Gardie zemūdens atlēti

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

JŪRAS plašumos šīs lieliskās zivis ir kā piekūni debesīs. Spīdīgas un straujas, tās šķeļ ūdeņus kā mirdzošas šautras. Tās allaž atrodas kustībā, nerimtīgi kaut kur traucas. To zinātniskais nosaukums Thunnus thynnus pat ir cēlies no vārda ar nozīmi ’mesties’. Piederēdamas pie ievērojamas dzimtas, tās var lepoties ar tādiem radiniekiem kā marlīni, šķēpneši un zobenzivis. Jā, šie zemūdens atlēti — ja vēl neesat to uzminējuši — ir 13 sugu lielās tunču saimes pārstāvji.

Šīs atlētiskās saimes izcilākie spīdekļi ir zilie tunči. Dienvidu zilie tunči, kas sastopami uz dienvidiem no ekvatora, izaug vismaz divus metrus gari un līdz 200 kilogramu smagi. Taču svara ziņā rekordisti tunču vidū ir ziemeļu zilie tunči, kuru mājvieta, kā var noprast pēc to nosaukuma, ir ziemeļu puslode. Sasnieguši ap trīs metru garumu (bet pārmērīgas nozvejas dēļ tik lieli tunči ir kļuvuši reti), tie mēdz svērt vairāk nekā 700 kilogramu, turklāt 75 procentus no šī svara veido vareni muskuļi. Bet iespaidīgie izmēri nepavisam nemazina zilo tunču straujumu. Šie milzeņi ir īstas raķetes savu radinieku starpā — īsos izrāvienos tie spēj sasniegt ātrumu apmēram 70 līdz 80 kilometri stundā.

Piemēroti gan sprintam, gan maratonam

Kā gan tunčiem izdodas peldēt tik ātri? Žurnālā National Geographic paskaidrots: ”Muskuļi, kas veido trīs ceturtdaļas svara, izcilas hidrodinamiskas īpašības, neparasti spēcīga sirds, uz taisnplūsmas reaktīvā dzinēja principu balstīta elpošana, siltuma apmaiņas sistēma un citi īpaši pielāgojumi padara zilo tunci par īstu ātruma iemiesojumu.” Zilā tunča varenā sirds ir vairākas reizes lielāka nekā citu zivju sirdis un drīzāk līdzinās zīdītāja, nevis zivs sirdij. No citām zivīm, tipiskiem aukstasiņu dzīvniekiem, tuncis atšķiras arī ar to, ka tā sirds pa atjautīgi ierīkoto asinsrites sistēmu sūknē relatīvi siltas asinis. Asins temperatūrai paaugstinoties par 10°C, tunča muskuļu spēks palielinās kādas trīs reizes, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tuncis ir tik draudīgs ienaidnieks zivīm, kalmāriem un vēžveidīgajiem, ar kuriem tas labprāt mielojas.

Kad zilais tuncis pamana kādu gardu kumosu — teiksim, makreli —, ar sirpjveidīgās astes vēzieniem tas vienā mirklī attīsta pamatīgu ātrumu un metas uzbrukumā. Vēdera un krūšu spuras ielokās īpašās rievās zivs tvirtajā ķermenī, lai mazinātu ūdens pretestību. Lai cik žigla būtu makrele, tai ir maz cerību izglābties, jo tuncim turklāt ir binokulāra redze, ārkārtīgi asa dzirde un receptori, kas uztver ūdens ķīmisko sastāvu. Pēdējā brīdī, gatavodamies izšķirošajam kampienam, tuncis atkal izpleš spuras, lai precīzi kontrolētu kustības virzienu. Tad pēkšņi tunča žaunu vāki un mute atveras un makreles vairs nav — tā ir iesūkta iekšā un norīta.

Spēcīgā sirds, salīdzinoši siltās asinis un neparasti lielās žaunas ļauj tuncim pēc tāda sprinta atgūties desmitreiz ātrāk nekā jebkurai citai zivij. Taču arī tad, kad tuncis ”atvelk elpu” vai pat guļ, tas turpina peldēt, jo tunči ir smagāki par ūdeni un nespēj sūknēt ūdeni caur žaunām, kā to dara citas zivis, kurām šī īpašība dod iespēju atpūsties pilnīgā miera stāvoklī. Tāpēc tunči, tāpat kā haizivis, peld ar pusatvērtu muti. Ja kādam tuncim veltītu epitāfiju, tā varētu skanēt apmēram tā: ”No pirmās dienas līdz pēdējai — maratons, ko palaikam pārtrauc tikai neprātīgs sprints.”

Skaistākais tunču pārstāvis ir dzeltenspuru tuncis. Dzeltenspuru tunči izaug aptuveni divus metrus gari un dižojas ar dzeltenu svītru, dzeltenām papildspurām un garām, ieslīpi atpakaļ noliektām spurām. Šķeļot viļņus, šīs krāšņās zivis zib kā ugunīgas bultas, it sevišķi naktī. Ne velti havajieši tās dēvē par ahi, kas nozīmē ’uguns’.

Tunči briesmās

Sulīgi sarkanās, treknās gaļas dēļ tuncis ieņem izcilu vietu arī uz pusdienu galda. Japānā, kur tunci pasniedz tādu izmeklētu ēdienu veidā kā sasimi un susi, zilie tunči ir kļuvuši par vienu no pieprasītākajām un dārgākajām pārtikas precēm. Par nelielu tunča porciju susi bāru apmeklētāji maksā lielu naudu. Dzirdot, kādas cenas izsolē tiek piedāvātas par vienu vienīgu zilo tunci, var nodomāt, ka tiek izsolīta jauna automašīna. Tādas summas kā 11 000 dolāru un pat vairāk nav nekas neparasts. Par kādu 324 kilogramus smagu tunci pircējs samaksāja 67 500 dolāru! ”Liels kā ”Porsche”, ātrs kā ”Porsche” un tikpat dārgs kā ”Porsche”,” izteicās kāds vides aizsardzības aktīvists.

Tā kā pēc tunčiem ir tik liels pieprasījums, tie strauji iet mazumā. ”Peļņas dēļ [šo zivju resursi] tiek pārmērīgi izsmelti un izšķērdēti, it kā rītdienas vispār nebūtu,” teikts grāmatā Saltwater Gamefishing (Jūras sporta zveja). Modernie rūpnieciskās zvejas kuģi, kas apgādāti ar visjaunākajām tehniskajām ierīcēm un zivju baru meklēšanai izmanto pat novērojumus no lidaparātiem, iegūst pamatīgus lomus. Piemēram, kad uz zvejas kuģa, ko sauc par seineru, tiek pamanīts tunču bars, zvejnieki nolaiž ūdenī laivu, kas baram apvelk apkārt īpašu tīklu — riņķvadu —, noslēdzot zivīm izeju. Citi kuģi savukārt zvejo ar āķu jedu, kuras garums, cik zināms, var sasniegt pat 130 kilometrus. Pie šīs galvenās auklas ir piestiprinātas ap 2200 īsākas auklas, kas apgādātas ar daudziem āķiem, uz kuriem uzmaukta ēsma. Tāda āķu jeda ir visīstākais tunču bieds. Lielie zilie tunči ir tik iekārots loms, ka zvejas kuģi un lidmašīnas, no kurām tiek noteikta zivju atrašanās vieta, ”reizēm nedēļām ilgi vajā dažas atsevišķas zivis”, ziņo Pasaules dabas fonds.

Dažas valstis savos teritoriālajos ūdeņos ir noteikušas tunču zvejas ierobežojumus, bet kā lai kontrolē tādas okeāna zivs kā tunča nozveju? (Kādu zilo tunci, kuru iezīmēja un palaida jūrā Japānas tuvumā, vēlāk atkal noķēra pie Meksikas krastiem — gandrīz 11 000 kilometru attālumā!) Atrast atbildi uz šo jautājumu pagaidām nav izdevies. Organizācijas, kas darbojas Apvienoto Nāciju paspārnē, cenšas panākt, lai zveja tiktu veikta racionāli, nodrošinot tunču populācijas atjaunošanos, taču pret tām vēršas ietekmīgas aprindas, kuru materiālās intereses ir saistītas ar tunču zveju. Dažās valstīs mēģinājumi noteikt ierobežojumus pat ir izraisījuši asus incidentus.

Var rasties jautājums: kāpēc gan zvejnieki pakļauj iznīcības draudiem okeāna bagātības un apdraud paši sava iztikas avota nākotni, turpinot ekspluatēt bīstami sarukušus zivju resursus? National Geographic sacīts: ”Lai gan [zivju bari] iet mazumā, ne individuālie zvejnieki, nedz tie, kas nodarbojas ar rūpniecisko zveju, nesāks brīvprātīgi pievērsties dabas aizsardzībai, jo tas neatmaksājas — tā zivis tikai tiek atdotas citiem, kas nav tik izvēlīgi. Tāpēc notiek tieši pretēji: visi zvejo aizvien intensīvāk.”

Vai pētījumi un zivaudzētavas glābs tunci?

Zinātnieki ir veikuši plašus pētījumus par dienvidu zilajiem tunčiem. Šajā pētījumu programmā ietilpa arī tunču iezīmēšana, piestiprinot tiem sarežģītas elektroniskas ierīces, kas ļāva iegūt nozīmīgus datus par tunču baru paradumiem un veselības stāvokli. Šī informācija palīdzēs regulēt zvejas kvotas.

Turklāt dažās valstīs aizvien populārāka kļūst zivkopība, arī tunču audzēšana. Zivkopjiem par prieku, zilo tunču mātītes ir ļoti auglīgas — viena nārsta laikā mātīte iznērš līdz pat 15 miljoniem ikru! Ja vien tunču audzēšana nebrīvē būs sekmīga, tā varbūt palīdzēs saglabāt savvaļas tunču barus, kas pārmērīgas nozvejas dēļ nonākuši līdz bīstamai robežai. Būtu ļoti skumji, ja nāktos pieredzēt, kā izzūd šie valdzinošie zemūdens atlēti, un jo sevišķi žēl būtu tunču saimes spīdekļu — zilo tunču, kas ne tikai priecē acis, bet arī sajūsmina jūras gardumu cienītājus.

[Attēls 16., 17. lpp.]

Dzeltenspuru tuncis

[Norāde par autortiesībām]

Innerspace Visions

[Attēls 18. lpp.]

Zilais tuncis

[Norāde par autortiesībām]

Innerspace Visions