Karalienes gudrība pārspēj bīskapa viltību

No Atmostieties! korespondenta Dienvidāfrikā

SAVU uzticamo galma dāmu lokā Anglijas karaliene Katrīna Parra jūtas drošībā. Karaļa Henrija VIII spēkus pamazām grauj slimība un galma intrigu nasta. Karaliene patlaban sarunājas ar kādu draudzeni, kad piepeši ieskrien viena no viņas galma dāmām, sažņaugusi saujā papīra lapu. Gluži aizelsusies, viņa sniedz to Katrīnai. Galma dāmas satrauktās sejas izteiksmes izbiedēta, karaliene nedroši paņem papīru. Acīmredzot kāda amatpersona to nejauši nometusi, ejot gar karalienes istabām.a

Lasīdama dokumentu, Katrīna nobālē. Viņa nespēj noticēt savām acīm, bet tad neticību nomaina šausmas. Viņas rokās ir apsūdzību saraksts, ko parakstījis pats karalis, — viņa tiek apvainota ķecerībā. Katrīna iekliedzas un gandrīz saļimst uz grīdas, bet draudzenes paspēj viņu atbalstīt. Viņa cenšas nomierināties un sakopot domas, bet satraukums ir pārāk liels. Galma dāmas līdzjūtīgi palīdz Katrīnai apgulties.

Beidzot Katrīna atrodas savā gultā, bet sasprindzinājums nerimst. Viņa drudžaini pārcilā atmiņā notikumus, kas risinājušies kopš tā laika, kad viņa apprecējās ar karali Henriju VIII. Katrīnai tolaik bija 31 gads, viņa bija jau divreiz precējusies, abas reizes palikusi atraitnēs un gatavojās iziet par sievu pie elegantā Tomasa Sīmora. Bet karalim bija citi plāni, un viņš Katrīnu bildināja. Kā gan viņa būtu varējusi atteikt? Viņai nenoliedzami bija parādīts gods, taču tas bija bīstams gods. 1543. gada 12. jūlijā Katrīna kļuva par Henrija sesto sievu.

Henrijs vairs nebija tas brašais, atlētiskais vīrs un kareivīgais jātnieks, kāds viņš bija bijis jaunības dienās. Būdams jau 52 gadus vecs, Henrijs bija krietni pieņēmies svarā, viņa noskaņojums mēdza pēkšņi un krasi mainīties, un čūlājošās kājas brīžiem sagādāja karalim tik lielas sāpes, ka viņam bija grūti paiet un viņš bija jāpārnēsā krēslā.

Tomēr, būdama gudra un apdāvināta sieviete, Katrīna bija likusi lietā savu saprātu un spējas, lai padarītu savu laulību veiksmīgu. Viņa rūpējās par Henrija trīs bērniem no iepriekšējām laulībām. Viņa darīja visu iespējamo, lai izklaidētu vīru. Kad Henrijam sāpēja kājas, Katrīna centās novērst vīra uzmanību, risinādama ar viņu dzīvas sarunas, kurās bieži vien tika skarti reliģiski jautājumi. Viņa bija ienesusi zināmu mieru karaļa mūža nogalē.

Tagad Katrīna cenšas atmiņā pārskatīt savu dzīvi ar karali. Ko viņa ir izdarījusi aplami? Katrīna atceras kādu nesenu tikšanās reizi. Tovakar kopā ar karali bija vairāki galminieki, un viņš, šķiet, bija labā omā. Viņa, pēc sava paraduma, bija ierunājusies par kādu reliģisku tēmu, ko viņi abi nesen bija apsprieduši. Henrijs bija viņu īgni aprāvis. Katrīnu tas bija pārsteidzis, bet viņa nebija pievērsusi tam īpašu uzmanību, domādama, ka vainīgs ir karaļa svārstīgais noskaņojums. Parasti Henrijam patika šādas sarunas un viņš neiebilda pret Katrīnas interesi par reliģiju.

Viņa apdomā, kas toreiz bija klāt šajā sarunā. Katrīnas domas atkal un atkal atgriežas pie viena cilvēka — tas ir Stīvens Gārdners, sens viņas ienaidnieks.

Bīskapa intrigas

Gārdners, Vinčesteras bīskaps un karaļa padomnieks, ir ietekmīgs vīrs un reliģisko reformu pretinieks. Bīskaps neieredz Katrīnu, jo viņa ir noskaņota par labu reliģiskām pārmaiņām un viņai ir iespaids uz karali.

Kad Henrija tuvākais padomdevējs Tomass Kromvels panāca, ka Gārdners zaudēja karaļa galvenā sekretāra posteni, Gārdners meklēja izdevību atriebties. Viņš bija iejaukts intrigās, kuru dēļ Kromvels krita nežēlastībā un tika sodīts ar nāvi. Gārdners bija neapmierināts arī ar to, ka Henrijs bija atstājis viņu bez ievērības un iecēlis par Kenterberijas arhibīskapu salīdzinoši mazpazīstamo Tomasu Krenmeru, kas simpatizēja protestantiem. Krenmeram par laimi, Henrijs izjauca Gārdnera un citu pretinieku intrigas pret Krenmeru.

Par briesmām, kas draud Katrīnai un viņas galma dāmām, liecina vēl kāda nesena bīskapa Gārdnera intriga. Kāda jauna sieviete, vārdā Anna Eskjū, atklāta reliģisko reformu atbalstītāja, bija ieslodzīta cietumā, un viņai bija piespriests nāvessods par ķecerību. Bet Gārdners interesējās par viņu citu iemeslu dēļ. Viņš gribēja iegūt pierādījumus, ka Anna Eskjū ir bijusi saistīta ar ietekmīgām galma lēdijām, jo tādā gadījumā būtu iespējams izvirzīt apsūdzību arī pašai karalienei. Gārdnera sabiedrotais Tomass Raiotslijs, viens no karaļa galvenajiem padomniekiem, devās uz cietumu nopratināt Annu Eskjū.

Moku sols

Raiotslijs kādu laiku pratināja Annu, bet vēlamos pierādījumus viņš neieguva. Visbeidzot viņš pavēlēja piesiet pratināmo pie moku solab, kaut gan likums aizliedza spīdzināt sievietes ar šo rīku. Kad arī tas nepiespieda Annu runāt, Raiotslijs kopā ar kādu citu padomnieku paši sāka griezt moku ierīces veltni, nostiepjot sievietes augumu līdz pēdējai iespējai, tomēr viņiem neizdevās saņemt kāroto informāciju.

Iedomājoties par Annas Eskjū ciešanām, Katrīna sāk raudāt. Tad viņa pamana, ka guļamistabā kāds ir ienācis. Tā ir viena no viņas galma dāmām, kas tuvojas Katrīnai un pavēstī, ka ieradies karaļa ārsts, doktors Vendijs, ko karalis atsūtījis izmeklēt Katrīnu. Laipnais doktors apjautājas, kā karaliene jūtas, un saka viņai, ka karalis ir norūpējies par viņas veselību.

Tad ārsts pastāsta Katrīnai, ka Henrijs viņam ir atklājis, kā savērpta intriga pret karalieni, un nozvērinājis viņu saglabāt to noslēpumā. Tomēr doktors Vendijs Katrīnai izstāsta, kā viss noticis: tajā vakarā pēc viņas aiziešanas karalis sarkastiski piezīmējis, ka viņam esot ļoti mierinoši vecuma dienās ”klausīties sievas pamācības”.

Gārdners sapratis, ka viņam radusies laba izdevība, un nekavējoties to izmantojis. Viņš sacījis, ka karaliene atbalstot ķecerus un viņas rīcība esot nodevīga, jo tā apdraudot karaļa varu. Gārdners apgalvojis, ka viņš un vēl citi, ja vien viņiem dotu laiku, varot sagādāt karalim Katrīnas vainas pierādījumus. Saniknotais karalis piekritis parakstīt Katrīnas apsūdzības rakstu.

Atstāstījis šo notikumu, doktors Vendijs mudina Katrīnu doties pie karaļa, tiklīdz radīsies tāda izdevība, un pazemīgi lūgt viņam piedošanu. Tā ir vienīgā iespēja, kā pārspēt viltībā karalienes ienaidniekus, kas neliksies mierā, iekams nebūs panākuši viņas ieslodzīšanu Londonas Tauerā un savākuši pietiekamus pierādījumus, lai notiesātu viņu uz nāvi.

Katrīna saprot, ka tas ir gudrs padoms, un kādā vēlā vakarā, uzzinājusi, ka Henrijs patlaban atrodas savos apartamentos, viņa rūpīgi sapošas, vēlreiz apdomā, ko viņa sacīs, un kopā ar māsu un savu draudzeni lēdiju Leinu dodas pie karaļa.

Karalienes gudrā un taktiskā atbilde

Karalis sēž dažu galminieku sabiedrībā un joko. Viņš sagaida savu sievu ar smaidu. Tad Henrijs maina sarunas tēmu un pievēršas reliģijai. Viņš lūdz, lai Katrīna izklīdinātu viņa šaubas par dažiem jautājumiem. Katrīna tūlīt pamana lamatas. Viņa no visas sirds cenšas atbildēt atklāti un godīgi.

Dievs radīja sievieti pēc vīrieša un deva viņai zemāku stāvokli, Katrīna saka. ”Tā kā Dievs ir noteicis šādu dabisku atšķirību starp vīrieti un sievieti,” viņa turpina, ”un jūsu majestātei piemīt tik izcila gudrība, un es it visā esmu daudz zemāka par jums, kāpēc jūsu majestāte tādās sarežģītās reliģiskās lietās, šķiet, vaicā pēc mana sprieduma?” Viņa apliecina, ka atzīst karali par savu galvu visās jomās un vienīgi Dievs viņai ir augstāks par vīru.

”Nepavisam ne,” atsaucas karalis. ”Tu taču esi kļuvusi par īstu doktoru, lai mūs pamācītu, nevis lai mācītos no mums.”

Tad Katrīna atbild: ”Ja jūsu majestāte tā domā, tad jūsu majestāte ir mani pavisam aplami sapratis, jo es allaž esmu uzskatījusi, ka sievietei ir gaužām nepiedienīgi un pretdabiski uzņemties pamācīt savu kungu un vīru, bet viņai, gluži otrādi, ir jāmācās no sava vīra un jāļauj, lai tas viņu mācītu.” Pēc tam viņa paskaidro, ka, runādama ar karali par reliģiskām tēmām un reizumis izteikdama savu viedokli šajos jautājumos, viņa nav centusies izplatīt savas idejas. Risinādama šīs sarunas, viņa ir cerējusi novērst vīra uzmanību no sāpēm, ko viņam sagādā slimība.

”Vai tā patiešām ir, mana dārgā?” jautā karalis. ”Un tavām runām tiešām nebija ļauna nolūka? Nu tad mēs atkal esam labi draugi, tāpat kā allaž esam bijuši līdz šim.” Vēl joprojām sēdēdams, viņš pasauc Katrīnu pie sevis, sirsnīgi to apskauj un noskūpsta. Viņš apgalvo, ka dzirdēt šādu ziņu ir labāk nekā negaidīti saņemt simttūkstoš mārciņu. Henrijs un Katrīna vēl kādu brīdi pavada patīkamā sarunā, un ap pusnakti Henrijs dod viņai atļauju aiziet.

Nākamajā dienā karalis divu galminieku pavadībā dodas savā ierastajā pastaigā pa pils dārzu. Viņš ir licis ataicināt karalieni, lai tā viņam pievienotos, un Katrīna ierodas, kā pieklājas, kopā ar trim galma dāmām. Henrijs nav Katrīnai pastāstījis, ka tieši šai stundā bija paredzēts viņu apcietināt. Arī Raiotslijam, kuram iepriekš bija uzdots Katrīnu arestēt, viņš nav paziņojis par savu izlīgumu ar karalieni. Kamēr Henrijs un Katrīna mierīgi pastaigājas, piepeši ierodas Raiotslijs ar 40 karaļa sardzes vīriem, lai apcietinātu karalieni un viņas pavadones.

Pagājis nostāk no pārējiem, Henrijs pasauc Raiotsliju pie sevis, un tas nokrīt karaļa priekšā ceļos. Pārējie pastaigas dalībnieki nespēj saklausīt, ko īsti karalis saka, taču viņi dzird to dusmās kliedzam: ”Blēdis! Nelietis! Muļķis!” Henrijs pavēl Raiotslijam pazust no acīm.

Kad karalis ir atgriezies pie viņas, Katrīna cenšas nomierināt vīru ar lēnīgiem vārdiem. Viņa pat aizbilst par Raiotsliju, teikdama: lai ko viņš būtu izdarījis, varbūt tā ir bijusi kļūda.

Uz to karalis atbild: ”Goda vārds, mīļā, viņš ir izturējies pret tevi kā nekrietns blēdis, tāpēc lai viņš iet.”

Tā Katrīna izglābās no savu ienaidnieku tīkliem un bīskaps Gārdners zaudēja karaļa labvēlību. Karaliene bija pārspējusi viltīgo bīskapu, un spēle bija galā.c

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 21. lpp.]

Bīskaps Stīvens Gārdners

Karaliene Katrīna Parra

[Norādes par autortiesībām]

Katrīnas Parras portreta fragments: ar National Portrait Gallery, London, laipnu atļauju; Stīvens Gārdners: National Trust Photographic Library/J. Whitaker

[Attēls 22. lpp.]

HENRIJS VIII KARALIENES PRIEKŠĀ IZTEICA NOSODĪJUMU TOMASAM RAIOTSLIJAM

[Norāde par autortiesībām]

Holbeina gleznots portrets; no grāmatas The History of Protestantism (III sēj.)

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Fons 20.—22. lappusē: no grāmatas The Library of Historical Characters and Famous Events, Vol. VII, 1895