”Pabeigts liels darbs”

PIRMS piecdesmit gadiem visa pasaule ieklausījās vārdos, ko teica kāda padzīvojusi sieviete. Tas notika Parīzē 1948. gada 10. decembrī. Nesen uzceltajā Šaijo pilī bija sapulcējusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, un ANO Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja piecēlās kājās, lai teiktu runu. Stingrā, noteiktā balsī bijušā ASV prezidenta Franklina Rūzvelta atraitne Eleanora Rūzvelta uzrunāja klātesošos: ”Šodien mēs stāvam uz liela notikuma sliekšņa gan Apvienoto Nāciju, gan visas cilvēces vēsturē — Ģenerālā asambleja gatavojas pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.”

Kad viņa bija nolasījusi deklarācijas preambulas apņēmīgās frāzes un visus 30 deklarācijas pantus, Ģenerālā asambleja apstiprināja šo dokumentu.a Pēc tam, godinot Rūzvelta kundzi par viņas izcilo vadītājas talantu, delegāti piecēlās kājās un sarīkoja ovācijas ”pasaules pirmajai lēdijai”, kā viņa vispārējo simpātiju dēļ bija iesaukta. Dienas beigās Rūzvelta kundze uzrakstīja īsu piezīmi: ”Pabeigts liels darbs.”

No daudziem viedokļiem līdz vienai deklarācijai

Divus gadus iepriekš, 1947. gada janvārī, kad ANO Cilvēktiesību komisija nesen bija sākusi savu darbu, bija kļuvis skaidrs, ka uzrakstīt tādu cilvēktiesību dokumentu, kas apmierinātu visus ANO locekļus, būs ārkārtīgi grūts uzdevums. Jau no paša sākuma dziļu nesaskaņu dēļ šī 18 locekļu komisija iestiga nebeidzamās diskusijās. Ķīnas delegāts uzskatīja, ka dokumentā būtu jāietver Konfūcija filozofija, kāds katoļticīgs komisijas loceklis aizstāvēja Akvīnas Toma mācības, Amerikas Savienotās Valstis domāja, ka jāņem vērā Amerikas ”Tiesību bils”, savukārt Padomju Savienība gribēja iekļaut dokumentā Kārļa Marksa idejas, — un tie ir tikai daži no viedokļiem, kas dedzīgi tika aizstāvēti diskusiju gaitā!

Komisijas locekļu pastāvīgie ķīviņi pārbaudīja Rūzvelta kundzes pacietību. 1948. gadā Parīzē, lasīdama lekciju Sorbonnā, viņa izteikusies: agrāk viņai esot licies, ka, audzinot savus daudzos bērnus, viņai bijis jāliek lietā visa sava pacietība. Taču, ”lai vadītu Cilvēktiesību komisiju, bija nepieciešama vēl lielāka izturība”, Rūzvelta kundze esot sacījusi, izraisot auditorijā neviltotu jautrību.

Tomēr viņas pieredze bērnu audzināšanā acīmredzot bija noderīga. Kāds tā laika žurnālists rakstīja, ka ar savu izturēšanos pret komisijas locekļiem Rūzvelta kundze viņam atgādinājusi māti, kas ”pārrauga veselu pulku bieži vien skaļu un reizēm nepaklausīgu, bet visā visumā krietnu zēnu, kurus reizi pa reizei nepieciešams stingri saukt pie kārtības”. (Eleanor Roosevelt—A Personal and Public Life.) Taču, apvienodama stingrību ar laipnību, viņa spēja pārliecināt citus, nepadarot oponentus par saviem ienaidniekiem.

Visbeidzot, pēc divu gadu ilga darba, kad bija aizvadītas neskaitāmas sēdes, izdarīti simtiem labojumu, izskanējuši tūkstošiem paziņojumu un notikušas 1400 balsošanas kārtas gandrīz vai par katru vārdu un katru teikumu, komisija bija sastādījusi dokumentu, kurā bija uzskaitītas cilvēktiesības, kas, pēc komisijas domām, pienākas ikvienam cilvēkam visā pasaulē. Šis dokuments tika nosaukts par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Bija paveikts darbs, kas brīžiem bija licies neizpildāms.

Lielas cerības

Protams, neviens negaidīja, ka pēc šī pirmā ”taures pūtiena” visi apspiešanas ”mūri” uzreiz sagrūs. Tomēr Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšana modināja lielas cerības. Toreizējais ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs Dr. Herberts Evats no Austrālijas prognozēja, ka ”miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu no visas pasaules, daudzu jūdžu attālumā no Parīzes un Ņujorkas, vērsīsies pie šī dokumenta pēc palīdzības, vadības un iedvesmas”.

Kopš tā brīža, kad Dr. Evats sacīja šos vārdus, ir pagājuši piecdesmit gadi. Šajā laikā daudzi patiešām ir uzlūkojuši deklarāciju par savu ceļvedi un izmantojuši to par mērauklu, lai noteiktu, cik lielā mērā pasaulē tiek ievērotas cilvēktiesības. Ko viņi ar šīs mērauklas palīdzību ir atklājuši? Vai ANO dalībvalstis atbilst tās kritērijiem? Kāda ir cilvēktiesību situācija mūsdienu pasaulē?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 4. lpp.]

Kas ir cilvēktiesības?

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas formulējuma cilvēktiesības ir ”tās tiesības, kas ir iedzimtas mūsu dabā un bez kurām mēs nevaram dzīvot kā cilvēciskas būtnes”. Cilvēktiesības ir nosauktas arī par ”cilvēces kopējo valodu”, un tas patiešām ir piemērots nosaukums. Tieši tāpat kā mums piemīt spēja apgūt valodu, kas ir iedzimta īpašība, kura padara mūs par cilvēkiem, mums ir arī citas iedzimtas vajadzības un īpašības, kas mūs atšķir no citām dzīvām radībām uz zemes. Piemēram, cilvēkiem ir vajadzība pēc zināšanām, mākslinieciskas pašizpausmes un garīguma. Cilvēks, kam ir liegta iespēja apmierināt šīs pamatvajadzības, ir spiests dzīvot necilvēcīgos apstākļos. Lai cilvēkus pret to aizsargātu, kā paskaidro kāda cilvēktiesību speciāliste, ”[tiek lietots] termins ”cilvēktiesības”, nevis ”cilvēka vajadzības”, jo no juridiskā viedokļa vārds ”vajadzība” nav tik stingrs kā vārds ”tiesības””. ”Nosaucot tās par ”tiesībām”,” saka šī juriste, ”mēs norādām, ka cilvēka vajadzību apmierināšana ir kaut kas tāds, uz ko ikvienam cilvēkam ir gan morālas, gan juridiskas tiesības.”

[Papildmateriāls/Attēls 5. lpp.]

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Nobela prēmijas laureāts rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins nosauca Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par ”labāko dokumentu”, kādu ANO jebkad ir sastādījusi. Īss ieskats tās saturā palīdz saprast, kāpēc daudzi pievienojas šim novērtējumam.

Deklarācijas pamatdoma ir izteikta tās 1. pantā: ”Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.”

Ievērojot šo galveno principu, deklarācijas sastādītāji izdalīja divas cilvēktiesību grupas. Pirmā grupa vispārīgā veidā ir iezīmēta 3. pantā: ”Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.” Šis pants ir pamatā pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas uzskaitītas no 4. līdz 21. pantam. Otrā tiesību grupa balstās uz 22. pantu, kurā ir teikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz ”viņa personības pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo” tiesību īstenošanu. Šīs tiesības ir formulētas 23.—27. pantā, kur ietvertas cilvēka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija bija pirmais starptautiskais dokuments, kurā bija atzīts, ka šī otrā tiesību grupa ietilpst cilvēka pamattiesībās. Tas bija arī pirmais starptautiskais dokuments, kurā vispār tika lietots termins ”cilvēktiesības”.

Brazīliešu socioloģe Ruta Roša vienkāršos vārdos paskaidro, kas būtībā ir teikts Cilvēktiesību deklarācijā: ”Nav svarīgi, pie kādas rases tu piederi. Nav svarīgi, vai tu esi vīrietis vai sieviete. Nav svarīgi, kādā valodā tu runā, kāda ir tava reliģiskā pārliecība un politiskie uzskati, no kādas valsts tu nāc un kādā ģimenē tu esi dzimis. Nav svarīgi, vai tu esi bagāts vai nabags. Nav svarīgi, no kuras pasaules daļas tu esi un vai tava valsts ir monarhija vai republika. Šīs tiesības un brīvības ir domātas ikvienam.”

Kopš tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, tā ir pārtulkota vairāk nekā 200 valodās un ir kļuvusi par daudzu valstu konstitūciju sastāvdaļu. Tomēr tagad daži pasaules līderi uzskata, ka deklarācija būtu jāpārraksta no jauna. Bet ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans tam nepiekrīt. Kādas ANO iestādes darbiniece citē viņa vārdus: ”Tāpat kā nav nekādas vajadzības no jauna rakstīt Bībeli vai Korānu, nav arī vajadzības pārlabot deklarāciju. Jālabo ir nevis Vispārējās deklarācijas teksts, bet tās piekritēju rīcība.”

ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans

[Norāde par autortiesībām]

UN/DPI photo by Evan Schneider (Feb97)

[Attēls 3. lpp.]

Rūzvelta kundze ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju rokās

[Norāde par autortiesībām]

Rūzvelta kundze un emblēma 3., 5. un 7. lappusē: UN photo