Reformācija Anglijā — pārmaiņu laiks

”Tā bija sabiedrība, kas dzīvoja viskarstākajā pārmaiņu un pārvērtēšanas laikā.”

TĀDIEM vārdiem 16. gadsimta Angliju raksturo vēsturnieks Dž. Skerisbriks savā biogrāfiskajā darbā Henry VIII (”Henrijs VIII”). Reliģiskie nemieri, kas risinājās Eiropā, daudzos bija nostiprinājuši pārliecību par reliģisko reformu nepieciešamību.

Mārtiņa Lutera mācībām, kas bija ierosinājušas asas diskusijas, atradās piekritēji arī Anglijā, un jau kopš 14. gadsimta beigām par spīti vajāšanām Anglijā savas mācības bija izplatījuši dedzīgie sludinātāji un Bībeles aizstāvji lolardi.

Līdz 1526. gadam Anglijā jau bija parādījies Viljama Tindala Grieķu rakstu tulkojums angļu valodā, lai kā ietekmīgi pretinieki bija pūlējušies nepieļaut tā izplatīšanu. Tādas tradicionālas katoļu mācības kā mācība par šķīstītavu, transsubstanciāciju un priesteru celibātu bija atmaskotas, norādot, ka tām nav pamatojuma Bībelē.

Taču faktors, kas sevišķi pasteidzināja reformācijas kustību Anglijā, bija sarežģījumi karaļa personiskajā dzīvē. Henrijs VIII meklēja iespēju šķirties no savas sievas, katolietes Aragonas Katrīnas, jo viņš gribēja vīriešu kārtas troņmantnieku. Visi seši bērni, ko Katrīna Henrijam bija dzemdējusi, bija vai nu dzimuši nedzīvi, vai miruši agrā bērnībā, un bija palikusi tikai viena meita, vārdā Marija. Turklāt Henrijam bija iepatikusies jaunā, dzīvespriecīgā Anna Boleina, un viņš bija nodomājis to apprecēt.

Pats to negribēdams, papildu stimulu reformācijas kustībai deva spējīgais un ietekmīgais Henrija padomnieks kardināls Tomass Vulzijs. Kopš 1509. gada — Henrija valdīšanas sākuma — Vulzijs pakāpeniski bija ieguvis arvien lielāku varu un vairojis savu bagātību. Galu galā Vulzija ietekme tā pieauga, ka valstī par viņu varenāks bija vairs vienīgi pats karalis. Taču sava despotisma dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš bija paaugstinājis nodokļus, Vulzijs bija ieguvis daudz ienaidnieku. Turklāt Vulzijs, šķiet, uzskatīja, ka viņš stāv pāri pats savas baznīcas likumiem, jo viņam bija divi nelikumīgi bērni.

Augstmaņi kala plānus, lai gāztu Vulziju, un, kad viņam neizdevās panākt laulības šķiršanu, ko Henrijs tik karsti vēlējās, kardināla liktenis bija izlemts. Zaudējis savus amatus, Vulzijs mira 1530. gadā pavisam neilgu laiku pirms tam, kad viņam bija paredzēts stāties karaļa priekšā, lai atbildētu uz apsūdzību nodevībā.

Anglijā sāka spēcīgi izpausties antiklerikāls noskaņojums. Kā rakstīja vēsturnieks Dž. Skerisbriks, izskanēja apgalvojumi, ”ka baznīcai nepieciešama radikāla attīrīšana, ka sabiedrība vairs ilgāk nespēj panest šo ekonomiski neizdevīgo nastu un uzturēt šo milzīgo organizāciju, kas patērē tik daudz darbaspēka, padara neauglīgas tik lielas bagātības, paņem tik daudz un dod pretī tik maz, ..un ka angļu naudas aizplūšana uz Romu.. grauj [Anglijas] ekonomiku”.

Kromvela ēra

Visbeidzot ar Henrija galvenā padomnieka Tomasa Kromvela un jaunā Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Krenmera palīdzību karaļa ģimenes problēmas tika ”atrisinātas”. Anglijas baznīca sarāva saites ar Romas baznīcu, un karalis kļuva par Anglijas baznīcas galvu. 1533. gadā Krenmers pasludināja Henrija un Katrīnas laulību par spēkā neesošu. Tajā laikā Henrijs jau bija apprecējis Annu Boleinu, kas bija grūtniecības stāvoklī. Anglijas baznīcas atbrīvošanās no pāvesta varas dziļi ietekmēja turpmākos notikumus.

Kromvelam tika piešķirta neierobežota vara pār baznīcu, un viņš bija pakļauts vienīgi karalim. Aizvien plašāk izvērsās klosteru postīšana, un to īpašumi tika nodoti karalim, tā sagādājot tik ļoti nepieciešamos līdzekļus valsts kasei. Kromvels turklāt lielā mērā sekmēja Bībeles angļu valodas izdevuma iespiešanu un izplatīšanu, kā savā grāmatā The English Reformation (”Angļu reformācija”) atzīmē A. Dikenss, kurš raksta: ”Politiskā iniciatīva, izdošanas plāni, finansējums, spiediens, kura mērķis bija panākt Lielās Bībeles izmantošanu Anglijas baznīcā, — tas viss nāca no lorda pārvaldnieka Tomasa Kromvela.”

Bībele kļuva aizvien plašāk pieejama, un tā dziļi iespaidoja ļaužu uzskatus par ortodoksālo reliģiju. A. Dikenss raksta: ”Nemākslotā vienkāršība, kas raksturoja Jēzus Kristus un viņa apustuļu dzīvi, krasi kontrastēja ar vēlo viduslaiku un renesanses laikmeta baznīcas iespaidīgo juridisko aparātu un piespiešanas līdzekļu sistēmu, lielo bagātību un grezno arhitektūru.”

Henrijs izrādīja zināmu interesi par reliģiskām reformām, taču viņa taktiku visbiežāk noteica politiskais izdevīgums, nevis stingra reliģiska pārliecība. Karalis ļoti labi zināja, ka galmā pastāv divas pretējas frakcijas — reformu piekritēji un konservatīvie, kas vēlas saglabāt tradicionālo reliģiju —, un viņš veikli izmantoja grupējumu savstarpējās nesaskaņas, lai paturētu vadības grožus savās rokās.

Kad 1540. gadā Kromvels krita nežēlastībā, reformas uz laiku apsīka. Kromvela ienaidnieki, kas bija reformu pretinieki, pārliecināja Henriju, ka Kromvels ir nodevējs un ķeceris, un viņš bez tiesas tika sodīts ar nāvi.

Kādu laiku likās, ka konservatīvie ir guvuši virsroku, taču reformu gaitu viņi vairs nespēja apturēt. Tomēr reformācija neattaisnoja uz to liktās cerības. Reformatori protestanti paturēja daudzas no tām cilvēku viltus mācībām un tradīcijām, kas bija piesārņojušas Romas katoļu baznīcu.

Kad 1543. gadā Henrijs apņēma savu sesto un pēdējo sievu Katrīnu Parru, reformu atbalstītājiem atkal radās drosme. Katrīna Parra izrādīja lielu interesi par jaunajām reliģiskajām mācībām. Bet konservatīvie nedomāja padoties bez cīņas, un viņu viltīgo plānu un galma intrigu dēļ jaunā karaliene vēlāk bija spiesta sākt izmisīgu cīņu par savu dzīvību. Par to būs stāstīts kādā no nākamajiem Atmostieties! numuriem.

[Attēls 26. lpp.]

Henrijs viii un Anna boleina

[Attēls 26. lpp.]

Aragonas Katrīna

[Attēls 26. lpp.]

Viljams Tindals

[Attēls 26. lpp.]

Tomass Kromvels

[Attēls 26. lpp.]

Tomass Krenmers

[Attēls 26. lpp.]

Tomass Vulzijs

[Norādes par attēlu autortiesībām 27. lpp.]

Tomass Vulzijs: no grāmatas The Story of Liberty, 1878; emblēma, fons un karalis Henrijs VIII ar Annu Boleinu: no grāmatas The Library of Historic Characters and Famous Events, Vol. VII, 1895; Aragonas Katrīna, Tomass Krenmers un Tomass Kromvels: no grāmatas Heroes of the Reformation, 1904