Viktorijas ezers — Āfrikas milzīgā iekšzemes jūra
No Atmostieties! korespondenta Kenijā
RITĒJA 1858. gads. Dziļi Āfrikas sirdī kāds anglis neatlaidīgi lauzās uz priekšu cauri mežonīgam un neizpētītam apvidum. Slimības, noguruma un neziņas mocīts, ceļotājs, ko pavadīja vienīgi saujiņa afrikāņu nesēju, tomēr skubināja savus pavadoņus doties tālāk. Džona Heninga Spīka mērķis bija atrisināt mīklu, kuras atminējums nekādi nedevās rokā, — viņš meklēja Nīlas izteku.
Runas par lielu iekšzemes ūdenskrātuvi, ko arābu vergu tirgotāji sauca par Ukerevi, mudināja Spīku lauzt ceļu cauri šķietami nebeidzamajiem brikšņiem. Beidzot pēc 25 dienu gājiena mazais ceļotāju pulciņš tika atalgots par savām pūlēm: viņu acīm pavērās apbrīnojama aina. Tik tālu, cik vien skatiens spēja aptvert, viņu priekšā pletās milzīgs saldūdens ezers. Spīks vēlāk rakstīja: ”Man vairs nebija nekādu šaubu, ka no šī ezera, kas atradās man pie kājām, sākas tā interesantā upe, kuras izteka ir bijusi tik daudzu minējumu objekts un tik daudzu pētnieku ceļamērķis.” Par godu tolaik valdošajai Anglijas karalienei viņš savu atklājumu nosauca par Viktorijas ezeru.
Viens no Nīlas ūdeņu avotiem
Šis ezers, kuram Spīka dotais nosaukums ir saglabājies līdz pat mūsdienām, ir slavens ar to, ka tas ir otrais lielākais saldūdens ezers pasaulē — vēl lielāks ir vienīgi Augšezers Ziemeļamerikā. Viktorijas ezera gludais ūdens klajs, kas ekvatoriālās saules staros laistās kā gigantisks spogulis, aizņem 69 484 kvadrātkilometrus lielu platību. Ziemeļos Viktorijas ezeru, kas izvietojies starp Austrumāfrikas lūzumzonas austrumu un rietumu atzaru, šķērso ekvators. Ezera teritorijas lielākā daļa ietilpst Tanzānijā un Ugandā, un tas robežojas arī ar Keniju.
Ezera galvenā pieteka ir Tanzānijas upe Kagera, kurā saplūst ūdeņi no Ruandas kalniem. Taču lielāko daļu ūdens ezers saņem no nokrišņiem, kas uzkrājas milzīgajā ezera sateces baseinā, kurš aptver vairāk nekā 200 000 kvadrātkilometru. No ezera iztek tikai viena upe pie Džindžas Ugandā. Tur ūdens straume aizplūst ziemeļu virzienā, lai vēlāk kļūtu par Balto Nīlu. Viktorijas ezers nav vienīgais Nīlas ūdeņu avots, taču šis milzīgais rezervuārs nodrošina nepārtrauktu saldūdens plūsmu un tā palīdz uzturēt dzīvību plašā apgabalā līdz pat Ēģiptei.
Dzīve pie ezera
Kāda kanoe, kuras plandošā, baltā bura izskatās kā vientuļš, stāvus saslējies tauriņa spārns, slīd pāri ezera spogulim. Vēji, kas dienā pūš no sauszemes puses, nes mazo laiviņu uz ezera vidu. Ap pusdienlaiku vējš mainās un aizdzen laivu atpakaļ uz to vietu, no kurienes tā bija izbraukusi. Jau gadu tūkstošiem vietējie zvejnieki savās laivās atkal un atkal mēro šo ierasto ceļu.
Ap Viktorijas ezeru sarindojušies lielāki un mazāki ciemati, kuru mājas sedz brūni niedru jumti. Tautām, kas dzīvo Nīlas baseinā, viens no galvenajiem pārtikas produktiem ir zivis, un šo ciemu iemītnieku dienišķā iztika ir atkarīga no ezera. Zvejnieka darbadiena sākas jau pirms rītausmas. Vīrieši izsmeļ no savām kanoe ūdeni, kas tajās sasūcies, un izbrauc dūmakā tītajā ezerā. Dziedādami vīri aizairē laivas līdz dziļumam un tad paceļ noskrandušās buras. Sievietes no krasta noskatās, kā mazās laiviņas izzūd aiz apvāršņa. Taču drīz viņas novērš skatienu, jo priekšā vēl ir daudz darba.
Kamēr bērni seklumā plunčājas un rotaļājas, sievietes mazgā veļu un smeļ no ezera dzeramo ūdeni. Beidzot darbi ezermalā ir padarīti. Līgani balansēdamas uz galvas māla traukus ar ūdeni, uzsējušas uz muguras bērnus un abās rokās nesdamas grozus ar tīro veļu, sievietes lēnām dodas mājup. Tur viņas apkopj mazos dārziņus, kuros aug kukurūza un pupas, vāc kurināmo un labo savas kleķa būdas ar govs mēslu un pelnu maisījumu. Tālāk gar krastmalu uz priekšu sievietes no sizala šķiedrām prasmīgi pin izturīgas virves un glītus grozus. Apkārtnē atbalsojas cirvju klaudzieni — tur daži vīri dobj pamatīgu bluķi, lai izgatavotu kanoe.
Kad tuvojas pievakare, sieviešu acis atkal pievēršas milzīgajam ūdens klajam. Balto buru gali, kas parādīsies pie apvāršņa, vēstīs par vīriešu atgriešanos. Sievietes ar nepacietību gaida šo brīdi, gribēdamas ātrāk ieraudzīt savus vīrus un viņu pārvesto lomu.
Ezera piekrastē un salās ciematu iedzīvotājus apmeklē cilvēki, kas stāsta viņiem miera vēsti. Vai nu iedami kājām, vai braukdami ar kanoe, viņi ierodas ikkatrā ciemā. Šejienes ļaudis ir pazemīgi un labprāt ieklausās tajā, ko viņiem stāsta. Ar īpaši lielu prieku šo ciemu iemītnieki, kas runā nilotu un bantu valodās, lasa Bībeles literatūru savā dzimtajā valodā.
Dzīvība ezerā
Viktorijas ezerā dzīvo vairāk nekā 400 zivju sugas, un dažas no tām nav sastopamas nekur citur pasaulē. Visizplatītākās ezerā ir cihlidu dzimtas zivis. Šīm mazajām, košajām zivtiņām mēdz būt ļoti izteiksmīgi nosaukumi, piemēram, ”liesmainā mugura”, ”sārtā kvēle” un ”Kisumu varžmute”. Dažas cihlidas aizsargā savus mazuļus ar kādu neparastu paņēmienu. Ja draud briesmas, pieaugusī zivs plaši atver muti un sīciņie mazuļi steidzīgi paslēpjas šajā patvērumā. Kad briesmas ir garām, zivs vienkārši izspļauj mazuļus laukā un tie mierīgi turpina savu parasto rosīšanos.
Viktorijas ezers ir arī daudzu brīnišķīgu ūdensputnu mājvieta. Dūkuri, kormorāni un čūskkakļi nirst zem ūdens un izveicīgi dur zivis ar savu aso knābi. Dzērves, gārņi, stārķi un karošknābji bradā pa seklumu, palaikam sastingdami pussolī un pacietīgi gaidīdami, kad kāda nepiesardzīga zivs piepeldēs pietiekami tuvu. Pāri galvai kā resnvēderaini planieri laižas pelikāni. Peldot grupās, pelikāni ielenc zivju barus un pēc tam izsmeļ zivis ar savu pamatīgo knābi kā ar grozu. Gaisā pārāks par citiem ir kliedzējērglis ar saviem varenajiem spārniem. Atrāvies no zara kaut kur augstu virs ezera, tas, spārniem švīkstot, strauji pikē lejup un bez sevišķas piepūles paķer zivi no ūdens virsas. Spilgtās spalvās tērpušies audējputni ligzdo biezajās papirusu audzēs, kas ieskauj ezeru, un kaut kur tālāk piekrastē akāciju biezoknī dzirdami degunragputnu žēlabainie saucieni.
Rīta un vakara stundās pāri ezera rāmajiem ūdeņiem tālu aizskan nīlzirgu dobjie urkšķieni. Dienas vidū šie dzīvnieki snauž krasta tuvumā, atgādinādami gludus, pelēkus akmens bluķus, kas pa pusei iegrimuši seklajā ūdenī. Ļaudis, kas dzīvo pie ezera, allaž uzmanās no bīstamajiem Nīlas krokodiliem. Neliels skaits šo draudīgo reptiļu joprojām mitinās nomaļākos Viktorijas ezera nostūros, lai gan lielāko daļu no tiem cilvēki ir iznīcinājuši.
Ezera problēmas
Kopš tiem laikiem, kad Džons Spīks pirmo reizi ieraudzīja Viktorijas ezeru, Āfrikas iedzīvotāju skaits ir krasi pieaudzis. Ezera krastos tagad dzīvo vairāk nekā 30 miljoni cilvēku, kuru izdzīvošana ir atkarīga no šī ezera. Agrāk vietējie zvejnieki ķēra zivis ar tradicionālajiem paņēmieniem. Izmantodami pītas zivju lamatas, papirusa tīklus, āķus un žebērkļus, viņi noķēra tik daudz zivju, cik viņiem bija nepieciešams. Mūsdienās, kad tiek lietoti traleri un neilona žaunu tīkli, ar kuriem iespējams aptvert lielu platību un izsmelt tonnām zivju no dziļākiem ūdeņiem, pārmērīgas nozvejas dēļ ezers ir apdraudēts.
Ieviešot ezerā eksotisku sugu zivis, ir izjaukts ekoloģiskais līdzsvars un nodarīti zaudējumi vietējai zvejniecībai. Vēl viens problēmu cēlonis ir eihornijas jeb ūdenshiacintes — peldošas ūdens nezāles, kas zied skaistiem, violetiem ziediem. Šie no Dienvidamerikas ievestie ūdensaugi vairojas tādā ātrumā, ka tagad ūdenshiacinšu audzes ir pārklājušas milzīgas platības ezera piekrastē un ietekās, padarot ūdeni nabadzīgu ar skābekli un traucējot kravas un pasažieru kuģiem, kā arī vietējo zvejnieku laivām piekļūt krastam un piestātnēm. Bažas par ezera nākotni izraisa arī mežu izciršana ezera sateces baseinā, notekūdeņu novadīšana ezerā un industrializācijas process.
Vai Viktorijas ezers izdzīvos? Par šo jautājumu tiek diskutēts, un neviens nevar droši pateikt, kā tiks atrisinātas daudzās problēmas, kas ar to ir saistītas. Tomēr šis dabas objekts, Viktorijas ezers, jādomā, rotās zemi vēl ilgi pēc tam, kad Dieva Valstība būs atbrīvojusi planētu no tiem, ”kas zemi samaitā”. (Atklāsmes 11:18.)
[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]
Zivs, kas aprij ezeru
Tas ir eļļains, tam ir milzīga apetīte, tas vairojas ļoti strauji un izaug gandrīz divus metrus garš. Kas tas ir? Lates niloticus! Šī lielā, rijīgā zivs, ko parasti dēvē par Nīlas asari, tika ielaista Viktorijas ezerā mūsu gadsimta 50. gados, un tā ir izraisījusi īstu ekoloģisko katastrofu. Četrdesmit gadu laikā tai ir izdevies aprīt gandrīz pusi no 400 vietējām zivju sugām. Šāda masveida iznīcināšana apdraud iztikas avotu miljoniem ezera piekrastes un salu iedzīvotāju, kas allaž ir ķēruši mazākās vietējās zivis — tilapijas, cihlidas un citas —, lai paēdinātu ģimeni. No šīm nelielajām zivtiņām ir atkarīga arī ezera veselība. Dažas no tām barojas ar gliemežiem, kuros parazitē bīstamās slimības šistosomatozes izraisītāji, un tādā veidā palīdz ierobežot šīs slimības izplatīšanos. Citas savukārt pārtiek no aļģēm un citiem ūdensaugiem, un tie tagad pastiprināti vairojas. Tāda netraucēta vairošanās ir izraisījusi procesu, ko sauc par eitrofikāciju, — šī procesa gaitā, trūdošajiem augiem sadaloties, ūdenī samazinās skābekļa saturs. Tā kā vietējās zivis, kas varētu tikt galā ar šo augu masu, ir gājušas mazumā, palielinās ”mirušās zonas”, kur ūdenī trūkst skābekļa, un tāpēc iet bojā vēl vairāk zivju. Zivju krājumiem samazinoties, mūžam izsalkušais Nīlas asaris ir ķēries pie jauniem barības resursiem — pats pie saviem mazuļiem. Zivs, kas aprij ezeru, šķiet, tagad grasās aprīt arī pati sevi!
[Karte 15. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
UGANDA
KENIJA
TANZĀNIJA
VIKTORIJAS EZERS
[Attēls 15. lpp.]
Sludināšana Viktorijas ezera krastos
[Attēls 16. lpp.]
Audējputns
[Attēls 16., 17. lpp.]
Pelikāni
[Attēls 17. lpp.]
Sudrabgārnis
[Attēls 16., 17. lpp.]
Nīlas krokodils
[Attēls 17. lpp.]
Zivju gārnis uz nīlzirga muguras