Šis senais un apbrīnojamais materiāls — koks
No Atmostieties! korespondenta Jaunzēlandē
KOKMATERIĀLI, it īpaši vietējo sugu lietaskoki, strauji kļūst par deficītu. Daudzās pasaules vietās meži tiek izcirsti draudīgā ātrumā. Tā kā kokmateriāli nav pieejami pietiekamā daudzumā, koksne — viena no pasaules galvenajām bagātībām, kuras krājumi savulaik bija tik lieli, — kļūst nesamērīgi dārga.
Šeit, Jaunzēlandē, var novērot paradoksālu tendenci: šī gadsimta 30. gados introducēto Monterejas priežu plantācijas plaukst un zeļ, turpretī tādu vietējo koku kā dakrīdiju, kaurikoku, notofāgu un podokarpu audzes nemitīgi sarūk.
Dabiskās koksnes nezūdošais valdzinājums
Jau tūkstošiem gadu cilvēki izgatavo no koka dažnedažādus noderīgus priekšmetus un gūst prieku no šī darba. Koksnes krāsa, savdabīgais šķiedru raksts un pat smarža, kas piemīt gandrīz visu koku sugu koksnei, allaž ir valdzinājuši cilvēkus. Dažādām vajadzībām darinātus koka izstrādājumus to īpašnieki ir lietojuši gadiem un reizēm pat gadsimtiem ilgi.
Kopš tālas senatnes ļaužu mājokļos ir izmantotas koka mēbeles. Meistari, kas strādāja ar primitīviem darbarīkiem, — gan vīrieši, gan sievietes — apliecināja savu prasmi un talantu, darinot tādas ikdienā nepieciešamas lietas kā galdus, bļodas, solus, mucas, lādes un krēslus.
Mūsdienās ar modernās tehnikas palīdzību to visu, protams, ir iespējams izgatavot daudz ātrāk. Tiesa gan, strādājot ar elektriskajiem zāģiem, urbjiem, ēvelēm, slīpmašīnām un citiem elektriskajiem instrumentiem, rodas diezgan liels troksnis, toties ar tiem var ātri un efektīvi apstrādāt kokmateriālus un pagatavot mēbeles. Lielākajā daļā pasaules valstu ir mēbeļu rūpnīcas, kas izlaiž masu produkciju par mērenām cenām.
Tomēr tādā veidā ražotas mēbeles nereti nav pietiekami izturīgas, jo, pirmkārt, masīvās koksnes vietā bieži tiek izmantoti aizstājēji (finieris, skaidu plātnes) un, otrkārt, mēbeļu izgatavošanas procesā liela uzmanība tiek pievērsta ātrumam, tāpēc detaļu sastiprināšanai plaši tiek lietotas skavas un naglas.
Atgriežoties pie cērtes
Daži mēģina izvairīties no tiem trūkumiem, kas, viņuprāt, piemīt modernajiem mēbeļu ražošanas paņēmieniem, ņemot palīgā senu kokapstrādes darbarīku — cērti. Cērte ir ”tēšanai domāts darbarīks, kam ir plāns, izliekts asmens, kurš iestiprināts taisnā leņķī pret kātu, un kas galvenokārt tiek izmantots koka apstrādāšanai”. Jaunzēlandes maori kādreiz lietoja nefrīta cērtes, lai izgatavotu kanoe un aptēstu kokgriezumiem paredzētos stabus, taču mūsdienās cērtes parasti ir taisītas no metāla.
Iepriekšējos gadsimtos namdari un kuģu būvētāji ar cērtes palīdzību aptēsa un pielīdzināja mājas vai kuģa karkasa detaļas. Viņi apstrādāja plankas, turot tās iespiestas starp pēdām un ar cērtes liekto asmeni iecērtot kokā ierobījumus vai iedobumus.
Papildinājums cērtei — slīmests
Vēl viens neaizstājams rīks, kas priekšmeta izgatavošanas gaitā palīdz izcelt materiāla dabisko skaistumu, ir slīmests. Ar tā palīdzību apdrāž un nogludina kokmateriālu šķautnes un virsmas. Abiem šiem instrumentiem — kā cērtei, tā slīmestam — jābūt rūpīgi uzasinātiem.
Kad nepieciešamie rīki ir rokā, nākamais darbs ir sadabūt piemērotu izejmateriālu, lai izgatavotu iecerēto mēbeli. Tieši šajā posmā, pēc galdnieku domām, atklājas vienkāršo, senlaicīgo galdnieka darba paņēmienu priekšrocības salīdzinājumā ar pierastākajām mēbeļu ražošanas metodēm.
No dēļiem un plankām, ja vien tie ir sausi un nav sametušies, ir iespējams izgatavot mēbeles, kas ir gan izturīgas, gan glītas. Šādus izejmateriālus var iegūt dažādā ceļā: no vecām, nederīgām mēbelēm (noderēs drēbju skapji, gultu gali, galdu virsmas), iesaiņojuma kastēm, nojauktu māju sijām un pat veciem sētas mietiem.
Vecie kokmateriāli iegūst jaunu dzīvību
Veci kokmateriāli, ja tos nav sabojājuši koksngrauži vai trupe, prasmīga meistara rokās var atdzīvoties, iegūstot jaunu skaistumu un pievilcību.
Defektus, naglu caurumus un ierobījumus var izmantot tā, lai tie piešķirtu īpatnējus akcentus mēbelēm, kas izgatavotas no lietotiem kokmateriāliem. Atstāts savā dabiskajā izskatā vai arī nobeicēts un nopulēts, paša rokām izgatavotais priekšmets sagādās lielu prieku ar savu kvalitāti un izturību.
Tāpat kā dārznieks, kas kopj zemi, kā podnieks, kas mīca mālus, un vērpējs, kas vērpj dabiskās šķiedras pavedienu, galdnieks, ar cērti un slīmestu apdarinādams kokmateriālu, izjūt dziļu apmierinājumu. Protams, tas ir grūts darbs, un, tā strādājot, paiet daudz ilgāks laiks nekā tad, ja tiek izmantotas mūsdienīgas metodes. Taču apziņa, ka šīs pūles nesīs gandarījumu un cilvēks, kas saņems izgatavoto priekšmetu, varēs to lietot gadiem ilgi, ļauj izbaudīt prieku, ko visos laikos ir devis darbs ar koku.
Daži vārdi par tehniku
Cērte nav ideāls darbarīks pilnīgi visu kokmateriālu apstrādei. Tropu cieto lapukoku šķiedras parasti padara šo koksni nepiemērotu darbam ar cērti. Cērti lielākoties ir parocīgi lietot, strādājot ar mīkstāku koksni. Zaru vietas nav liela bēda. Ar dobu kaltu tās var izgrebt vai izkalt un tā radīt interesantu detaļu sagatavojamā materiāla virsmā.
Visskaistākās krāsas parasti ir tiem dēļiem, kas zāģēti no stumbra kodola. No šādiem kokmateriāliem gatavotām mēbelēm lielākoties nav nepieciešama beicēšana. Bet, ja jūs vēlaties padarīt vienkāršo koka virsmu spilgtāku un izteiksmīgāku, ir pieejams plašs beiču klāsts, no kura jūs varat izraudzīties tādu, kas vislabāk atbilst jūsu gaumei.
Šim virsmas apstrādes procesam nepavisam nav jābūt dārgam. Daži uzlabo sava izstrādājuma izskatu, ierīvējot gaišas vai blāvas krāsas koka virsmas ar automašīnām domātu plastisko ziedi.
Lai veiktu izgatavotā priekšmeta galīgo apdari, var izmantot kādu no daudzajām lakām, ko vai nu uzklāj ar otu, vai uzsmidzina uz mēbeles virsmas. Ja jūs vēlaties saglabāt koka virsmu dabiskāku, ”dzīvāku”, nevis pārklāt to ar lakas kārtu, pēdējai apstrādei var noderēt pulējamā eļļa, kas pagatavota šādi: piecas daļas etiķa, četras daļas terpentīna, divas daļas nerafinētas linsēklu eļļas un viena daļa metilspirta. Izšķīdiniet šajā maisījumā nedaudz bišu vaska un ļaujiet pēc ierīvēšanas tam vairākas dienas iesūkties kokā.
Darbs, kas dod prieku
Paša rokām darināta dabiskā koka mēbele, kas mājās novietota mūsu iemīļotākajā stūrī, vienmēr priecēs sirdi, lai cik vienkārša tā būtu. Dažādās pasaules zemēs savrupmājās un lauku mājās var ieraudzīt daudz apbrīnojamu, reizēm pat gadsimtiem vecu lietu, ko darinājušas galdnieku rokas. Šīs mēbeles izteiksmīgi liecina par meistaru prasmi, čaklumu un pacietību. Viņi guva gandarījumu un prieku, izgatavodami priekšmetus, kas, ar mīlestību kopti, ir devuši cilvēkiem labumu gan ar savu praktisko noderību, gan skaistumu. Šādas mēbeles piešķir individualitāti mājokļiem, kurus tās rotā.
Mūsdienās, kad aizvien plašāk tiek lietoti plastmasas un citu polimērmateriālu izstrādājumi, koks — mūsu Radītāja dāvana — vēl aizvien lieliski noder visdažādākajiem mērķiem. Un nepavisam ne mazsvarīgākais šo mērķu vidū ir tas, ka koks noder par izejmateriālu, kas aicināt aicina amata meistaru pārvērst to brīnišķīgā koka mēbelē.
[Attēli 23. lpp.]
Dakrīdija
Tava
Ozols
Monterejas priede ar zara vietu
Lakota priede
Ar plastisko ziedi apstrādāta priede
Tumši beicēta priede
[Attēli 24. lpp.]
Darbs ar cērti
un slīmestu
[Attēls 25. lpp.]
Ar rokām darināts virtuves skapis
[Attēls 25. lpp.]
Stūra plaukts