”Jūsu meitai ir cukura diabēts!”

IESPAIDS, kādu atstāja šie ārsta vārdi, man vēl ilgi būs spilgtā atmiņā. Manai meitai Sonjai tolaik bija desmit gadi. Viņa allaž bija šķitusi īsts veselības iemiesojums un kūsāt kūsāja aiz enerģijas — reizēm pat pārlieku. Pēdējo reizi Sonja tā īsti bija slimojusi piecu gadu vecumā.

Taču tās dažas dienas, pirms mēs devāmies pie ārsta, bija grūtas. Sonja izskatījās slikti. Viņai nemitīgi slāpa, bet, tiklīdz viņa bija padzērusies, gandrīz tūlīt pat nācās skriet uz tualeti, dažbrīd pat ik pēc piecpadsmit minūtēm. Naktī viņai bija jāceļas augšā vismaz reizes trīs. Sākumā es mēģināju sevi pārliecināt, ka tas droši vien nav nekas nopietns, varbūt tikai kāda urīnpūšļa infekcija, un drīz viņai kļūs labāk. Bet pēc pāris dienām es nospriedu, ka Sonjai, visticamāk, ir vajadzīgas antibiotikas, lai uzveiktu infekciju.

Tad mēs aizgājām pie ārsta, un es viņam izstāstīju, kas, manuprāt, Sonjai kaiš. Ārsts palūdza nodot urīna paraugu analīzēm, un es ievēroju, ka urīnā ir daudz pārslām līdzīgu daļiņu. To redzēja arī medmāsa. Vienkāršs asins tests apstiprināja mediķu aizdomas — Sonjai bija I tipa diabēts.

Sonja saprata, ko tas nozīmē. Viņai gan bija tikai desmit gadi, bet viņa bija mācījusies par diabētu skolā. Sonjas sejā atspoguļojās tādas pašas bailes un izmisums kā manējā. Ārsts sacīja, ka Sonja steidzami jāievieto slimnīcā, lai stāvoklis vēl vairāk nepasliktinātos. Viņš nosūtīja Sonju uz intensīvās terapijas nodaļu vienā no Portlendas slimnīcām (Oregona, ASV). Sonja bija satriekta, ka viņai ir jāpieredz kaut kas tāds. Viņa negribēja, lai viņas dzīvība būtu atkarīga no injekcijām, un, asarām ritot, visu laiku prasīja, kāpēc ar viņu tā ir noticis. Es pati ar grūtībām valdīju asaras, bet tad arī mani spēki bija galā. Tā mēs abas, piespiedušās viena pie otras, sēdējām uzgaidāmajā telpā un raudādamas lūdzām Jehovu, lai viņš palīdz mums to visu izturēt.

Slimnīcā

Ārsts atļāva vispirms iebraukt mājās, lai paņemtu dažas lietas, un es sazvanījos ar savu vīru Filu un sarunāju, lai kāds aizbrauc uz skolu pretī mūsu dēlam Ostinam. Jau pēc stundas mēs ar vīru bijām nogādājuši Sonju slimnīcā. Viņai tūlīt pat sāka ievadīt vēnā šķidrumu, lai samazinātu pārmērīgi augsto cukura un ketonvielu līmeni asinīs.a Tas viņai sagādāja nepatīkamus brīžus. Dehidratācijas dēļ Sonja bija nokritusies svarā vairāk nekā par trīs kilogramiem, un vēnas bija grūti atrodamas. Beidzot medicīnas māsa trāpīja adatu vēnā, un uz kādu brīdi iestājās miers. Mums iedeva lielu grāmatu un veselu kaudzi citu materiālu, kas mums bija jāizlasa un jāapgūst, pirms Sonju varēs vest uz mājām.

Mēs runājām ar neskaitāmiem ārstiem, medmāsām un dietologiem. Mums parādīja, kā pareizi izdarīt divas insulīna injekcijas, kas Sonjai turpmāk būs jāsaņem katru dienu. Tāpat mums iemācīja, kā veikt asins testus, kas Sonjai būs nepieciešami četras reizes dienā, lai kontrolētu cukura līmeni asinīs. Bija jāapgūst tik daudz informācijas! Mums bija vajadzīgi arī norādījumi par Sonjas uzturu. Turpmāk viņai būs jāizvairās no ēdieniem, kuros ir daudz cukura, un ikviena maltīte būs pareizi jāsabalansē, ņemot vērā Sonjas augošā organisma vajadzības, turklāt būs precīzi jāaprēķina ogļhidrātu daudzums katrā ēdienreizē.

Pēc trim dienām Sonju izrakstīja no slimnīcas. Viņa ļāva, lai insulīnu viņai injicētu es, bet asins testus Sonja veica pati. Pēc mēneša viņa sāka pati injicēt sev insulīnu, un kopš tā laika viņa to vienmēr dara patstāvīgi. Tas bija apbrīnojami, kā viņa iemācījās samierināties ar savu slimību un pielāgoties tai. Sākumā Sonja gribēja tikai nomirt un pamosties paradīzē, bet vēlāk viņa iemācījās saprast savas sajūtas, emocijas un ierobežojumus un nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību.

Pielāgošanās periods

Pirmie mēneši bija ļoti smagi. Visiem mūsu ģimenes locekļiem bija jātiek galā ar visdažādākajām izjūtām. Es biju tā pārpūlējusies, ka vienu brīdi man pat uzmācās vēlēšanās kaut kur aizbēgt no tā visa. Vislielākās problēmas radīja nepieciešamība ievērot stingru dienas režīmu, it īpaši tajos gadījumos, kad to bija grūti saskaņot ar kristiešu sapulču apmeklēšanu un sludināšanu, nemaz nerunājot par mācībām skolā un brīvdienu pasākumiem. Bet mēs ar vīru bieži lūdzām Dievu un mācījāmies nedomāt par visām problēmām uzreiz, un pakāpeniski mēs sākām pierast pie saviem jaunajiem pienākumiem.

Mēs esam atraduši brīnišķīgu ārstu, endokrinoloģijas speciālistu, kurš vienmēr ir gatavs mums palīdzēt, kad esam par kaut ko norūpējušies, un ar kuru mēs varam sazināties pa elektronisko pastu. Mēs regulāri vedam Sonju pie viņa uz pieņemšanu. Šīs pārbaudes, ko ārsts veic ik pēc trim mēnešiem, ne tikai ļauj mums sekot līdzi Sonjas veselības stāvoklim, bet arī sniedz apziņu, ka mēs darām visu iespējamo viņas labā.

Kā jau varēja sagaidīt, mūsu dēlam nebija viegli pierast pie tā, ka visa uzmanība tiek veltīta māsai. Mūsu draudzes locekļi, kā arī dēla skolotāja ņēma to vērā un palīdzēja viņam aizpildīt laiku ar lietderīgām nodarbībām un saprast, ka ir jāpielāgojas jaunajai situācijai. Tagad viņš mums ļoti palīdz gādāt par Sonju. Mēs kā jau vecāki reizēm pārmērīgi cenšamies Sonju aprūpēt un pārspīlēti baiļojamies par viņu. Mūsu pieredze liecina, ka vislabākais paņēmiens, kā izkliedēt bailes, ir noskaidrot faktus par šo slimību un uzzināt, kā tā ietekmē organismu.

Kā mums klājas tagad

Mēs bieži runājam par Jehovas solījumiem un par drīzumā gaidāmo laiku, kad no slimībām būs palikušas vairs tikai atmiņas. (Jesajas 33:24.) Kamēr šis laiks vēl nav pienācis, mūsu ģimenes mērķis ir aktīvi kalpot Jehovam un pēc iespējas vairāk stāstīt citiem par Dieva Valstības svētībām. Mēs cenšamies arī regulāri apmeklēt draudzes sapulces.

Pirms dažiem gadiem vīram piedāvāja pagaidu darbu Izraēlā. Ņemot vērā Sonjas veselības stāvokli, mēs ļoti rūpīgi apsvērām iespējamo pārcelšanos un griezāmies pie Dieva lūgšanās. Galu galā mēs nospriedām, ka tad, ja būsim pienācīgi sagatavojušies un izdomājuši, kā nodrošināt Sonjai pareizu diētu, šī pārmaiņa var pat atnest garīgas svētības. Pusotru gadu mēs bijām Telavivas angļu valodas draudzes locekļi. Lielu prieku mums sagādāja sludināšana, kas notika pavisam citādi, nekā mēs līdz tam bijām pieraduši, un mūsu ģimenei tā bija lieliska iespēja daudz ko iemācīties.

Šie daži vienkāršie vārdi — ”Jūsu meitai ir cukura diabēts!” — apgrieza mūsu dzīvi ar kājām gaisā. Taču mēs neļāvāmies izmisumam un vienotiem spēkiem darījām, ko varējām, lai rūpētos par Sonjas veselību, un tas ir vēl ciešāk saliedējis mūsu ģimeni. Jehova, ”iepriecināšanas Dievs”, ir palīdzējis mums tikt galā ar visām šīm grūtībām. (2. Korintiešiem 1:3.) (Pastāstījusi Sindija Hērda.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 21. lpp.]

Kas ir diabēts?

Uzņemtās uzturvielas mūsu organisms pārvērš enerģijā, ko mēs varam izmantot. Šī organisma funkcija ir tikpat svarīga kā elpošana. Kuņģī un zarnu traktā uzturvielas sašķeļas vienkāršākos savienojumos, kuru vidū ir arī glikoze — viens no cukuriem. Reaģējot uz cukura klātbūtni, aizkuņģa dziedzeris izstrādā insulīnu, kas veicina glikozes iekļūšanu šūnās, kur no tās tiek ražota enerģija.

Ja cilvēkam ir diabēts, vai nu viņa aizkuņģa dziedzeris neizstrādā pietiekami daudz insulīna, vai arī organisms to pietiekami labi neizmanto. Šo traucējumu dēļ cukurs no asinīm nespēj iekļūt audu šūnās, kur tas tiktu patērēts. Grāmatā Understanding Insulin Dependent Diabetes (Kas ir insulinējamais diabēts) skaidrots: ”Tad cukura līmenis asinīs paaugstinās un cukurs caur nierēm sāk izdalīties urīnā.” Neārstēta diabēta gadījumā vērojama pastiprināta urīna izdalīšanās, kā arī citi simptomi.

[Papildmateriāls 21. lpp.]

I tipa diabēts

Šo diabēta formu agrāk mēdza saukt par juvenilo diabētu, jo lielākoties tas tiek konstatēts bērniem un jauniešiem, taču ar to var saslimt jebkurā vecumā. Diabēta cēlonis nav skaidri zināms, bet pastāv dažādi faktori, kas acīmredzot palielina risku saslimt ar I tipa diabētu:

1) iedzimtība (ģenētiskais faktors);

2) autoimūnās reakcijas (organismā parādās alerģiska reakcija uz noteiktiem paša organisma audiem vai šūnām, šajā gadījumā tās ir aizkuņģa dziedzera šūnas);

3) vides faktori (vīrusi vai ķīmiskās vielas).

Iespējams, ka vīrusu infekcijas un citi kaitīgi faktori bojā aizkuņģa dziedzera šūnu saliņas, kur veidojas insulīns. Jo lielāka daļa šo saliņu šūnu ir bojātas, jo lielāks ir risks saslimt ar diabētu.

Diabēta slimniekiem mēdz izpausties šādi simptomi:

1) pastiprināta urīna izdalīšanās;

2) lielas slāpes;

3) bieži rodas izsalkuma sajūta, jo organisms izjūt vajadzību pēc enerģijas, ko tas nesaņem;

4) svara zudums (ja cukurs nenonāk šūnās, organisms ražo enerģiju pats no savām taukvielām un olbaltumvielām, tāpēc cilvēks krītas svarā);

5) uzbudināmība (ja diabēta slimniekam pastiprinātās urīna izdalīšanās dēļ naktī ir bieži jāceļas, viņš nevar gulēt ciešā miegā, tāpēc var rasties uzvedības traucējumi).

Ja cilvēks slimo ar I tipa diabētu, aizkuņģa dziedzerī neveidojas insulīns vai arī tas veidojas pavisam nelielos daudzumos. Tādā gadījumā slimniekam katru dienu ir jāsaņem insulīns — parasti injekciju veidā (ja to uzņem caur muti, tas kuņģī sašķeļas).

[Papildmateriāls 21. lpp.]

II tipa diabēts

Šai diabēta formai, kas atšķiras no I tipa diabēta, ir raksturīgs tas, ka organismā neveidojas pietiekami daudz insulīna vai arī organisms to neizmanto pietiekami efektīvi. Parasti ar II tipa diabētu saslimst pēc 40 gadu vecuma, un lielākoties tas sākas pakāpeniski. Viens no riska faktoriem ir nelabvēlīga iedzimtība, un varbūtību saslimt ar šī tipa diabētu vēl vairāk palielina nepareizs uzturs un liekais svars. Daudzos gadījumos vismaz sākuma stadijā insulīna sekrēciju aizkuņģa dziedzerī ir iespējams stimulēt ar iekšķīgi lietojamu medikamentu palīdzību (šīs zāles nav insulīns).

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Kādus traucējumus diabēts izraisa

Lai organisms varētu darboties, tam ir nepieciešama ”degviela”. Ja organisms nespēj ražot enerģiju no glikozes, tas ķeras pie taukiem un olbaltumvielām. Taču, šķeļoties taukiem, veidojas savienojumi, ko sauc par ketonvielām. Tās uzkrājas asinīs un iekļūst urīnā. Tā kā šīs ketonvielas ir skābākas nekā veseli ķermeņa audi, augsta ketonvielu koncentrācija asinīs var izraisīt nopietnas komplikācijas — ketoacidozi.

Bīstams stāvoklis rodas arī tad, ja cukura līmenis diabēta slimnieka asinīs kļūst mazāks par normālo (hipoglikēmija). Nepatīkamas sajūtas jau iepriekš brīdina par hipoglikēmijas tuvošanos. Slimniekam var parādīties tādi simptomi kā drebuļi, svīšana, nogurums, izsalkuma sajūta, uzbudinājums vai apjukums, paātrināta sirdsdarbība, redzes aizmiglošanās, galvassāpes, apātija un tirpoņa lūpu un mutes apvidū. Var pat sākties krampji un iestāties samaņas zudums. Ievērojot pareizu diētu un ēšanas režīmu, no hipoglikēmijas lielākoties ir iespējams izvairīties.

Ja minētie simptomi tomēr sāk izpausties, tādā gadījumā, uzņemot vienkāršos cukurus, piemēram, iedzerot kādu augļu sulu vai apēdot glikozes tabletes, var palielināt cukura daudzumu asinīs, līdz būs iespējams apēst vēl kaut ko. Smagos gadījumos slimniekam ir jāinjicē glikagons — hormons, kas sekmē aknās uzkrātā cukura atbrīvošanos, paaugstinot cukura daudzumu asinīs. Vecākiem, kuru bērnam ir diabēts, būtu par to jāinformē bērna skolotāji vai bērnudārza audzinātāji.

[Papildmateriāls 22. lpp.]

Vēlīnās komplikācijas

Ilgstoši slimojot ar diabētu, var rasties tādas komplikācijas kā sirdslēkmes, insults, redzes pasliktināšanās, nieru slimības, dažādi traucējumi kājās, it īpaši pēdās, kā arī biežas infekcijas. Šo sarežģījumu cēlonis ir asinsvadu un nervu bojājumi un pavājināta organisma spēja cīnīties ar infekcijām. Taču šīs vēlīnās komplikācijas neattīstās visiem diabēta slimniekiem.

Rūpējoties par to, lai cukura līmenis asinīs būtu tuvu normālajam, ir iespējams novērst šīs komplikācijas vai mazināt to izpausmes. Ļoti būtiski ir arī saglabāt normālu svaru un asinsspiedienu un atturēties no smēķēšanas. Diabēta slimniekiem nepieciešama pietiekama fiziskā slodze, viņiem jāievēro pareiza diēta un kārtīgi jālieto parakstītās zāles.

[Attēls 23. lpp.]

Hērdu ģimene