Kas izraisa insultu

”SMADZENES ir visvieglāk ievainojamais cilvēka orgāns,” saka neirologs Dr. Vladimirs Hačinskis no Rietumontārio universitātes Londonā (Kanāda). Kaut gan galvas smadzeņu svars ir tikai 2 procenti no kopējās ķermeņa masas, tajās ir vairāk nekā desmit miljardi nervu šūnu, pa kurām nepārtraukti ceļo signāli, kas nosaka visas mūsu domas, kustības un sajūtas. Enerģiju smadzenēm nodrošina skābeklis un glikoze, ko tās pastāvīgi saņem pa sarežģītu artēriju tīklu.

Taču tad, ja kādai ierobežotai galvas smadzeņu daļai skābeklis nepieplūst kaut vai tikai dažas sekundes, trauslo neironu funkcijas tiek traucētas. Ja skābekļa piegāde ir pārtraukta ilgāk par vairākām minūtēm, smadzenēs rodas neatgriezeniski bojājumi, jo smadzeņu šūnas sāk atmirt un līdz ar to zūd arī funkcijas, ko tās regulē. Šādu stāvokli sauc par išēmiju — skābekļa trūkumu, kura galvenais cēlonis ir artēriju nosprostojums. Pēc kāda laika skābekļa bads izraisa organismā ļoti bīstamu ķīmisku reakciju virkni un smadzeņu audi tiek bojāti vēl vairāk. Iznākumā rodas insults. Insults var iestāties arī tad, ja asinsvadi plīst un smadzenēs izveidojas asinsizplūdums, kas nobloķē nervu ceļus. Rezultātā ķīmiskie un elektriskie signāli vairs nevar brīvi nonākt līdz muskuļiem un tiek bojāti smadzeņu audi.

Insulta sekas

Katrs insulta gadījums ir citāds, un šīs slimības izpausmes pēc savas daudzveidības ir tikpat kā neierobežotas. Neviens cilvēks necieš no visām iespējamām insulta sekām, kas var būt vieglas un tik tikko samanāmas, bet var būt arī smagas un acīm redzamas. No tā, kurā galvas smadzeņu daļā insults radies, ir atkarīgs, kuras organisma funkcijas ir skartas.

Ļoti bieži cilvēkam iestājas augšējo un apakšējo ekstremitāšu vājums vai paralīze. Parasti kustību traucējumi ir vienā ķermeņa pusē — tajā, kas ir pretēja smadzeņu puslodei, kurā radies insults. Bojājumi smadzeņu labajā puslodē izraisa ķermeņa kreisās puses paralīzi, bet bojājumi smadzeņu kreisajā puslodē — ķermeņa labās puses paralīzi. Reizēm cilvēks joprojām spēj pakustināt rokas un kājas, taču viņa muskuļi ir kļuvuši tik vārgi, ka locekļi, šķiet, tiecas pārvietoties katrs savā virzienā. Šāds slimnieks izskatās pēc slidotāja iesācēja, kas mēģina noturēt līdzsvaru. Dr. Deivids Levins no Ņujorkas universitātes Medicīniskā centra saka: ”[Insulta upuri] ir zaudējuši maņas, ar kuru palīdzību var noteikt, vai viņu ķermeņa locekļi kustas vai ne un kāds ir to stāvoklis telpā.”

Vairāk nekā 15 procentiem cilvēku, kas ir pārcietuši insultu, mēdz uznākt lēkmes, kuru sekas ir epizodiskas nekontrolētas kustības un daudzos gadījumos arī bezsamaņas brīži. Parastas ir arī sāpju sajūtas un pārmaiņas ārējo kairinājumu uztverē. Kāds cilvēks, kam pēc insulta pastāvīgi tirpst rokas un kājas, stāsta: ”Dažreiz naktī kaut kas pieskaras manām kājām un es pamostos, jo man šķiet, ka saņemu elektriskās strāvas triecienus.”

Insulta sekas var būt diplopija — redzes attēla dubultošanās — un grūtības ar rīšanu. Ja ir bojāti mutes un rīkles jušanas nervu centri, insulta upuri var ciest arī no citām neērtībām, piemēram, siekalošanās. Skarta var būt jebkura no piecām maņām, un līdz ar to tiek izkropļota informācija, ko cilvēks iegūst ar redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes orgānu palīdzību.

Kontaktēšanās problēmas

Iedomājieties, ka jūs ejat pa blāvi apgaismotu ielu un jums seko divi nepazīstami ražena auguma cilvēki. Atskatoties jūs redzat, ka viņi metas jums virsū. Jūs gribat saukt palīgā, bet nespējat izdvest ne skaņas! Neapskaužama situācija, vai ne? Kaut ko līdzīgu daudzi cilvēki izjūt pēc pārciesta insulta, kad pēkšņi ir zaudējuši spēju runāt.

Nespēja izteikt domas, jūtas, cerības un bailes — sava veida nošķirtība no draugiem un ģimenes locekļiem — pieder pie visbriesmīgākajām insulta sekām. Kāds cilvēks, kas bija pārcietis insultu, to raksturoja šādi: ”Ikreiz, kad es gribēju kaut ko sacīt, es nespēju izdabūt ne vārda. Es biju spiests klusēt, nespēdams atsaukties ne uz mutiskiem, ne uz rakstiskiem norādījumiem. Vārdi skanēja.. tā, it kā cilvēki man apkārt sarunātos svešvalodā. Es nespēju ne uztvert citu teikto, ne runāt pats.”

Turpretī Čārlzs saprata visu, ko citi viņam teica. Bet, lūk, kā viņš apraksta savus mēģinājumus atbildēt: ”Es skaidri zināju vārdus, ko vēlējos izrunāt, bet tie izskanēja juceklīgi un nesakarīgi. Es jutos tā, it kā būtu iesprostots sevī.” Arturs Džozefss savā grāmatā par insultu raksta: ”Runas veidošanās procesā tiek inervēts un koordinēts vairāk nekā simt dažādu muskuļu, un katru no šiem muskuļiem inervē vidēji vairāk nekā simt kustības nervu šūnu kopā ar attiecīgajām muskuļšķiedrām. ..katru sekundi, kad cilvēks runā, noris iespaidīgs daudzums neiromuskulāru procesu — 140 000. Vai gan ir kāds brīnums, ka bojājums tajā galvas smadzeņu daļā, kas regulē šo muskuļu darbību, var padarīt runu neskaidru?” (Stroke: An Owner’s Manual.)

Insulta dēļ cilvēka runa var iegūt dažādas pārsteidzošas īpatnības. Piemēram, var gadīties, ka runāt nespējīgs cilvēks var dziedāt. Kāds cits varbūt spēj izrunāt vārdus impulsīvi, bet ne tad, kad tas ir vajadzīgs, vai arī, gluži otrādi, runā bez mitas. Ir cilvēki, kas atkal un atkal atkārto vienus un tos pašus vārdus un frāzes vai lieto vārdus nevietā, sakot ”jā”, kad domā ”nē”, un otrādi. Citi zina, kādus vārdus viņi vēlas lietot, bet viņu smadzenes nespēj dot rīkojumu mutei, lūpām un mēlei izrunāt šos vārdus. Muskuļu ļenganums var padarīt runu neskaidru. Dažu cilvēku runu laiku pa laikam pārtrauc spēcīgi emociju izvirdumi.

Insults var bojāt arī to galvas smadzeņu apgabalu, kas regulē balss emocionālo toni. Tādā gadījumā balss kļūst neizteiksmīga. Iespējams, slimniekam ir grūti uztvert, kādas emocijas atspoguļojas citu cilvēku balsī. Kontaktēšanās problēmas, ko izraisa šie un iepriekšminētie traucējumi, var radīt plaisu ģimenes locekļu starpā, piemēram, starp vīru un sievu. Georgs stāsta: ”Tā kā insults ietekmē sejas izteiksmi un žestus — faktiski visu cilvēka personību —, mēs pēkšņi vairs nevarējām sadzīvot tikpat labi kā iepriekš. Man likās, ka man ir pavisam cita sieva, kas man jāiepazīst pilnīgi no jauna.”

Izmaiņas cilvēka emocijās un personībā

Neizskaidrojamas garastāvokļa svārstības, asaru vai smieklu lēkmes, spēcīgas dusmas, neparasts aizdomīgums un nepārvaramas skumjas ir tikai daži no mulsinošajiem traucējumiem, kas var ietekmēt insulta slimnieku emocijas un personību un sagādāt raizes kā viņiem pašiem, tā viņu ģimenēm.

Džilberts, kas ir pārcietis insultu, stāsta: ”Dažreiz es kļūstu ļoti emocionāls un smejos vai raudu tīro nieku dēļ. Šad un tad, kad es smejos, kāds pajautā: ”Ko tu smejies?” — un es patiešām nevaru atbildēt.” Piedevām Džilbertam ir grūti noturēt ķermeņa līdzsvaru un viņš mazliet pieklibo, tāpēc viņš saka: ”Es jūtos tā, it kā atrastos svešā ķermenī, it kā es būtu kāds cits cilvēks, nevis tas pats, kas pirms insulta.”

Situācijā, kad prāta un ķermeņa darbība vairs nav tāda pati kā iepriekš, gandrīz nevienam cilvēkam nepaiet secen mokoši emocionāli pārdzīvojumi. Lūk, ko saka Hirojuki, kam pēc insulta ir traucēta runa un kas ir daļēji paralizēts: ”Pat ar laiku man nekļuva labāk. Sapratis, ka vairs nevarēšu turpināt savu darbu tāpat kā agrāk, es kritu izmisumā. Es sāku vainot apstākļus un cilvēkus; šķita, ka manas emocijas tūlīt uzsprāgs gaisā. Tā nebija vīrišķīga rīcība.”

Baiļu un raižu sajūta insulta slimniekiem nav nekāds retums. Elena stāsta: ”Man mēdz uzmākties nedrošības sajūta, kad es jūtu spiedienu galvā, jo tas var būt vēl viena insulta priekšvēstnesis. Ja atļauju sev domāt negatīvi, mani sagrābj īstas bailes.” Rons apraksta nepatīkamās domas, kādas nodarbina viņu: ”Reizēm man ir gandrīz neiespējami izdarīt pareizus secinājumus. Kad vienlaikus jādomā par divām vai trim nelielām problēmām, man nolaižas rokas. Es aizmirstu visu tik ātri, ka dažreiz nespēju atcerēties lēmumu, ko esmu pieņēmis pirms pāris minūtēm. Tāpēc man gadās pieļaut rupjas kļūdas, un tad ir neveikla sajūta kā man, tā citiem. Kāds gan es būšu pēc dažiem gadiem? Varbūt es nespēšu normāli sarunāties un vadīt automašīnu? Vai es nebūšu kļuvis par nastu savai sievai?”

Cieš arī ģimenes locekļi

Jā, ar insulta postošajām sekām nākas saskarties ne tikai tiem, kas paši ir pārcietuši šo slimību. Viegli nav arī slimnieka ģimenes locekļiem. Ļoti smags pārdzīvojums ir redzēt, kā cilvēks, kas agrāk bija spējīgs skaidri runāt un darboties, pēkšņi tavu acu priekšā kļūst nevarīgs un sāk līdzināties bezpalīdzīgam zīdainim. Ģimenes locekļiem droši vien jāuzņemas jauni pienākumi, un tas var nelabvēlīgi ietekmēt viņu savstarpējās attiecības.

Haruko stāsta par slimības traģiskajām sekām: ”No mana vīra atmiņas pagaisa gandrīz viss svarīgais. Pēkšņi mums bija jāatsakās no uzņēmuma, ko viņš bija vadījis, kā arī no mūsu mājas un īpašumiem. Vissāpīgākais bija tas, ka es vairs nevarēju brīvi sarunāties ar vīru un prasīt viņam padomu. Nesaprazdams, vai ir diena vai nakts, viņš bieži novelk aizsargautiņus, kas ir vajadzīgi naktī. Kaut gan mēs zinājām, ka pienāks brīdis, kad viņš būs nonācis šādā stāvoklī, mums tik un tā ir grūti samierināties ar šo realitāti. Mūsu situācija ir izmainījusies pašos pamatos — tagad mēs ar meitu rūpējamies par manu vīru.”

”Aprūpēt cilvēku, kas ir pārcietis insultu, — lai cik stipri jūs viņu mīlat — reizēm var būt neiedomājami grūti,” raksta Ileina Fentla Šimberga savā grāmatā par insultu (Strokes: What Families Should Know). ”Laikam ejot, sasprindzinājums un atbildība nemazinās.” Ir gadījumi, kad pašaizliedzība, ar kādu ģimenes locekļi kopj slimnieku, nelabvēlīgi ietekmē pašu aprūpētāju veselību, emocijas un garīgumu. Marija atzīst, ka mātes insults ir pamatīgi satricinājis viņas dzīvi: ”Es katru dienu apmeklēju māti un cenšos viņu garīgi uzmundrināt — lasu viņai priekšā un lūdzu kopā ar viņu, paužu mīlestību, apkampju un skūpstu viņu. Pārnākusi mājās, es jūtos emocionāli iztukšota, reizēm tik lielā mērā, ka man kļūst nelabi.”

Dažkārt pats grūtākais insulta slimnieku aprūpētājiem ir pielāgoties pārmaiņām cilvēka uzvedībā. Neiropsihologs Dr. Ronalds Kalvanjo sarunā ar Atmostieties! korespondentu pastāstīja: ”Ja slimība ietekmē augstāko nervu darbību, ko regulē galvas smadzeņu garoza, — tātad to, kā cilvēks domā, kā viņš dzīvo, viņa emocionālās reakcijas —, tad tā ir skārusi pašu cilvēka būtību, tāpēc var teikt, ka psihisko norišu traucējumi vārda pilnā nozīmē pārvērš ģimenes pasauli, turklāt diezgan dramatiskā veidā.” Josiko saka: ”Pēc slimības mans vīrs, var teikt, pilnīgi izmainījās; tagad viņš aizsvilstas dusmās katra sīkuma dēļ. Tādās reizēs es vienkārši nezinu, ko lai iesāk.”

Bieži vien tie, kas nepieder pie slimā cilvēka ģimenes, nemaz nemana izmaiņas viņa personībā. Tāpēc daudzi insulta slimnieku kopēji jūtas pamesti un pilda savu grūto uzdevumu vienatnē. Midori saka: ”Pēc insultiem manam vīram ir psihiski un emocionāli traucējumi. Viņam ir ļoti vajadzīgs uzmundrinājums, taču viņš ne ar vienu nemēdz par to runāt un izcieš visu sevī. Tā nu man vienai pašai kaut kā jāpalīdz viņam emocionāli. Diendienā vērojot vīra garastāvokļa maiņas, es jūtos noraizējusies, un dažreiz man pat sametas bail.”

Kā daudzi insulta upuri un viņu ģimenes locekļi ir spējuši pielāgoties izmaiņām, kas insulta dēļ ir notikušas viņu dzīvē? Kā mēs visi varam palīdzēt tiem, kas cieš no insulta briesmīgajām sekām? Par to būs runa nākamajā rakstā.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

BRĪDINOŠI SIMPTOMI

• Pēkšņs sejas, rokas vai kājas muskuļu vājums, notirpums vai paralīze, īpaši vienā ķermeņa pusē

• Pēkšņa redzes attēla aizmiglošanās vai satumšana, īpaši vienā acī; redzes attēla dubultošanās

• Grūtības izrunāt vai saprast pat vienkāršus teikumus

• Reibonis, līdzsvara vai koordinācijas zudums, īpaši tad, ja ir vērojams arī kāds cits simptoms

Retāk sastopami simptomi

• Pēkšņas, neizskaidrojamas, spēcīgas galvassāpes, kas bieži tiek raksturotas kā ”visdrausmīgākās galvassāpes mūžā”

• Pēkšņs nelabums un paaugstināta temperatūra, kas atšķirībā no vīrusslimību gadījumiem uznāk ļoti strauji (dažu minūšu vai stundu, nevis vairāku dienu laikā)

• Īslaicīgs samaņas zudums vai apziņas traucējumi (ģībonis, apjukums, konvulsijas, koma)

Neignorējiet simptomus

Dr. Deivids Levins atzīmē, ka, parādoties simptomiem, pacientam ”pēc iespējas ātrāk jādodas uz slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Fakti liecina, ka tad, ja insulta slimnieks tiek ārstēts pirmajās stundās pēc lēkmes, iespējamos kaitējumus veselībai var būtiski ierobežot.”

Dažreiz simptomi parādās uz ļoti īsu laiku un tad pazūd. Tādi gadījumi ir pazīstami kā transitīvas išēmiskas lēkmes. Neignorējiet šīs lēkmes, jo tās var liecināt par nopietnām insulta briesmām un tām var sekot īsts insults. Ārsts centīsies novērst lēkmes cēloņus un palīdzēs samazināt atkārtota insulta risku.

Izmantoti National Stroke Association, Englewood, Colorado, U.S.A. publicētie ieteikumi