Smaragdi — dārgakmeņi ar milzu vērtību
IECIENĪTI savas mirdzoši zaļās krāsas dēļ, smaragdi ir rotājuši valdnieku kroņus, un ar tiem ir bijuši izgreznoti dažu vissenāko karalisko dinastiju troņi. Mūsdienās, tāpat kā senatnē, tie simbolizē bagātību un varu.
Visā pasaulē smaragdi nereti tiek uzskatīti par vērtīgākiem nekā dimanti. Vēl augstāk parasti tiek novērtēti vienīgi rubīni. Taču, kā apgalvo ģeoloģijas speciāliste Terija Otaveja, ”ja liek karātu pret karātu, augstākās kvalitātes smaragdi ir visdārgākie dārgakmeņi pasaulē”. Atkarībā no kvalitātes smaragds, kas viegli ievietojas plaukstā un sver tikai 3 gramus, var maksāt miljons dolāru.
Smaragdu vērtību daļēji nosaka tas, ka tie ir tik reti. Smaragds ir berila paveids. Smaragdi veidojas, tādiem izplatītiem elementiem kā alumīnijs un silīcijs kombinējoties ar reto elementu beriliju. Niecīgs citu elementu — hroma vai vanādija — piejaukums piešķir smaragda kristāliem valdzinošo zaļo toni.
Pazīstami kopš tālas senatnes
Vairākus gadu tūkstošus gandrīz visi pasaulē pazīstamie smaragdi bija iegūti Ēģiptē. Leģendārās Kleopatras raktuves, kas atradās apmēram 700 kilometrus uz dienvidaustrumiem no vietas, kur vēlāk uzcēla Kairu, intensīvi izmantoja sākumā ēģiptieši un pēc tam romieši un turki. Dārgakmeņu ieguve šajās raktuvēs bija pasākums, kas, jādomā, prasīja milzīgas pūles. Svelmainā tuksneša saule un putekļu pilnās, netīrās apakšzemes šahtas noteikti padarīja darba apstākļus ārkārtīgi smagus. Turklāt visu nepieciešamo uz raktuvēm bija jānogādā ar karavānām, kas nāca no Nīlas krastiem, — ceļā pagāja, mazākais, nedēļa. Tomēr, par spīti visām šīm grūtībām, raktuves darbojās gandrīz bez pārtraukuma apmēram no 330. gada p.m.ē. līdz 1237. gadam m.ē.
Senos laikos ļaudis tīkoja pēc smaragdiem ne tikai to skaistuma dēļ, bet arī tāpēc, ka šiem akmeņiem tika piedēvēts maģisks, dziedniecisks spēks. Smaragdi bija izslavēti kā līdzeklis pret daudzām slimībām. Pastāvēja arī ticējums, ka tie spēj vairot auglību un iedegt sievietēs kaislību. Nav brīnums, ka attīstījās rosīga un ienesīga tirdzniecība starp Ēģipti un citām zemēm — līdz pat tālajai Indijai.
Šis monopols smaragdu tirdzniecībā pastāvēja ilgu laiku, līdz 16. gadsimta sākumā spāņu konkistadori ieradās Dienvidamerikā. Drīz pēc tam Himeness de Kesada iekaroja tagadējās Kolumbijas teritoriju. Nedaudzus gadus vēlāk, 1558. gadā, spānieši atklāja smaragdu atradnes Muso. Tur iegūtie smaragdi bija izcili gan kvalitātes, gan izmēru ziņā.
Spānieši nekavējoties sagrāba atradnes un paverdzināja vietējos iedzīvotājus, nodarbinot tos smagajā un bīstamajā darbā smaragdu raktuvēs. Pēc dažiem gadiem Eiropu sasniedza īsta dārgakmeņu straume — tie bija lieli, gandrīz nevainojamas kvalitātes smaragdi, no kuriem daudzi nonāca Osmaņu impērijas valdnieku, Persijas šahu un pat Indijas valdošo dzimtu īpašumā. Šie akmeņi tika rotāti ar gravējumiem, un no tiem darināja dažādus juvelierizstrādājumus, kas kļuva par daudzu pasakaini vērtīgu dārglietu kolekciju pamatu.
Nelīdz pat stingri drošības pasākumi
Mūsdienās strādnieki, kas smagi nopūlas, rakdami cieto, nepakļāvīgo zemi, lai iegūtu šos dārgakmeņus, ir vieni no pasaules visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, un šis fakts pamudināja žurnālistu Fredu Vordu atzīmēt: ”Viens no smaragdu biznesa rūgtajiem paradoksiem ir tas, ka lielākā daļa cilvēku, kas atrod šos akmeņus, nevar pat sapņot par tādu naudu, lai kādu no tiem iegādātos.” Kārdinājums noslēpt kādu akmeni un slepus iznest to ārā ir gandrīz nepārvarams, tāpēc vairākumā raktuvju tiek algoti iekšējie drošības spēki. Kamēr smaragdu racēji cītīgi strādā, viņus modri vēro ar automātiskajiem ieročiem bruņoti sargi.
Bet, kaut arī tiek veikti šādi piesardzības pasākumi, eksperti apgalvo, ka liela daļa smaragdu tirdzniecības visā pasaulē joprojām notiek nelegāli. ”Vairākums smaragdu iet no rokas rokā nereģistrēti, ar nodokļiem neaplikti, atklātībā neparādījušies, — tie ir aprakti pasaules tirgū, ko mēdz dēvēt par melno. Gandrīz visi augstas kvalitātes smaragdi kādā savas pastāvēšanas posmā iziet caur kontrabandistu rokām,” teikts žurnālā National Geographic.
Pircēji, esiet uzmanīgi!
Smaragda kristālu augšanas īpatnību dēļ tiem parasti ir daudz dabisku iekšēju defektu, ko sauc par ieslēgumiem. Ja šādi defekti sniedzas līdz akmens virsmai, tajā ir redzamas sīkas plaisiņas, kas bojā apstrādātā dārgakmens izskatu un ievērojami samazina tā vērtību. Gadsimtiem ilgi tirgotāji ir izmantojuši kādu metodi, kas palīdz noslēpt šos defektus, — notīrītus un nopulētus dārgakmeņus mērcē karstā eļļā, piemēram, ciedru vai palmu eļļā. Karsēšanas procesā gaiss no plaisiņām tiek izspiests ārā un eļļa iesūcas tajās iekšā, efektīvi nomaskējot defektus. Pēc tam šādi apstrādāti akmeņi tiek pārdoti kā visaugstākās kvalitātes smaragdi. Taču jau pēc gada vai diviem eļļa ir iztvaikojusi un nepilnības kļūst skaidri saskatāmas, izraisot dārgakmens īpašniekā neizpratni un vilšanos.
Potenciālajiem pircējiem jāņem vērā arī tas, ka pastāv smaragdu imitācijas. Jau viduslaikos smaragdu imitēšana ar pulētu un noslīpētu zaļu stiklu bija visai izplatīta. Gadu gaitā daudzi cilvēki ir apkrāpti, liekot viņiem noticēt, ka viņi ieguvuši īstu dārgakmeni, kaut gan patiesībā tā ir tikai imitācija. Žurnālā National Geographic sacīts: ”Profesionāļi tiek apmuļķoti tāpat kā pārējie.” Taču pastāv testi, ar kuru palīdzību godīgs dārgakmeņu speciālists var garantēt smaragda īstumu.
Kaut arī smaragdu mirdzumu brīžiem aptumšo ļaužu alkatības ēna, tie tomēr ir un paliek neparasti skaisti, reti un vērtīgi dārgakmeņi — krāšņa Dieva radītās pasaules rota.
[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]
Visi smaragdi: S. R. Perren Gem and Gold Room, Royal Ontario Museum; Ancient Egypt Gallery, Royal Ontario Museum