Viņi palika nelokāmi nacistu okupētajā Nīderlandē
AMERIKAS SAVIENOTO VALSTU Memoriālajā holokausta muzejā ir sakopota pasaulē vislielākā vēsturisku priekšmetu, fotogrāfiju un filmu kolekcija, kas liecina par nacistu izdarītajiem noziegumiem Otrajā pasaules karā. Holokausta muzejs atrodas Vašingtonā, un kopš tā atvēršanas, kas notika 1993. gadā, ekspozīciju ir apskatījuši apmēram 12 miljoni cilvēku, un apmeklētāju skaits aizvien pieaug.
Muzejā var apskatīt arī dokumentus par spēcīgajām vajāšanām, ko nacistu režīma laikā pieredzēja Jehovas liecinieki. Ar tiem var iepazīties pastāvīgajā ekspozīcijā, kuras apjoms gan ir ierobežots, taču muzeja vadība vēl organizē arī daudzus īpašus pasākumus, kas veltīti Jehovas lieciniekiem. Tajos tiek pievērsta uzmanība konkrētiem gadījumiem, kad Jehovas liecinieki ir palikuši nelokāmi, uzticīgi savai reliģiskajai pārliecībai. 1999. gada 8. aprīlī muzejā bija noorganizēts seminārs ”Jehovas liecinieki Nīderlandē nacistu okupācijas laikā”. Tas notika abās lielajās muzeja auditorijās.
Semināru atklāja holokausta muzeja izpilddirektore Sēra Džeina Blūmfīlda. S. Dž. Blūmfīlda pauda neviltotu interesi par Jehovas liecinieku vēsturi. Intervijā žurnālam Atmostieties! viņa paskaidroja, ka ir veltītas lielas pūles, lai aizvien vairāk cilvēku uzzinātu, cik nelokāmi vajāšanās ir palikuši Jehovas liecinieki. ”Tādi notikumi kā šis,” viņa sacīja, ”tiek izziņoti tāpat kā visi pārējie muzejā notiekošie svarīgie pasākumi.”
Bija ieradušies arī vairāki vēsturnieki, kas uzstājās seminārā. Viens no tiem bija Dr. Lorenss Barons — mūsdienu vācu un ebreju vēstures profesors Sandjego valsts universitātē (ASV). Savā referātā Dr. L. Barons sacīja, ka ”Jehovas liecinieki atteicās no jebkādas sadarbības ar trešo reihu, un šis fakts ir apbrīnas vērts”. Viņš atzīmēja, ka Jehovas liecinieki ”uzskatīja ticību Dievam par augstāku nekā nacistiskās valsts prasības. Pēc liecinieku ieskatiem, Hitlera izveidotais vadoņa kults bija laicīga pielūgsmes forma, un viņi atteicās dievišķot Hitleru, proti, pacelt roku nacistu sveicienā un sacīt: ”Heil Hitler!” [..] Tā kā Dievs ir licis mīlēt savu tuvāko un nenogalināt citus cilvēkus, viņi atteicās doties karadienestā.. Kad trešais reihs pavēlēja Jehovas lieciniekiem pārtraukt reliģisko darbību, viņi parasti atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.”” Šī iemesla dēļ daudzi Jehovas liecinieki no vairākām Eiropas valstīm tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, spīdzināti un pat sodīti ar nāvi.
Memoriālā holokausta muzeja vadība bija uzaicinājusi nīderlandiešu zinātniekus un grupu Jehovas liecinieku, kas ir pārdzīvojuši holokaustu, pastāstīt par nacistu organizētajām Jehovas liecinieku vajāšanām Nīderlandē. 1940. gada 29. maijā, neilgi pēc tam, kad nacisti bija okupējuši Nīderlandi, Jehovas liecinieku darbība šajā valstī tika aizliegta — tolaik Nīderlandē bija apmēram 500 Jehovas liecinieku. Turpmākajos mēnešos simtiem liecinieku tika arestēti. Varas iestādes, cenzdamās noskaidrot pārējo liecinieku vārdus, arestētos spīdzināja. Kopumā kara laikā vairāk nekā 450 Jehovas liecinieku bija atradušies ieslodzījumā. Vairāk nekā 120 no viņiem, neizturējuši mocības, nomira.
Viens no nīderlandiešu zinātniekiem minēja, ka Sargtorņa biedrības Nīderlandes filiāles arhīvos glabājas ”vairāk nekā 170 videolentē ierakstītu interviju ar Jehovas lieciniekiem, kas pārdzīvojuši holokaustu, un vēl 200 biogrāfiju. Visi materiāli skaidri parāda, ka Jehovas liecinieku rīcības motīvs bija mīlestība pret Dievu un tuvāko.”
Vairāki oratori uzsvēra, ka pretēji citām nacistu vajātajām grupām lielākā daļa Jehovas liecinieku varēja atgūt brīvību, vienkārši parakstīdami paziņojumu par atsacīšanos no saviem uzskatiem. Tomēr, kā norādīja gan referenti, gan intervētie Jehovas liecinieki, lielum lielais vairākums liecinieku izvēlējās vajāšanas, nevis kompromisu, skaidri apzinādamies savu izvēli un būdami labi informēti par lēmuma sekām. Daži cilvēki parakstīja paziņojumu, jo vēlējās pārtraukt attiecības ar Jehovas lieciniekiem.
Bija tādi, kas parakstīja paziņojumu apmulsumā. Viņiem nekad nebija bijis nodoma pamest savu pielūgsmes formu. Daži sevi morāli attaisnoja, spriezdami, ka ir piemānījuši savus vajātājus, lai iegūtu brīvību un atsāktu sludināt. Pēc atbrīvošanas kādā brīdī viņi saprata, ka neatkarīgi no viņu motīviem nebija pareizi parakstīt paziņojumu.
Lai arī šie cilvēki bija izdarījuši kļūdainu spriedumu, draudzes locekļi viņus neizstūma no sava vidus. Kad viņi atgriezās mājās un savās draudzēs, viņi saņēma garīgu palīdzību. Sargtorņa biedrības Nīderlandes filiāles vēstulē, kas datēta ar 1942. gada jūniju, visi Jehovas liecinieki šajā zemē tika skubināti saprast apstākļus, kādos daži ir parakstījuši paziņojumu, un izturēties pret tiem žēlsirdīgi. Lai gan nacistu okupācija vēl nebija beigusies, bijušie ieslodzītie drīz vien atkal sludināja, un viņi to darīja par spīti lielajam riskam. Daži no viņiem tika arestēti atkārtoti. Viens pat tika sodīts ar nāvi, jo atteicās iet karadienestā.
Kaut arī Jehovas lieciniekiem bija jāpieredz daudz ciešanu un gadiem ilgi briesmās un sasprindzinājumā jāstrādā pagrīdē, viņu skaits Nīderlandē pieauga no aptuveni 500 1940. gadā līdz vairāk nekā 2000 1945. gadā, kad nacistu valdīšanai pienāca gals. Jehovas liecinieku drosme un apņēmība klausīt Dievam izraisa apbrīnu līdz pat mūsu dienām.
[Attēls 25. lpp.]
Zinātnieki uzrunā klātesošos
[Attēls 25. lpp.]
Intervija ar nīderlandiešu Jehovas lieciniekiem, kas pārdzīvojuši holokaustu