Bībeles viedoklis
Vai ir slikti būt lepnam?
IR TĀDS sens teiciens, ka lepnība ir pirmais no septiņiem nāves grēkiem. Taču mūsdienās daudzi domā, ka šāds uzskats ir bezcerīgi novecojis. Stāvēdami uz 21. gadsimta sliekšņa, liela daļa cilvēku lepnību uzskata drīzāk par noderīgu īpašību, nevis grēku.
Tomēr Bībelē par lepnību visbiežāk tiek runāts negatīvā nozīmē. Salamana Pamācību grāmatā vien ir vairāki panti, kuros lepnība tiek nosodīta. Piemēram, Salamana Pamācībās 8:13 ir teikts: ”Bijība tā Kunga priekšā ienīst.. tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, — un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām.” Salamana Pamācībās 16:5 var lasīt: ”Lepna sirds tā Kunga acīs ir negantība.” Un 18. pantā ir brīdinājums: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas.”
Lepnība, kas nodara ļaunu
Ar lepnumu, kas Bībelē tiek nosodīts, tiek apzīmēts pārspīlēti augsts pašnovērtējums, nesaprātīga pārākuma apziņa sava talanta, skaistuma, bagātības, izglītības, stāvokļa vai vēl kaut kā cita dēļ. Lepnība parasti izpaužas nicīgā attieksmē pret citiem, lielībā, nekaunībā vai iedomībā. Ja cilvēks ir pārāk augstās domās par sevi, var pienākt brīdis, kad viņš vairs nepieņem nepieciešamo pārmācību, neatzīst savas kļūdas un nevēlas atvainoties un piekāpties, baidoties zaudēt cieņu citu acīs, kā arī nepamatoti apvainojas par to, ko kāds ir izdarījis vai pateicis.
Tāpat lepni cilvēki mēdz uzstāt, lai vienmēr viss tiktu darīts tikai un vienīgi pēc viņu prāta. Nav grūti saprast, ka šāda attieksme rada nesaskaņas cilvēku starpā. Lepnums par savu izcelsmi vai tautību ir izraisījis neskaitāmus karus un briesmīgu asins izliešanu. Kā var lasīt Bībelē, viens no Dieva garīgajiem dēliem aiz lepnības sacēlās pret Dievu un padarīja sevi par Sātanu Velnu. Kad Pāvils uzskaitīja prasības, kādām jāatbilst kristiešu draudzes vecākajam, viņš teica, ka šādam cilvēkam jābūt ”ne nule kristītam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā”. (1. Timotejam 3:6; salīdzināt Ecēhiēla 28:13—17.) Tā kā lepnība var izraisīt tik daudz ļauna, nav jābrīnās, ka Dievs to nosoda. Bet kāds varētu vaicāt: ”Vai nemēdz būt situācijas, kad ir pamats justies lepnam?”
Vai ir situācijas, kad ir pamats justies lepnam?
Kristiešu grieķu rakstos darbības vārds kau·chaʹo·mai, kas tulkots ”lepoties, cildināt, lielīties”, ir lietots gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē. Piemēram, Pāvils runā par to, ka mēs varam ’dižoties cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību’. Tāpat viņš iesaka: ”Kas lielās, lai lielās ar to Kungu.” (Romiešiem 5:2, JD; 2. Korintiešiem 10:17.) Tas nozīmē lepoties ar Jehovu, mūsu Dievu, un izjust pamudinājumu cildināt viņa vārdu un stāstīt citiem par viņa labajām īpašībām.
Minēsim kādu piemēru. Vai ir nepareizi iestāties par cilvēka labo reputāciju, ja viņam tiek celta neslava? Protams, nē. Ja cilvēki nepamatoti runātu sliktu par jūsu ģimenes locekļiem vai citiem cilvēkiem, kurus jūs mīlat un cienāt, jūs, visticamāk, izjustu sašutumu un pamudinājumu tos aizstāvēt. ”Laba slava der vairāk nekā liela bagātība,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 22:1.) Reiz Visvarenais Dievs sacīja lepnajam Ēģiptes faraonam: ”Es esmu tevi patiesi tāpēc taupījis, lai parādītos mans spēks un lai mans vārds tiktu teikts visā zemē.” (2. Mozus 9:16.) No šiem vārdiem var redzēt, ka Dievam ir prieks par savu labo reputāciju un ka viņš dedzīgi to aizstāv. Arī mēs varam rūpēties par to, lai mūsu reputācija neciestu, bet jāuzmanās, lai uz šādu rīcību mūs nemudinātu iedomība un lepnība. (Salamana Pamācības 16:18.)
Jebkurās attiecībās ļoti svarīga ir cieņa. Piemēram, ja mēs zaudējam uzticību saviem biznesa partneriem, tas negatīvi ietekmē mūsu darījumus. Tāpat jebkura cita veida sadarbība var pārtrūkt, ja kaut vai viens dara kaut ko tādu, kas viņam pašam vai viņa biedriem sagādā sliktu slavu. Lai kādi būtu mērķi, labai reputācijai to sasniegšanā ir ļoti liela nozīme. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc kristiešu draudzes pārraugiem jābūt ”labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē”. (1. Timotejam 3:7.) Viņi tiecas iegūt labu reputāciju nevis tāpēc, lai sevi paaugstinātu, bet tāpēc, ka viņiem godam jāpārstāv Dievs. Galu galā — par cik uzticamu var uzskatīt Dieva kalpotāju, ja viņam nav ’labas slavas pie tiem, kas ārpusē’?
Bet ko var teikt par lepošanos, kas saistīta ar kāda personiskajiem sasniegumiem? Kā piemēru var minēt vecākus, kas priecājas par sava bērna sekmēm skolā. Viņiem ir pamats justies gandarītiem. Vēstulē saviem ticības biedriem Tesalonikas draudzē Pāvils atzina, ka arī viņam ir prieks par brāļu veikumu: ”Mums vienumēr jāpateicas Dievam par jums, brāļi, kā pienākas, jo jūsu ticība aug augumā un jūsu visu savstarpējā mīlestība kļūst pilnīgāka pie ikviena no jums, tā ka mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs, vērā ņemot jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un spaidos, kas jums jāpanes.” (2. Tesaloniķiešiem 1:3, 4.) Ir pilnīgi dabiski just prieku par mums tuvu cilvēku sasniegumiem. Bet kā atšķirt lepnumu, kas ir vērtējams vienīgi negatīvi, no lepnuma, kurā nav nekā nosodāma?
Nav nepareizi vēlēties saglabāt labu reputāciju, gūt panākumus un priecāties par tiem. Taču būtu žēl, ja kāds lepnībā ’uzpūstos’ vai sāktu domāt par sevi ”augstāk, nekā pienākas domāt”. Sevis paaugstināšanu, augstprātību un lielīšanos ar saviem vai citu sasniegumiem Dievs nosoda. Kristiešiem nepiedien tā rīkoties — viņiem pienākas lielīties vienīgi ar Dievu Jehovu un to, ko Dievs ir paveicis. (1. Korintiešiem 4:6, 7; Romiešiem 12:3, JD.) Pravietis Jeremija minēja labu principu, kas mums būtu jāievēro: ”Kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību.” (Jeremijas 9:23.)
[Attēls 20. lpp.]
Djego Rodrigess de Silva i Velaskess. ”Pāvests Innocents X”
[Norāde par autortiesībām]
Scala/Art Resource, NY