Mans suns dzird manā vietā

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

”ES TAGAD nevaru iedomāties, ko es darītu bez sava mazā sunīša,” sacīja Dorotija, sirsnīgi skatīdamās uz jaunu, divkrāsainu Džeka Rassela terjera krustojumu, kas apmierināti gulēja zem Dorotijas krēsla. ”Tvinkija pie manis ir tikai pāris mēnešus, taču jau tagad tā ir ienesusi ievērojamas pārmaiņas manā dzīvē!”

Aplūkojot Tvinkiju, pamanīju, ka tai mugurā ir cieši pieguļoša veste ar uzrakstu ”ŠIS SUNS PALĪDZ NEDZIRDĪGAM CILVĒKAM”. Toreiz nodomāju: ”Cik neparasts dzīvnieks! Ko gan tas dara?”

Mēs ar Dorotiju nejauši satikāmies Jehovas liecinieku starptautiskajā kopsanāksmē ”Dievišķais dzīves ceļš”, kas notika pagājušā gada jūlijā Londonā (Anglija) un ko apmeklēja 44 000 cilvēku. Dorotija sēdēja tuvu skaļrunim un tāpēc varēja dzirdēt programmu. Bet kādēļ tādā gadījumā viņai bija nepieciešams šāds suns? Pusdienas pārtraukumā mēs sēdējām kopā un sarunājāmies, un Dorotija pastāstīja par sevi.

Tvinkijas uzdevums

Trīs gadu vecumā Dorotija pēkšņi saslima ar reimatismu un kļuva nedzirdīga. Pirms 23 gadiem šai sievietei nomira vīrs, un kopš tā laika viņa dzīvo viena. Bet, kā izteicās Dorotija, laikam ejot, viņai bija nepieciešams kaut kas vairāk nekā tikai draudzīgas attiecības ar kādu. ”Nedzirdīgi cilvēki manā vecumā var justies ļoti nedroši,” viņa teica. ”Man ir 74 gadi, un es dzīvoju mājā, kas tiek apsargāta. Kad sargs nāk mani apraudzīt, es nekad nedzirdu durvju zvanu. Domādams, ka es varbūt nejūtos labi, viņš dažreiz ienāca dzīvoklī bez manas ziņas, un tādās reizēs es bieži izbijos. Bet Tvinkija dzird zvanu. Kucīte pienāk pie manis, piesit ar ķepu manai kājai un aizved mani pie durvīm. Izdzirdot cepeškrāsns laika skaitītāja zvanu, Tvinkija pieskrien pie manis, un tad es eju tai līdzi. Tāpat Tvinkija ir apmācīta brīdināt par iespējamām briesmām — pievērst manu uzmanību un apgulties, ja atskan dūmu detektora vai ugunsgrēka trauksmes signāls. Ikreiz, kad Tvinkija man ir palīdzējusi, es tai iedodu kādu gardumu.”

Prasmīga apmācība

Dzirdētais mani ieintriģēja, tāpēc jautāju: ”Kā jūs tikāt pie sava sunīša, un kas to apmācīja?” Un tad Dorotija mazliet pastāstīja par labdarības organizāciju ”Palīdzība nedzirdīgajiem — apmācīti suņi”. Tās mērķis ir palīdzēt nedzirdīgajiem Lielbritānijas iedzīvotājiem iegūt lielāku patstāvību un tā uzlabot viņu dzīvi. Kopš 1982. gada šī organizācija Lielbritānijā nedzirdīgajiem cilvēkiem ir uzdāvinājusi simtiem suņu. Apmācītus suņus bez maksas atdod jaunajam saimniekam.

Apmācībai parasti izvēlas noklīdušus suņus, kas bieži tiek ņemti no suņu patversmēm, kuras atrodas visā valstī. Ir arī suņi, ko dāvina suņu audzētāji. Dzīvnieka apmācība ilgst aptuveni 12 mēnešus, un izmaksas bieži sedz kāda firma vai arī cilvēku grupa, kas šim nolūkam ir ziedojusi naudu. Dorotija teica, ka Tvinkijas apmācību sponsorēja kāda novājēšanas kluba dalībnieki.

Suņi, kas tiek izraudzīti par palīgiem nedzirdīgajiem cilvēkiem, ir vecumā no trīs mēnešiem līdz trīs gadiem un tiek apmācīti reaģēt uz noteiktām skaņām. Sākumā šo darbu uztic dresētājam, kas, atkarībā no suņa vecuma un pieredzes, divus līdz astoņus mēnešus brīvprātīgi uzņemas turēt to pie sevis. Dresūras mērķis ir iemācīt sunim prasīties ārā un nebojāt mēbeles, bet pats galvenais — panākt, lai dzīvnieks iepazītu dažādas sabiedriskās vietas un transporta līdzekļus un lai tas būtu pieradis saskarties ar dažāda vecuma cilvēkiem, arī ar bērniem un zīdaiņiem. Ir ļoti svarīgi, lai suns uzvestos pieņemami jebkuros apstākļos, kādos vēlāk tam būs jādzīvo.

Turklāt es uzzināju, ka arī citas organizācijas izmanto suņus, lai palīdzētu cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. Šos suņus apmāca ne tikai klausīt pavēlēm, bet arī pazīt noteiktas vietas un smaržas. Kādai sievietei, kas piesaistīta invalīdu ratiņiem, ir suns, kurš prot pacelt telefona klausuli un vēstules, kā arī nolaizīt markas, lai tās varētu uzlīmēt uz aploksnes. Savukārt kādam vīrietim pieder suns, kas saprot un izpilda 120 pavēles un pašapkalpošanās universālveikalā prot no plauktiem paņemt konservu kārbas un nelielas, iesaiņotas preces. Šis vīrietis ir invalīds, un viņš izmanto lāzera staru, lai norādītu uz priekšmetiem, ko ir izvēlējies, bet viņa četrkājainais draugs tos viņam atnes.

Lielisks biedrs

”Vai visi saprot, cik noderīga ir Tvinkija?” es jautāju. ”Reiz kāds veikala īpašnieks aizliedza man ieiet veikalā kopā ar suni. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka tajā bija izliktas pārtikas preces. Taču viņa attieksme patiešām bija izņēmums, jo viņš nesaprata, kāpēc man ir nepieciešama Tvinkija,” stāstīja Dorotija.

Tagad es sapratu, cik liela nozīme mājās ir tādam sunim, kas dzird saimnieka vietā. Tomēr man bija vēl viens jautājums, proti — kāda ir Tvinkijas nozīme, kad Dorotija tiekas un sarunājas ar daudzajiem ticības biedriem? ”Es labi protu lasīt no lūpām, un arī dzirdes aparāts man noder,” paskaidro Dorotija. ”Ieraugot Tvinkijas dzelteno vesti, cilvēki uzreiz saprot, ka esmu nedzirdīga, tāpēc, kaut ko sakot, viņi skatās tieši acīs un vārdus izrunā pēc iespējas skaidrāk. Līdz ar to man nav visiem jāskaidro, ka esmu nedzirdīga, un tas ļoti atvieglina manu dzīvi.”

Pēc neilga laika bija jāturpinās kopsanāksmes programmai, un Tvinkijai vajadzēja pastaigāties, lai pēc tam visu pēcpusdienu varētu būt mierīga. Pirms aiziešanas es noliecos, lai paglaudītu mazo sunīti. Tvinkija atvēra savas spožās acis, paskatījās uz Dorotiju un paluncināja asti. Cik paklausīgs un noderīgs draugs! Viņas patiešām ir ļoti pieķērušās viena otrai.

[Attēls 20. lpp.]

Kopsanāksmēs Tvinkija sniedz nenovērtējamu palīdzību