Sagrautas dzīves un zaudētas dzīvības

”NARKOTIKAS darbojas līdzīgi veserim,” izteicās Dr. Eriks Nestlers. Tas ir tiesa — ar vienu šī ķīmiskā vesera ”sitienu” var būt diezgan, lai cilvēku nonāvētu. ”Ir zināmi gadījumi, kad pirmā kreka kokaīna deva cilvēkiem ir izrādījusies liktenīga,” teikts grāmatā Drugs in America.

Plaši izplatītās sintētiskās narkotikas var nodarīt ne mazāku ļaunumu. ”Jaunieši, kas reiva pasākumos iegādājas narkotikas, iespējams, pat nenojauš, ar kādu ķīmisku kokteili viņi ”bombardē” savas smadzenes,” brīdināts Apvienoto Nāciju Organizācijas izplatītajā ziņojumā World Drug Report. Taču, kā to parāda tālāk minētie piemēri, lielākā daļa jauniešu narkotisko vielu atkarībā nonāk pakāpeniski.

Bēgšana no realitātes

Pedroa piedzima Spānijas pilsētā Kordovā, noziedzības pārņemtā rajonā. Viņš aizvadīja drūmu bērnību, jo viņa tēvs, kuram bez Pedro bija vēl astoņi bērni, bija alkoholiķis. Četrpadsmit gadu vecumā pēc sava brālēna ieteikuma Pedro pirmo reizi uzsmēķēja hašišu. Apmēram pēc mēneša viņam jau bija izveidojusies atkarība no šīs narkotikas.

”Narkotiku lietošana bija mans vaļasprieks,” paskaidro Pedro. ”Tādā veidā es varēju aizbēgt no realitātes un izjust kopības sajūtu. Kad man palika 15 gadi, sāku lietot hašišu kopā ar LSD un amfetamīniem. Vislabāk man patika LSD un, lai varētu to iegādāties, sāku pats nelielos daudzumos tirgot narkotikas. Galvenokārt pārdevu hašišu. Kad man reiz gadījās pārdozēt LSD, es nevarēju visu nakti aizmigt un man likās, ka sajukšu prātā. Toreiz es pamatīgi nobijos. Sāku saprast, ka, turpinādams lietot narkotikas, vai nu nonākšu cietumā, vai nomiršu. Taču tieksme pēc narkotikām pārmāca bailes. Es kļuvu par hronisku LSD lietotāju, un ar katru reizi man vajadzēja arvien lielāku devu, lai sajustos labi. Par spīti briesmīgajām sekām, es nevarēju apstāties. Es nezināju, ko man darīt.

LSD ir dārgas narkotikas, tāpēc sāku nodarboties ar dārglietu veikalu aplaupīšanu, rāvu tūristiem no rokām somas un zagu cilvēkiem pulksteņus un naudas makus. Septiņpadsmit gadu vecumā man jau bija sava noteikta pilsētas daļa, kur es tirgojos ar narkotikām, un es vairākkārt piedalījos bruņotās laupīšanās. Manā rajonā mani pazina kā varmācīgu noziedznieku un tāpēc iesauca par el torcido [’nenormālais’].

Ja narkotikas lieto kopā ar alkoholu, mainās cilvēka personība un daudzos gadījumos cilvēks kļūst varmācīgs. Tieksme pēc narkotikām ir tik spēcīga, ka pilnībā nomāc sirdsapziņas balsi. Dzīve zaudē jebkādu stabilitāti, un cilvēks dzīvo no vienas devas līdz nākamajai.”

Narkotikas kļūst par svarīgāko dzīvē

Ana, Pedro sieva, uzauga Spānijā labā ģimenē. Kad Anai bija 14 gadi, viņa iepazinās ar vairākiem kaimiņskolas zēniem, kas smēķēja hašišu. Sākumā viņu dīvainā uzvedība Anu atbaidīja. Bet Anas draudzenei Rozai ar vienu no šiem puišiem izveidojās tuvākas attiecības. Viņš pārliecināja Rozu, ka no hašiša smēķēšanas nekas ļauns nenotiks un Rozai tas patiks. Roza aizsmēķēja un piedāvāja arī Anai.

”Hašišs manī izraisīja patīkamas sajūtas, un jau pēc pāris nedēļām es to smēķēju katru dienu,” stāsta Ana. ”Apmēram pēc mēneša ar hašišu vien vairs nevarēju panākt vēlamo efektu, tāpēc papildus sāku lietot amfetamīnus.

Drīz man un maniem draugiem narkotikas kļuva par svarīgāko dzīvē. Mēs mēdzām apspriest, par cik kurš ir palielinājis devu, neizjūtot nepatīkamus blakusefektus, un kuram ir izdevies sasniegt lielāku labsajūtu. Pamazām es nošķīros no apkārtējās pasaules, skolā parādījos reti. Tad arī ar hašišu un amfetamīniem bija par maz, un es sāku sev injicēt kādu morfīna preparātu, ko iegādājos dažādās aptiekās. Vasarā mēs apmeklējām zem klajas debess organizētus rokkoncertus, kuros vienmēr bez grūtībām varēja iegādāties tādas narkotikas kā LSD.

Kādu dienu māte mani pieķēra smēķējam hašišu. Vecāki no visas sirds centās man palīdzēt. Viņi ar mani runāja par narkotiku lietošanas bīstamību un apliecināja savu mīlestību un gatavību mani atbalstīt. Taču es to uztvēru kā nelūgtu iejaukšanos manā dzīvē. Sešpadsmit gadu vecumā nolēmu pamest mājas. Es pievienojos jauniešiem, kas lietoja narkotikas un klejoja pa visu Spāniju, pārdodot rokām darinātas kaklarotas. Pēc diviem mēnešiem policija Malagā mani noķēra.

Kad policista pavadībā ierados mājās, vecāki mani sagaidīja atplestām rokām, un man kļuva kauns par savu rīcību. Todien es pirmo reizi redzēju savu tēvu raudam. Man bija žēl, ka esmu viņus sāpinājusi, taču ar sirdsapziņas pārmetumiem bija par maz, lai es pārtrauktu lietot narkotikas. Es turpināju to darīt tikpat regulāri kā iepriekš. Reizēm, kad neatrados narkotiku ietekmē, iedomājos par iespējamo risku, taču ilgi pie šīm domām nekavējos.”

No mūrnieka par narkotiku tirgotāju

Kāds ģimenes tēvs, vārdā Hosē, piecus gadus nodarbojās ar Indijas kaņepju tirdzniecību, kontrabandas ceļā tās ievezdams no Marokas Spānijā. Kā viņš sāka ar to nodarboties? ”Kad es strādāju par mūrnieku, viens no maniem darbabiedriem sāka tirgot narkotikas,” Hosē paskaidro. ”Man bija vajadzīga nauda, un es pie sevis nodomāju: ”Kāpēc arī es to nevarētu darīt?”

Marokā Indijas kaņepes varēja iegādāties bez grūtībām un tik daudz, cik vien es varēju realizēt. Man piederēja ātrgaitas motorlaiva, kas bija daudz ātrāka par policijas transportu. Nogādājis narkotikas līdz Spānijai, es tās pārdevu lielos daudzumos — apmēram 600 kilogramus vienā reizē. Man bija tikai trīs vai četri klienti, un viņi nopirka visu, ko atvedu. Policija gan centās, bet nespēja apturēt narkotiku ievešanu, jo mums, narkotiku tirgoņiem, bija labāks aprīkojums nekā viņiem.

Nauda man vairs nebija problēma. Viens brauciens uz Ziemeļāfriku man ienesa 25 000 līdz 30 000 dolāru lielu peļņu. Jau pēc neilga laika pie manis strādāja 30 vīri. Es nekad netiku pieķerts, jo maksāju cilvēkam, kas mani informēja, kad tieku novērots.

Reizēm es iedomājos par to, ko manis tirgotās narkotikas nodara cilvēkiem, bet tad sevi mierināju, ka Indijas kaņepes ir vieglās narkotikas un nevienu nenogalina. Un, tā kā es ar tām pelnīju lielu naudu, ilgi ar šīm domām nenokāvos. Pats es narkotikas nelietoju.”

Naudu un dzīvību!

Iepriekšminētie piemēri parāda, ka narkotikas pārņem savā varā cilvēku dzīvi. Kad ir izveidojusies atkarība no šīm vielām, atpakaļceļš ir grūts un sāpīgs. Kā bija minēts grāmatā Drugs in America, ”savulaik mežonīgajos Rietumos bandīti mēdza piegrūst upurim pie sejas ieroci, pieprasot: ”Naudu vai dzīvību!” Narkotikas ir nežēlīgākas. Tās paņem kā vienu, tā otru.”

Vai kāds spēj apturēt narkotiku uzvaras gājienu? Par to tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 8. lpp.]

”Mežonīgajos Rietumos bandīti mēdza piegrūst upurim pie sejas ieroci, pieprasot: ”Naudu vai dzīvību!” Narkotikas ir nežēlīgākas. TĀS PAŅEM KĀ VIENU, TĀ OTRU.”

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

VAI JŪSU BĒRNS PATEIKS NARKOTIKĀM ”NĒ”?

KURI PUSAUDŽI IR SEVIŠĶI PAKĻAUTI RISKAM?

1. Tie, kuri grib demonstrēt savu neatkarību un kuriem patīk riskēt.

2. Tie, kuri nav uzcītīgi mācībās un neizvirza garīgus mērķus.

3. Tie, kuri nostājas opozīcijā sabiedrībai.

4. Tie, kuriem nav skaidras sapratnes par to, kas ir labs un kas — slikts.

5. Tie, kuriem pietrūkst vecāku atbalsta un kuru draugi iesaka lietot narkotikas. Speciālisti ir nonākuši pie secinājuma, ka ”labas attiecības starp pusaudzi un viņa vecākiem, iespējams, ir pati labākā aizsardzība pret pusaudžu narkomāniju”. (Kursīvs mūsu.)

KĀ JŪS VARAT AIZSARGĀT SAVUS BĒRNUS?

1. Izveidojiet ar viņiem tuvas attiecības un labu domu apmaiņu.

2. Sniedziet viņiem skaidru sapratni par to, kas labs un kas — slikts.

3. Palīdziet viņiem izvirzīt konkrētus mērķus.

4. Cieši iekļaujiet viņus ģimenes un draugu lokā.

5. Māciet viņiem, kāpēc lietot narkotikas ir bīstami. Bērniem ir skaidri jāsaprot, kāpēc viņiem narkotikām jāsaka ”nē”.

[Norāde par autortiesībām]

Avots: Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojums World Drug Report

[Attēls 9. lpp.]

Gibraltārā konfiscētās narkotikas

[Norāde par autortiesībām]

Ar Gibraltāra policijas laipnu atļauju

[Attēls 10. lpp.]

Man piederēja līdzīga ātrgaitas motorlaiva, kas bija daudz ātrāka par policijas transportu

[Norāde par autortiesībām]

Ar Gibraltāra policijas laipnu atļauju

[Norāde par attēla autortiesībām 9. lpp.]

Godo-Foto