Ledus stihija
”POSTOŠĀKĀ dabas katastrofa valsts vēsturē.” Tā laikrakstā The Toronto Star bija nosaukta vētra, kas šī gada janvārī plosījās vairākās Kanādas provincēs — Ontārio, Kvebekā un Ņūbransvikā. Amerikas Savienotajās Valstīs prezidents Bils Klintons pasludināja Menu un Ņūhempšīru, kā arī atsevišķus Vērmontas rajonus un Ņujorkas štata ziemeļu daļu par katastrofas zonu.
Tika ziņots, ka šīs vētras dēļ, kuras laikā piecas dienas lija lietus, kas tūlīt pārvērtās ledū, gājuši bojā apmēram 35 cilvēki. Tāds lietus parasti nelīst ilgāk par dažām stundām, taču šoreiz silta gaisa slānis nekustīgi klājās pāri aukstajām gaisa masām. Lietus lāses, saskaroties ar virsmu, tūlīt pat sasala, un izveidojās apledojums, kas sasniedza astoņu centimetru biezumu. Zem ledus smaguma lūza koki, elektrības stabi un augstsprieguma līniju balsti, nereti izraisot katastrofālas sekas.
Kvebekā simtiem milzīgu elektrolīniju tērauda balstu sagāzās tā, it kā tie būtu gatavoti no folijas. Kāds braucējs satraukts stāstīja: ”Es redzēju kā [augstsprieguma elektrolīnijas balsts] man priekšā salocījās kā mīksta plastmasa. Tas pārliecās uz pusēm, saliecās ritenī un tad salūza gabalos. Pāri autostrādei visur stiepās elektrības vadi. Pēc tam kad bija nogāzies pirmais [balsts], sagruva vēl trīs nākamie.”
Apledojums izpostīja elektrolīnijas vairāk nekā 120 000 kilometru garumā — ar to pietiek, lai trīs reizes aptītu apkārt visai zemeslodei! Kanādā trīs līdz četri miljoni cilvēku palika bez elektrības un apkures, un daļai no viņiem bija jāiztiek bez šīm ērtībām trīs nedēļas un pat vēl ilgāk.
Menas štatā, kur gubernators Enguss Kings izsludināja ārkārtas stāvokli, vairāk nekā 200 000 cilvēku bija palikuši bez elektrības. ”Tā ir lielākā šāda veida katastrofa, kāda jebkad ir piemeklējusi mūsu štatu,” gubernators sacīja. Ņujorkas štata gubernators Džordžs Pataki paziņoja: ”Veselās pilsētās elektroenerģijas padeve ir pilnīgi pārtrūkusi.”
Sentlorensas upes dienvidu krastā vētras laikā bija nolauzti aptuveni 30 000 koka elektrības stabu. Kad 17 stundas bija lijis lietus, kas pārvērtās ledū, Ņujorkas štata ziemeļu daļas iedzīvotājs Džims Kelijs, kura dzīvesvieta atrodas netālu no šīs upes, rakstīja: ”Mēs vairs neko neredzam ārā pa logu. Logi ir nevis vienkārši apsarmojuši vai aizsvīduši, bet pārklājušies ar pamatīgu ledus kārtu. Mājā no visām pusēm skan kaut kādi trokšņi.”
Kelijs turpināja: ”Kaut kur tālāk dzirdamas skaņas, kas atgādina apšaudi. Blākš! Klusums. Blākš. Atkal klusums. Blākš! Blākš!” Vēlāk viņš uzzināja, ka šīs skaņas radīja lūstošie koki un telefona stabi.
Kā par spīti, apkārtne izskatījās žilbinoši skaista, kaut arī visur valdīja īsta postaža. Tika izteiktas bažas, ka Ontārio province, iespējams, ir zaudējusi 20 miljonus kļavu un tas var ietekmēt kļavu sīrupa ražošanu. Kāda kļavu audzētāja sūrojās: ”No kokiem palikuši pāri tikai kaili stumbeņi, kas slienas pret debesīm.”
”Krāšņa karadarbības zona”
Tāds virsraksts bija dots kādam rakstam Toronto Star, kur bija stāstīts par Kanādas otro lielāko pilsētu — Monreālu. ”Ielas šeit izskatās tā, it kā tās būtu bombardētas!” izsaucās kāda pilsētas iedzīvotāja. Pēc sākotnējiem aprēķiniem, Monreālas apkārtnē vien ir nodarīti zaudējumi par vairāk nekā 500 miljoniem Kanādas dolāru.
Kāds Belvilas (Ontārio) iedzīvotājs sacīja: ”Izskatās, it kā būtu noticis kodolkarš. Visu klāj balti putekļi, un sajūta ir baisa.” Viņš nosauca šo ainu par ”baiso krāšņumu”.
Nākamajā nedēļā pēc vētras, kad simtiem tūkstošu cilvēku joprojām dzīvoja bez elektrības un sals bija ļoti spēcīgs, policija sāka evakuēt iedzīvotājus uz patvertnēm. ”Vai mums jālūdz vai jāpavēl evakuēties?” jautāja kāds no policistiem.
”Iedzīvotājiem jātiek no šejienes projām,” atteica atbildīgais virsnieks. ”Bet rīkojieties diplomātiski.” Viņš vēl piebilda: ”Gandrīz vai var nodomāt, ka ir karastāvoklis.”
Briesmas, no kurām izdevās izvairīties
Monreālas lielākajā daļā bija pārtrūkusi elektroenerģijas padeve, tāpēc gaismas signāli nedega un metro bija slēgts. Līdz vētras beigām bija pārstājušas darboties vai pat sagrautas četras no piecām apakšstacijām, kas apgādāja pilsētu ar elektroenerģiju. Kādas sekas tas varēja izraisīt?
”Situācija bija tāda, ka pēcpusdienā Monreāla varēja palikt pilnīgā tumsā — turklāt bez ūdens,” stāstīja Kvebekas premjers Lisjēns Bušārs. ”Ūdens bija atlicis tikai divām stundām, jo divas [ūdens attīrīšanas] stacijas bija apstājušās.” Ņemot vērā, ka iedzīvotāji mājās dedzināja sveces, iespēja palikt pilnīgi bez ūdens radīja nopietnas briesmas.
Divas nedēļas vēlāk, 24. janvārī, kad Monreālā Jehovas liecinieku kopsanāksmju zālē 1889 cilvēki bija sapulcējušies uz rajona kopsanāksmi, bija jānovērš kādas citas draudošas briesmas. Vienas nakts laikā Monreālu bija pārklājusi vairāk nekā 20 centimetrus bieza slapja sniega sega, un, ritot kopsanāksmes programmas rīta daļai, tika atklāti bojājumi zāles sienās un griestos. Programmas pēcpusdienas daļa tika atcelta, un klātesošie tika aicināti doties mājup, pārģērbties un atgriezties atpakaļ, lai strādātu.
Stundas laikā ieradās 300 brīvprātīgie un ar liekšķerēm, cirtņiem un citiem darbarīkiem sāka attīrīt milzīgo jumtu, kura platība bija 7100 kvadrātmetru. Kad bija notīrīta virsējā sniega kārta, atklājās, ka vietām ledus bija vairāk nekā pusmetru biezs! Ledu ar motorzāģiem sazāģēja četrstūrainos gabalos, un pēc tam tos aizvilka līdz jumta malai un nometa lejā. Tā tika novākts ap 1500 tonnu sniega un ledus. Vēlāk pārbaudē tika konstatēts, ka pēc jumta attīrīšanas griesti ir atgriezušies pareizā stāvoklī un plaisas sienās ir aizvērušās. Briesmas bija novērstas, un svētdienas rītā kopsanāksme turpinājās.
Savstarpēja palīdzība
Lai gan bija daži cilvēki, kas vētras un sala laikā mēģināja nopelnīt uz citu nelaimes rēķina, daudzi parādīja ”neparastu laipnību”, tāpat kā to darīja cilvēki pirmajā gadsimtā. (Apustuļu darbi 28:2.) Romas (Ņujorkas štats) laikrakstā Daily Sentinel bija stāstīts par Jehovas lieciniekiem, kas devās palīgā citiem: ”Vīrieši satikās Votertaunas Ķēniņvalsts zālē, lai organizētu palīdzību, un, saņēmuši norādījumus, devās uz savu ticības biedru mājām. Taču viņi palīdzēja ne tikai savējiem, bet arī citiem cilvēkiem apkārtējās mājās.”
Rakstā bija teikts, ka tāda palīdzība tika organizēta ”pa visu šo reģionu: Edamsā, Potsdamā, Melonā, Ogdensbergā, Pletsbergā, Masinā, Guvernurā un Elenbergā”. Brīvprātīgie palīdzēja iesildīt mājas, pieslēdzot ģeneratorus, lai uz dažām stundām iedarbinātu apkures katlus. Pēc vētras daudzās vietās temperatūra bija nokritusies zem mīnus divdesmit grādiem.
Kādā reizē gadījās, ka policisti ieraudzīja lieciniekus, kas staigāja pa mājām, un noturēja viņus par zagļiem. Bet, kad liecinieki paskaidroja, ko viņi dara, viens no policistiem sacīja, ka pēc vētras Jehovas liecinieki ir palīdzējuši arī viņa tēvam, kas dzīvo Monreālā, kaut gan tēvs pats nav liecinieks, un pateicās par tēvam sniegto palīdzību.
Sevišķi lielu postu vētra bija nodarījusi apmēram 100 pilsētām dienvidos no Monreālas — tā dēvētajā ”tumšajā trijstūrī”. Desmit dienas pēc vētras šajās pilsētās joprojām nebija elektrības. Daudziem iedzīvotājiem bija jāiztiek bez elektrības pat vairāk nekā mēnesi. Jehovas liecinieku birojs, kas atrodas netālu no Toronto, organizēja īpašus apmeklējumus, lai sniegtu palīdzību šajā apvidū. Tika izveidots sadales centrs, uz kurieni ar kravas mašīnām atveda lampām domātu eļļu, baterijas, elektriskos lukturus un citus priekšmetus, un no turienes to visu nogādāja tālāk tiem, kam tas bija nepieciešams.
Tika organizēti arī pasākumi, lai kristiešu vecākie varētu noskaidrot, kādas vajadzības ir tiem, kas dzīvo katastrofas skartajos rajonos. Kāda vecāko grupa nedēļas laikā apmeklēja 11 draudzes un sarīkoja daudzas uzmundrinošas tikšanās. Pēc šīm sapulcēm, kurās varēja saņemt garīgu stiprinājumu, neviens negribēja atgriezties mājās. Cilvēki negāja un negāja projām un vēl ilgi sarunājās, salīdzināja, ko katrs pieredzējis, un izbaudīja sirsnīgo biedriskuma gaisotni. Turpmākajās nedēļās pēc vētras draudžu sapulcēs bija tik liels apmeklētāju skaits kā vēl nekad agrāk.
Daudzi, kam mājās bija kāds siltuma avots, kā malkas plīts vai elektroģenerators, uzaicināja pie sevis tos, kuru mājas nebija iespējams apsildīt. Pie dažiem lieciniekiem dzīvoja pat ap 20 cilvēku. Pajumti piedāvāja arī daudzi no tiem, kas dzīvoja ārpus apgabala, kur bija pārtrūkusi elektroenerģijas padeve. Piemēram, liecinieki no Setilas pilsētas, kas atrodas apmēram 800 kilometru attālumā no ”tumšā trijstūra”, piedāvājās izmitināt pie sevis 85 ģimenes.
Attālos lauku apvidos — Rimuski apkaimē un citur — liecinieki cirta malku un sūtīja to uz vētrā cietušo rajonu. Daži atrada laiku, lai uzrakstītu uz nosūtāmajiem malkas klučiem Bībeles pantus. Kāds liecinieks dalījās saņemtajā malkā ar kaimiņu, kurš nebija viņa ticības biedrs, un uz viena no malkas klučiem, kas tika šim kaimiņam, bija uzrakstīti vārdi no 55. psalma 17. panta: ”Pats Jehova mani izglābs.” (NW.) Turēdams kluci rokās, kaimiņš paskatījās augšup un sacīja: ”Paldies tev, Jehova.”
Ko no tā visa varēja mācīties?
Daudzus satrieca tas, cik trausla ir elektroapgādes sistēma un cik ļoti viņi ir no tās atkarīgi. ”Es jums teikšu tā: kad mēs būvēsim jaunu māju,” sacīja kāds vīrietis, ”tur būs gan malkas plīts, gan ģenerators, ..gan gāzes plīts.”
Kad pēc vētras bija aizritējušas gandrīz sešas nedēļas, kāds komentētājs par notikušo rakstīja: ”Visu klāja ledus, valdīja tumsa, un mums bija papilnam laika domāt — to ir daudz vieglāk darīt, kad televizors nedarbojas.” Viņš atzīmēja: ”Mēs pārsteigti atklājām, cik nevarīgi esam dabas stihiju priekšā.”
Cilvēki, kas studē Bībeli, pārdomā Radītāja solījumu atjaunot uz zemes paradīzi pēc tam, kad viņš būs iznīcinājis pašreizējo sistēmu, tāpat kā viņš jau reiz iznīcināja līdzīgu pasauli. (Mateja 24:37—39; 2. Pētera 2:5.) Norādot uz savu potenciālo arsenālu, Dievs jautā: ”Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus [kur ietilpst arī sasalstošs lietus], kādus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kaŗa dienām?” (Ījaba 38:22, 23.)
[Attēls 17. lpp.]
Elektrolīniju tērauda balsti saliecās kā folija
[Attēls 18. lpp.]
Novācot sniegu un ledu no kopsanāksmju zāles jumta, brīvprātīgajiem strādniekiem izdevās novērst draudošās briesmas
[Attēls 18. lpp.]
Malka vētrā cietušajiem