Tikt galā ar insulta sekām
AR PARALIZĒTIEM locekļiem gulēdams slimnīcas gultā, Džilberts jautāja savam ārstam: ”Vai es vēl kādreiz spēšu pakustināt roku un kāju?” Atbilde liecināja, ka daudz kas būs atkarīgs no viņa paša: ”Jo vairāk jūs pūlēsieties, jo vairāk jūs panāksiet un jo ātrāk tas notiks.” Džilberts atteica: ”Es esmu gatavs!” Fizioterapijas kurss, kā arī paša optimisms šim 65 gadus vecajam vīrietim palīdzēja pāriet vispirms no invalīdu ratiņiem pie atbalsta rāmja, tad pie spieķa, un visbeidzot viņš varēja atsākt strādāt.
”Mūsdienās lielākā daļa speciālistu, kas nodarbojas ar insulta slimnieku rehabilitāciju, atbalsta viedokli, ka galvas smadzeņu daļas bojājuma gadījumā citi centri var uzņemties bojāto audu funkcijas. Viens no terapijas uzdevumiem ir realizēt šo pārējo centru potenciālu, kā arī veikt stimulāciju, lai smadzenes varētu pārkārtoties un pielāgoties jaunajiem apstākļiem,” norāda šī jautājuma pētnieki F. Vainere, M. Lī un H. Bella. Tomēr izveseļošanās ir atkarīga arī no citiem faktoriem, piemēram, no insulta rašanās vietas un tā nopietnības, no cilvēka vispārējā veselības stāvokļa, no medicīniskās aprūpes kvalitātes un no apkārtējo cilvēku sniegtā atbalsta.
Atbalsts, ko var sniegt ģimene un draugi
Ērika trīs gadus veica vingrinājumus rehabilitācijas kursa ietvaros, mācīdamās staigāt un lietot savu labo roku paralizētās kreisās rokas vietā. Viņa stāsta, kas viņai palīdzēja: ”Vissvarīgākais bija tas, ka vīrs un draugi palika man uzticīgi. Apziņa, ka viņi mani mīl, deva spēku, un, kad viņi mani mudināja nepadoties, manī modās vēlēšanās darboties.”
Ģimenes locekļiem ir jāsadarbojas, lai veicinātu sev tuvo cilvēku atlabšanu. Ir nepieciešams uzdot jautājumus mediķiem un raudzīties, vai tiek ievēroti ārstēšanas pasākumi, kas jāturpina mājās, lai nezustu jau sasniegtie slimnieka veselības stāvokļa uzlabojumi. Ģimenes locekļu un draugu pacietība, laipnība, sapratne un mīlestība rada drošu emocionālu vidi, kurā cilvēks var no jauna mācīties runāt, lasīt, kā arī apgūt citas ikdienā nepieciešamas iemaņas.
Džons nežēloja spēkus, lai palīdzētu savai sievai izpildīt vingrinājumus un ārstēties, mēģinādams atrast vidusceļu starp stingrību un piekāpīgumu. Viņš stāsta par ģimenes locekļu pūlēm: ”Mēs neļāvām Elenai ieslīgt žēlumā pret sevi. Reizēm mēs bijām nepielūdzami savās prasībās, taču vienmēr paturējām prātā viņas iespēju robežas un nācām viņai palīgā. Viņa ir ļoti viegli ievainojama, tāpēc es cenšos pasargāt viņu no stresa.”
Džons nāca talkā Elenai arī tad, kad viņa ar logopēda palīdzību no jauna mācījās runāt. ”Ļoti uzmundrinoši bija kaut ko darīt kopīgi, tāpēc mēs balsī lasījām viens otram Bībeli; tā viņa uzlaboja runas iemaņas. Mazpamazām mēs sākām iet arī kalpošanā, jo esam Jehovas liecinieki. Līdz ar to Elenai radās iespēja stāstīt citiem par mūsu cerību uz nākotni. Sludināšana pati par sevi viņai bija īsta terapija.” Kad bija pagājuši trīs gadi, Elenas veselība bija ievērojami uzlabojusies.
Nedrīkst novērtēt par zemu uzmundrinājumu un stiprinājumu, ko var sniegt draugi, — viņi var lielā mērā sekmēt cilvēka atveseļošanos pēc insulta. Medicīniskajā žurnālā Stroke (”Insults”) bija norādīts, ka lielāks ”atspaids no apkārtējiem cilvēkiem, kā noskaidrojās, bija priekšnoteikums ātrākai slimnieka atlabšanai un ļāva panākt lielāku vispārējo ķermeņa funkciju uzlabojumu, pat pacientiem, kas bija pārcietuši smagu insultu”.
Bernijs bija ļoti pateicīgs par draugu sniegto atbalstu. Viņš saka: ”Draugu apciemojumi palīdz pārvarēt grūtības. Iejūtīgs balss tonis un neliekuļota interese paaugstina morālo tonusu. Nav jau jārunā tikai par slimību, tomēr, ja otrs cilvēks pamana kādu uzlabojumu, ko tu esi panācis, tas ir ļoti uzmundrinoši.” Ko mēs visi varētu darīt, lai morāli atbalstītu tos, kas ir pārcietuši insultu? ”Atnesiet ziedus,” iesaka Bernijs, ”vai arī pastāstiet kādu domu no Bībeles vai interesantu gadījumu. Man tas ļoti palīdzēja.”
Melvai, kādai padzīvojušai sievietei, atvieglojumu pēc insulta sniedza tas, ka viens no viņas garīgajiem brāļiem lūdza Dievu kopā ar viņu. To darīt iesaka arī Džilberts, paskaidrodams: ”Lūdzot kopā ar kādu cilvēku, tu apliecini, ka tev tiešām rūp tas, kas ar viņu notiek.” Pīters, kam pēc insulta ir pavājinājusies redze, ir ļoti pateicīgs, ja citi saprot viņa ierobežotās iespējas un atrod laiku, lai palasītu viņam priekšā.
Par mīlestību liecina arī palīdzība, kas cilvēkam tiek sniegta, lai viņš varētu nokļūt rehabilitācijas centrā un atpakaļ. Tāpat jāpārliecinās, vai slimnieka dzīvoklis ir pietiekami drošs. Ja viņam staigājot ir grūti saglabāt līdzsvaru, visu laiku pastāv kritiena briesmas. Džilberts, piemēram, bija ļoti pateicīgs par laipnību, kādu parādīja viņa draugi, kas drošības nolūkos ierīkoja speciālu turekli viņa dušas telpā.
Mācieties sniegt atbalstu
Garastāvokļa svārstības un raudulīgums var mulsināt pašu slimnieku, savukārt apkārtējie cilvēki tādās reizēs mēdz justies neveikli, nezinot, kā lai reaģē. Tomēr draugiem jāmācās būt gataviem palīdzēt, citādi insultu pārcietušais cilvēks sajutīsies atstumts. Ar laiku asaru lēkmes parasti kļūst retākas. Ja slimnieks tomēr sāk raudāt, saglabājiet mieru un palieciet viņam līdzās; sakiet to, ko jūs vēlētos dzirdēt, ja jūs ar viņu būtu mainītās lomās.
Pats svarīgākais — attīstiet Dievam tīkamu mīlestību pret cilvēkiem, kas veselības traucējumu dēļ ir kļuvuši citādi, nekā viņi bija agrāk. Viņi jūt jūsu attieksmi, un no šīs attieksmes ir atkarīgs, kā viņi izturēsies pret jums. Ērika dalās savās pārdomās: ”Es nekad vairs nebūšu tāda kā agrāk. Bet to neviens arī nevar prasīt no cilvēka, kam ir bijis insults. Radiniekiem un draugiem jāiemācās mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Ja viņi rūpīgi papētīs šī cilvēka personības iezīmes, viņi redzēs, ka labākās īpašības, kādas tam kādreiz piemita, joprojām nav zudušas.”
Ja cilvēks nespēj runāt vai saprotami izteikties, pazeminās viņa pašcieņa. Cenzdamies sarunāties ar cilvēkiem, kam ir runas traucējumi, draugi var apliecināt viņu vērtīgumu. Takasi saka: ”Tas, ko es domāju un iekšēji jūtu, nav mainījies. Taču cilvēki vairās ar mani kontaktēties, jo mums nav iespējams normāli sarunāties. Man pašam ir grūti iet klāt citiem, bet, ja kāds pienāk pie manis aprunāties, es gūstu milzīgu uzmundrinājumu un jūtos ļoti, ļoti laimīgs!”
Tālāk ir minēti daži fakti un ieteikumi, kā atbalstīt un uzmundrināt cilvēkus, kam ir runas traucējumi.
Insults parasti neietekmē intelektu. Lielākā daļa cilvēku pēc insulta pilnībā saglabā prāta spējas, kaut arī viņu teikto, iespējams, nav tik viegli saprast. Nerunājiet ar viņiem aizbildnieciskā tonī vai kā ar maziem bērniem. Izturieties pret viņiem ar cieņu.
Pacietīgi klausieties. Insulta slimniekam droši vien ir nepieciešams laiks, lai no jauna noformulētu domu, pabeigtu vārdu, frāzi vai teikumu. Atcerieties, ka ieinteresēts klausītājs nav nevaļīgs.
Neizliecieties, ka saprotat teikto, ja patiesībā tā nav. Taktiski atzīstiet: ”Diemžēl es laikam nesapratu. Pamēģināsim vēlvienreiz.”
Runājiet lēni un skaidri, normālā balss tonī.
Runājiet īsos teikumos un lietojiet pazīstamus vārdus.
Uzdodiet jautājumus, uz kuriem var atbildēt ar ”jā” vai ”nē”, un mudiniet atbildēt. Paturiet prātā, ka otrs cilvēks varbūt nespēj uztvert jūsu teikto.
Mēģiniet novērst dažādus blakus trokšņus.
Ar Jehovas mīlestības pilno palīdzību var gūt panākumus
Ir svarīgi zināt insulta cēloņus, jo tad ir iespējams kaut ko darīt, lai mazinātu atkārtota insulta risku, bet tāpat ir svarīgi pārvarēt bailes, kas parasti pavada insultu. Elena stāsta: ”Īpaši mierinoši man ir Dieva vārdi, kas lasāmi Jesajas 41:10. Tur ir teikts: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!” Jehova man ir kļuvis ļoti reāls, un viņš man palīdz nebīties.”
Arī Anands pārvar izmisumu ar Bībeles palīdzību: ”Šī grāmata man ir liels atspaids — tajā es pastāvīgi smeļos jaunus spēkus un uzmundrinājumu.” Hirojuki bija grūti gūt labumu no Bībeles, jo viņš nespēja koncentrēties. Viņš stāsta: ”Es guvu mierinājumu, klausoties Bībeles grāmatu ierakstus audiokasetēs.”
Apustulis Pāvils teica: ”Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Korintiešiem 12:10.) Jehovas gars Pāvilam palīdzēja paveikt to, ko viņš nebūtu varējis izdarīt pats saviem spēkiem. Arī cilvēki, kas ir pārcietuši insultu, var saņemt no Jehovas garīgo spēku. Ērika saka: ”Cilvēks, kam ir laba veselība un kas visu dara pats saviem spēkiem, varbūt nedod Jehovam pārāk lielu iespēju viņam palīdzēt. Fiziskie trūkumi man ir ļāvuši ievērojami nostiprināt savas attiecības ar Jehovu.”
Palīdzība slimnieku aprūpētājiem
Cilvēki, kas rūpējas par insulta slimniekiem, dara ārkārtīgi svarīgu darbu, un viņiem ir vajadzīga palīdzība. Kur lai viņi to meklē? To var meklēt, piemēram, ģimenes lokā. Ikvienam ģimenes loceklim būtu jāpiedalās slimnieka aprūpēšanā. Josiko stāsta par emocionālo atbalstu, ko viņa saņēma no saviem dēliem: ”Kad es runāju par savām problēmām, viņi klausījās tā, it kā tās būtu viņu problēmas.” Ģimenes locekļiem jāsameklē visa pieejamā informācija, lai viņi iemācītos rūpēties par insulta slimnieku un spētu pielāgoties izmaiņām sava tuvinieka personībā.
Kas vēl var palīdzēt rūpēties par slimnieku? Deivids un viņa ģimene, kuriem bija nepieciešama palīdzība, lai gādātu par Viktoru, griezās pie savas garīgās ģimenes locekļiem Jehovas liecinieku draudzē. ”Viņi atsaucās uz mūsu lūgumu. Nomainot cits citu, viņi reizēm nāk un nakšņo mūsu mājās, lai visu nakti pieskatītu Viktoru mūsu vietā.”
Ikvienam, kas rūpējas par insulta slimnieku, ir nepieciešams izjust garīgās ģimenes mīlestību un atbalstu. Dažiem ir grūti pašiem lūgt palīdzību. Haruko stāsta: ”Es bieži dzirdu: ”Ja tev ir vajadzīga palīdzība, nekautrējies un saki.” Bet es zinu, ka visi ir ļoti aizņemti, un nevaru piedabūt sevi prasīt palīdzību. Es būtu ļoti pateicīga, ja citi piedāvātos palīdzēt kādā konkrētā veidā, piemēram: ”Es varētu palīdzēt ar tīrīšanu. Kura diena tev būtu visizdevīgākā?” — vai: ”Es varētu nopirkt to, kas tev vajadzīgs. Vai varu ienākt pie tevis tūlīt pat?””
Kendži, kura sieva pārcieta insultu, bija spējīgs pats nodrošināt nepieciešamo aprūpi. Atvieglojumu viņam sniedza lūgšanas, kurās viņš stāstīja Jehovam par savām grūtībām. Pēc kāda laika Kendži sieva zaudēja runas spējas un viņam vairs nebija sarunu biedra. Taču viņš katru dienu lasa Bībeli. Kendži saka: ”Šī grāmata man atgādina, ka Jehova maigi rūpējas par tiem, kam ir satriekts gars. Šī doma mani pasargā no nomāktības un vientulības sajūtas.”
Paļāvība uz Jehovas garu var palīdzēt pat tad, ja emocijas ir saspīlētas līdz galējai robežai. Josiko, kuras vīrs pēc insulta ir ļoti pārvērties un reizēm ļauj vaļu emocijām, stāsta: ”Brīžiem man sametas tik slikti, ka gribas kliegt pilnā balsī. Tādās reizēs es vienmēr lūdzu Jehovu un viņa gars mani nomierina.” Josiko ir ļoti pateicīga par to, ka Jehova viņai vienmēr palīdz, tāpēc viņa nekam neļauj izjaukt savu kristīgo dzīves ritmu. Viņa regulāri apmeklē kristiešu sapulces, piedalās kalpošanā un pati studē Bībeli. ”Es daru visu, kas ir atkarīgs no manis, un es zinu, ka Jehova mani nekad neatstās,” ir pārliecināta Josiko.
Kad uzmācas raizes, Jehova vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt. Midori, kuras vīrs ir pārcietis insultu, gūst mierinājumu, domājot par to, ka visas viņas izlietās asaras Jehova, tēlaini runājot, ir savācis savā ”traukā”. (Psalms 56:9.) Viņa atceras Jēzus vārdus ”Neraizējieties par rītdienu!” un saka: ”Esmu apņēmusies paciesties, kamēr būs klāt jaunā pasaule.” (Mateja 6:31—34, JD.)
Kad sekas ir ļoti smagas
Jāatzīst, ka daudzu slimnieku veselība rehabilitācijas procesā būtiski uzlabojas, turpretī citi atgūst tikai nelielu daļu no spējām, kas viņiem bija pirms insulta. Kā lai šie cilvēki, kuru veselība ir smagi iedragāta, samierinās ar saviem ierobežojumiem, kas var būt ļoti nopietni un ilgstoši?
Bernijs, kas insulta dēļ ir zaudējis spēju brīvi kustēties, atbild: ”Prieks, ko man dod cerība mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes, kā arī lūgšanas, ar kurām es griežos pie sava debesu Tēva Jehovas, man palīdz mierīgi uztvert savu iespēju robežas.”
Tā pati cerība palīdzēja Ērikai un viņas vīram Georgam samierināties ar Ērikas ierobežotajām iespējām un nezaudēt dzīvesprieku. Georgs saka: ”Dievs ir apsolījis, ka noteiktā laikā visi cilvēki tiks pilnīgi izdziedināti. Tāpēc mēs nepievēršam galveno uzmanību fiziskajiem trūkumiem. Protams, mēs joprojām, kā vien varam, rūpējamies par Ērikas veselību. Bet cilvēks var iemācīties dzīvot, kaut arī viņam ir traucēta muskuļu koordinācija, un vērst domas uz kaut ko pozitīvāku.” (Jesajas 33:24; 35:5, 6; Atklāsmes 21:4.)
Gadījumos, kad insultu pārcietušā cilvēka veselība tikpat kā neuzlabojas, ģimenes locekļu un draugu atbalsts ir īpaši svarīgs. Viņi var palīdzēt slimniekam izturēt tik ilgi, kamēr būs pienācis Dieva noteiktais laiks dziedināt visas slimības.
Insulta upurus un viņu ģimenes locekļus gaida brīnišķīga nākotne un nevainojama veselība. Zinot to, šie cilvēki var cīnīties ar grūtībām, pārlieku neraizējoties par likstām, kas varētu uzbrukt rīt. Viņi var pacietīgi gaidīt laiku, kad tiks atbrīvoti no visām ciešanām Dieva jaunajā pasaulē, kas ir ļoti tuvu. (Jeremijas 29:11; 2. Pētera 3:13.) Bet arī jau tagad visi, kas vēršas pie Jehovas, var būt pārliecināti, ka saņems palīdzību un atbalstu cīņā ar mokošajām insulta sekām. (Psalms 33:22; 55:23.)
[Izceltais teksts 12. lpp.]
Ģimenes locekļi un draugi var palīdzēt slimniekam izturēt, kamēr pienāks Dieva noteiktais laiks izdziedināt visas slimības
[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]
Insulta profilakse
”VISLABĀKAIS veids, kā cīnīties ar insultu, ir tā profilakse,” saka Dr. Deivids Levins. Un galvenais faktors, kas ir saistīts ar lielāko daļu insulta gadījumu, ir paaugstināts asinsspiediens.
Bieži vien no augsta asinsspiediena var izsargāties, lietojot uzturā produktus, kuros ir daudz kālija, bet maz sāls, piesātinātu tauku un holesterīna. Tāpat ir svarīgi samazināt alkoholisko dzērienu patēriņu. Regulāri fiziski vingrinājumi, kas jāveic atbilstoši cilvēka vecumam un fiziskajai sagatavotībai, var palīdzēt atbrīvoties no liekajiem kilogramiem un līdz ar to pazemināt asinsspiedienu. Varbūt ir jālieto zāles, bet to drīkst darīt tikai ārsta uzraudzībā, jo pieejamo medikamentu klāsts ir ļoti plašs.
Daudzos gadījumos insultu veicina miega artēriju slimība, kas sašaurina galveno ceļu, pa kuru smadzenēm pieplūst asinis. Ārstēšana jāizvēlas atkarībā no artēriju nosprostojuma pakāpes; iespējams, ir ieteicama miega artēriju endarterektomija — operācija nobloķēto artēriju attīrīšanai. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuriem ir attiecīgi simptomi un kuru artērijas ir būtiski sašaurinātas, operācija līdz ar zāļu terapiju ir izrādījusies visai noderīga. Tomēr ķirurģiska iejaukšanās var būt saistīta ar sarežģījumiem, tāpēc viss ir rūpīgi jāapsver.
Insulta briesmas palielinās, ja cilvēkam ir kāda sirdskaite. Mirgošanas aritmiju (neregulāru sirdsdarbību), kas var izraisīt asins trombu veidošanos un nonākšanu smadzenēs, ārstē ar antikoagulantiem. Ja cilvēkam ir citas sirds slimības, insulta riska samazināšanai varbūt nepieciešama operācija un zāļu lietošana. Daudzus insulta gadījumus izraisa diabēts, tāpēc insulta profilakse ietver arī diabēta ārstēšanu.
Nepārprotams brīdinājums par iespējamu insultu ir transitīvās išēmiskās lēkmes. Nekādā ziņā neignorējiet tās. Konsultējieties ar ārstu un mēģiniet novērst neveselības cēloni, jo transitīvās išēmiskās lēkmes daudzkārt palielina insulta risku.
Ļoti liela nozīme insulta profilaksē ir veselīgam dzīves veidam, kas brīvs no pārmērībām. Līdzsvarots uzturs, regulāri fiziski vingrinājumi, minimāls alkohola patēriņš un atturēšanās no smēķēšanas var uzturēt jūsu artērijas labā stāvoklī un var pat veicināt pārmaiņas uz labo pusi tajās artērijās, kas jau ir bojātas. Vairāki pētījumi liecina, ka insulta risks samazinās, ja cilvēks uzturā lieto vairāk svaigu augļu, dārzeņu un graudaugu produktu.