Bībeles viedoklis

Naudas aizdošana un aizņemšanās draugu starpā

”BEZDIEVĪGAIS ŅEM UZ PARĀDA UN NEATDOD, BET TAISNAIS IR ŽĒLSIRDĪGS UN DEVĪGS.” (PSALMS 37:21.)

”NE AIZŅEMIES, ne arī aizdot steidz, jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu.” Tādiem vārdiem šo vecumveco gudrību atgādina angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs. Nav šaubu — maz kas tik ļoti apdraud cilvēku attiecības kā naudas aizņemšanās un aizdošana. Pat vislabākie plāni un godīgākie nolūki nav garantija, ka viss vienmēr izvērtīsies tā, kā iecerēts. (Salamans Mācītājs 9:11, 12.)

Parādniekam var rasties apstākļi, kas naudas atdošanu padara grūtu vai pat neiespējamu. Tāpat var gadīties, ka aizdevējam pēkšņi pašam ir vajadzīga aizdotā summa. Šādos gadījumos, kā atzīmēja Šekspīrs, tuvas un draudzīgas attiecības ir apdraudētas.

Protams, cilvēkam var būt pamatots iemesls, kāpēc viņš izšķiras aizņemties naudu. Palicis bez līdzekļiem nopietna nelaimes gadījuma vai darba zaudējuma dēļ, viņš, iespējams, neredz citu izeju. Bībele mudina, lai tie, kas šādā situācijā var palīdzēt, to pēc iespējas arī darītu. (Salamana Pamācības 3:27.) Ja nauda tiek aizdota — kā būtu pareizi rīkoties parādniekam un aizdevējam?

Kādi principi būtu jāņem vērā

Bībele nav ekonomikas rokasgrāmata. Tajā nav detalizēti apspriests viss, kas saistīts ar aizņemšanos vai aizdošanu. Piemēram, jautājums, vai aizdot naudu uz procentiem vai ne un cik lielus procentus ņemt (ja izlemj to darīt), ir atstāts aizdevēja un parādnieka ziņā.a Taču Bībelē ir daudz skaidru, mīlestības diktētu principu, kam būtu jāietekmē gan parādnieka, gan aizdevēja attieksme un rīcība.

Aplūkosim principus, kas attiecas uz parādnieku. Apustulis Pāvils mudināja kristiešus: ”Nepalieciet nevienam neko parādā, kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.” (Romiešiem 13:8.) Kaut arī Pāvils izteica vispusīgu principu, viņa padomu noteikti var uztvert arī kā brīdinājumu neiekļūt parādos. Dažkārt labāk ir paciest kaut kā trūkumu nekā kļūt par parādnieku. Kāpēc? Salamana Pamācībās 22:7 ir paskaidrots: ”Kas aizņemas, kļūst par aizdevēja kalpu.” Parādniekam jāsaprot, ka tikmēr, kamēr nauda nav atmaksāta, viņu saista pienākums pret aizdevēju. Patiesībā viņa līdzekļi nav pilnā nozīmē viņa paša. Viņam jāapzinās, ka ir ļoti svarīgi atdot parādu norunātajā termiņā, pretējā gadījumā, visticamāk, radīsies nopietnas problēmas.

Piemēram, ja norunātais termiņš paiet, bet nauda netiek atdota, aizdevējs var kļūt neapmierināts. Viņš varbūt sāk skatīties greizi uz to, ka parādnieks atļaujas pirkt jaunas drēbes, ēst restorānā vai doties atvaļinājumā. Rodas aizvainojums. Attiecības starp viņiem pašiem un pat starp viņu ģimenēm var kļūt saspīlētas vai izjukt pavisam. Tas viss var notikt, ja parādnieks netur doto vārdu. (Mateja 5:37.)

Bet ja nu parādnieks nevar izpildīt savas saistības no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ? Vai tāpēc parāds vairs nav jāatdod? Nē, tā nav. Psalmu sacerētājs sacīja, ka taisnīgs cilvēks ”negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu”. (Psalms 15:4.) Parādnieks parādītu mīlestību un gudrību, nekavējoties izskaidrodams radušos situāciju naudas aizdevējam. Pēc tam viņi var noslēgt jaunu vienošanos. Šāda rīcība nodrošinās mieru un būs patīkama Dievam Jehovam. (Psalms 133:1; 2. Korintiešiem 13:11.)

Var teikt, ka ar attieksmi, kāda cilvēkam ir pret saviem parādiem, viņš daudz ko par sevi atklāj. Nevērīga, pavirša attieksme liecina par vienaldzību pret citiem. Patiesībā tā atklāj šī cilvēka savtīgumu — viņa vēlmes un iegribas viņam ir pirmajā vietā. (Filipiešiem 2:4.) Kristietis, kas tīšuprāt neatdod parādus, apdraud savu stāvokli Dieva priekšā, un viņa rīcība liecina par alkatīgu, ļaunu sirdi. (Psalms 37:21.)

Aizdevējs

Kaut arī galvenā atbildība gulstas uz parādnieku, pastāv principi, kas attiecas arī uz aizdevēju. Bībelē ir norādīts: ja mēs varam palīdzēt cilvēkam, kas nonācis trūkumā, mums tas jādara. (Jēkaba 2:14—16.) Taču tas nenozīmē, ka mums noteikti jāaizdod nauda, pat ja to lūdz mūsu garīgais brālis. ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas,” teikts Bībelē. (Salamana Pamācības 22:3.)

Zinot un saprotot, kādas briesmas sevī slēpj aizdošana un aizņemšanās, saprātīgs cilvēks katrreiz rūpīgi padomās, pirms aizdos naudu. Vai lūgums pēc naudas ir pamatots? Vai cilvēks, kas vēlas aizņemties, pats visu ir rūpīgi apsvēris? Vai viņš ir kārtīgs, vai viņam ir laba reputācija? Vai viņš ir ar mieru parakstīt dokumentu, kurā būtu minēti aizdevuma noteikumi? (Salīdzināt Jeremijas 32:8—14.) Vai viņš būs spējīgs atdot parādu?

Šie apsvērumi nav domāti kā ieteikums neaizdot naudu, ja pastāv aizdomas, ka trūkumā nonākušajam brālim varētu rasties grūtības ar parāda atdošanu. Kristiešiem ir pienākumi citam pret citu, kas neļauj domāt tikai par šī jautājuma finansiālo pusi. ”Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” jautā apustulis Jānis. Kristiešiem ir norādīts ’nemīlēt vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību’. (1. Jāņa 3:17, 18.)

Ir iespējami gadījumi, kad kristietis izšķirsies neaizdot naudu savam brālim. Viņš varbūt izlems brālim kaut ko uzdāvināt vai sniegt cita veida palīdzību. Tāpat aizdevējs var parādīt žēlsirdību gadījumā, ja parādniekam rodas grūtības ar naudas atmaksāšanu. Ņemot vērā, ka parādniekam ir mainījušies apstākļi, aizdevējs var izlemt pagarināt atmaksāšanas termiņu, samazināt parādu vai pat pilnībā to atlaist. Tie visi ir personiski lēmumi, kas katram jāpieņem pašam.

Mums, kristiešiem, ir jāpatur prātā, ka Dievs redz visu un ka mēs viņa priekšā esam atbildīgi par to, kā rīkojamies un kā izmantojam savus līdzekļus. (Ebrejiem 4:13.) Bībeles padoms, lai ’viss mūsu starpā notiktu mīlestībā’, noteikti attiecas arī uz naudas aizdošanu un aizņemšanos draugu starpā. (1. Korintiešiem 16:14.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18. lpp.]

Kvintens Maseiss. ”Naudas mijējs ar sievu” (1514. g.)

[Norāde par autortiesībām]

Scala/Art Resource, NY