Krīzes degpunkti
MĒRIJA, kas dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, sāk savu dienu ar dušu, tad viņa iztīra zobus — tikmēr ūdens tek izlietnē —, aizskalo ūdeni tualetē un pēc tam nomazgā rokas. Pirms Mērija sēžas pie brokastu galda, viņa jau ir izlietojusi tik daudz ūdens, ka ar to droši vien pietiktu, lai piepildītu vidēja lieluma vannu. Līdz dienas beigām Mērija, tāpat kā daudzi citi Savienoto Valstu iedzīvotāji, ir iztērējusi vairāk nekā 350 litrus ūdens — ar to varētu piepildīt vannu divarpus reižu. Viņai bagātīgi tīra ūdens krājumi ir tepat pie rokas, atliek tikai aiziet līdz tuvākajam krānam. Ūdens vienmēr ir pieejams, un Mērijai tas šķiet pats par sevi saprotams.
Dedei, kas dzīvo Rietumāfrikā, klājas pavisam citādi. Viņa ceļas krietnu laiku pirms saules lēkta, apģērbjas, uzceļ uz galvas lielu trauku un soļo astoņus kilometrus uz tuvāko upi. Tur viņa nomazgājas, piepilda trauku ar ūdeni un tad atgriežas mājās. Šis darbs, kas jādara katru dienu, aizņem apmēram četras stundas. Vēl vesela stunda paiet, kamēr Dede filtrē ūdeni, lai attīrītu to no parazītiem, un sadala to trīs tvertnēs: viena dzeramajam ūdenim, otra mājsaimniecības vajadzībām un trešā — lai vakarā varētu nomazgāties. Visas drēbes ir jāmazgā pie upes.
”Ūdens trūkuma dēļ mēs esam nomocījušies līdz nāvei,” saka Dede. ”Kad gandrīz puse rīta cēliena ir pagājusi, gādājot ūdeni, — cik daudz no dienas ir palicis pāri, lai apkoptu laukus un padarītu citus darbus?”
Ne mazums cilvēku dzīvo tādos pašos apstākļos kā Dede. Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) datiem, kopējais laiks, ko milzums sieviešu un bērnu katru gadu pavada, smeļot un nesot ūdeni no tālām un bieži vien piesārņotām ūdenskrātuvēm, pārsniedz desmit miljonus gadu!
Vieniem ir — otriem nav
Tātad, lai gan uz zemeslodes ir bagātīgi saldūdens krājumi, to sadalījums nav vienmērīgs. Tā ir pirmā lielā problēma. Piemēram, zinātnieki lēš, ka Āzijā, kur mājo ap 60 procentu zemeslodes iedzīvotāju, ir tikai 36 procenti no visiem pasaules ezeru un upju ūdeņiem. Turpretī Amazonē plūst 15 procenti no pasaules upju ūdeņiem, bet tikai 0,4 procenti pasaules iedzīvotāju mīt pietiekami tuvu šai upei, lai izmantotu tās ūdeni. Nevienmērīgs ir arī nokrišņu sadalījums. Dažās zemeslodes vietās gandrīz vienmēr valda sausums; savukārt citi reģioni, kaut arī nav pastāvīgi izkaltuši, cieš no sausuma periodiem.
Daudzi speciālisti uzskata, ka cilvēku darbība var izraisīt zināmas izmaiņas klimatā un ietekmēt nokrišņu režīmu. Mežu izciršana, pārmērīga augsnes kultivācija un noganīšana atkailina zemi. Daļa pētnieku spriež, ka vietās, kur tas ir noticis un augu sega ir iznīcināta, zemes virsma spēcīgāk atstaro atmosfērā saules gaismu. Iznākumā atmosfēra sasilst, mākoņi izklīst un lietus līst aizvien mazāk.
Noplicināta zeme var samazināt nokrišņu daudzumu arī tāpēc, ka lielu daļu lietus, kas līst pār mežiem, veido ūdens, kas pirms tam ir iztvaikojis no pašiem augiem — no koku lapām un pameža. Citiem vārdiem, veģetācija darbojas kā gigantisks sūklis, kas absorbē un saglabā lietus ūdeni. Ja kokus un pamežu iznīcina, atliek mazāk ūdens, no kā varētu veidoties lietus mākoņi.
Cik spēcīgi cilvēku darbība ietekmē nokrišņu režīmu — tas joprojām ir strīdīgs jautājums, kas vēl daudz jāpētī. Bet viens ir skaidrs: ūdens trūkums ir plaši izplatīta problēma. Kā brīdina Pasaules banka, jau tagad šī problēma 80 valstīs rada draudus ekonomikai un cilvēku veselībai. Turklāt šobrīd 40 procentiem zemeslodes iedzīvotāju — vairāk nekā diviem miljardiem cilvēku — nav pieejams tīrs ūdens un viņi dzīvo neapmierinošos sanitāros apstākļos.
Ja ūdens trūkuma problēma skar bagātas valstis, tām parasti izdodas izvairīties no nopietnām nepatikšanām ar naudas palīdzību. Tiek būvēti aizsprosti un likta lietā dārga tehnoloģija, lai ūdeni varētu lietot atkārtoti, vai pat tiek atsāļots jūras ūdens. Nabadzīgas valstis to nevar atļauties. Bieži vien tām atliek izvēlēties vienu no divām iespējām: vai nu normēt tīra ūdens patēriņu, kaut gan šāds risinājums var bremzēt valsts attīstību un samazināt pārtikas ražošanu, vai arī atkārtoti izmantot neattīrītu ūdeni, kas izraisa slimību izplatīšanos. Tā kā ūdens patēriņš visā pasaulē nepārtraukti pieaug, nākotne izskatās sausāka par sausu.
Cerību desmitgade
1980. gada 10. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā izskanēja optimistiskas runas par gaidāmo ”Starptautisko dzeramā ūdens apgādes un sanitārijas desmitgadi”. Mērķis, par kuru tika paziņots asamblejā, bija līdz 1990. gadam panākt, lai visiem mazattīstīto valstu iedzīvotājiem būtu brīvi pieejams tīrs ūdens un būtu nodrošināti sanitārajām normām atbilstoši dzīves apstākļi. Līdz desmitgades beigām bija iztērēti apmēram 134 miljardi dolāru, lai apgādātu ar tīru ūdeni vairāk nekā miljardu cilvēku un uzbūvētu kanalizācijas iekārtas vairāk nekā 750 miljoniem iedzīvotāju, — tas patiešām ir iespaidīgs sasniegums.
Taču gūto panākumu nozīmi mazina fakts, ka tikmēr iedzīvotāju skaits mazattīstītajās valstīs pieauga par 800 miljoniem cilvēku. Tāpēc 1990. gadā joprojām bija vairāk nekā miljards cilvēku, kam nebija pieejams tīrs ūdens un kas dzīvoja sliktos sanitāros apstākļos. Šī nepatīkamā situācija atsauc atmiņā vārdus, ko bērnu grāmatā Alise Aizspogulijā karaliene teica Alisei: ”Kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jāskrien, cik ātri vien vari. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri.”
Kā teikts PVO ziņojumā, kopš 1990. gada vispārējie sasniegumi, kas gūti, uzlabojot dzīves apstākļus cilvēkiem, kuri cieš ūdens trūkuma un sliktas sanitārijas dēļ, ir bijuši ”niecīgi”. Sandra Postela, būdama institūta Worldwatch zinātniski pētnieciskā darba viceprezidente, rakstīja: ”Fakts, ka 1,2 miljardi cilvēku nevar dzert ūdeni, neriskējot saslimt vai pat nomirt, nenoliedzami ir smaga morāla problēma. Galvenais cēlonis ir nevis ūdens trūkums vai nepiemērota tehnoloģija, bet drīzāk nepietiekama sociāla un politiska ieinteresētība trūcīgo iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanā. Ir aprēķināts, ka papildus būtu nepieciešami 36 miljardi dolāru gadā — tie ir aptuveni 4 procenti no pasaules militārajiem izdevumiem —, lai nodrošinātu visai cilvēcei to, ko lielākā daļa no mums uzskata par pašsaprotamu: tīru dzeramo ūdeni un sanitārajām normām atbilstošu kanalizāciju.”
Pieaug iedzīvotāju skaits — pieaug patēriņš
Grūtības, ko izraisa nevienmērīgais ūdens sadalījums, sarežģī nākamā problēma: pieaugot iedzīvotāju skaitam, pieaug arī ūdens patēriņš. Nokrišņu daudzums pasaulē paliek apmēram tāds pats kā iepriekš, bet cilvēku skaits palielinās galvu reibinošā ātrumā. Šajā gadsimtā ūdens patēriņš ir pieaudzis vismaz divas reizes, un tiek lēsts, ka turpmāko 20 gadu laikā tas, iespējams, vēlreiz divkāršosies.
Protams, tā kā cilvēku kļūst aizvien vairāk, aug pieprasījums ne tikai pēc dzeramā ūdens, bet arī pēc pārtikas. Pārtikas ražošanai savukārt ir nepieciešams vēl lielāks ūdens daudzums. Turklāt lauksaimniecībai ūdens patēriņa jomā ir jākonkurē ar rūpniecības un cilvēku prasībām pēc ūdens. Pilsētām un rūpniecības rajoniem paplašinoties, lauksaimniecība nereti nonāk zaudētājas lomā. ”Kur gan mēs dabūsim pārtiku?” jautā kāds pētnieks. ”Kā mēs apmierināsim 10 miljardu vajadzības, ja šobrīd mēs tik tikko spējam uzturēt 5 miljardus cilvēku un turklāt jau tagad atņemam ūdeni lauksaimniecībai?”
Visstraujāk iedzīvotāju skaits aug mazattīstītajās valstīs, kur jau tāpat ūdens resursi bieži vien ir nepietiekami. Diemžēl šīm valstīm ir arī vismazākās finansiālās un tehniskās iespējas atrisināt ūdens problēmu.
Piesārņojums
Ūdens trūkumam un pieaugošajam ūdens patēriņam pievienojas vēl trešā problēma: piesārņojums. Bībelē ir runāts par ”dzīvības ūdens upi”, bet mūsdienās daudzas upes ir kļuvušas par nāves upēm. (Atklāsmes 22:1.) Saskaņā ar kādu aprēķinu, ik gadus pasaules upēs ieplūst 450 kubikkilometri netīrā ūdens, ko veido gan sadzīves, gan industriālie notekūdeņi. Daudzas upes un strauti ir piesārņoti no iztekas līdz pat ietekai.
Mazattīstītās zemēs gandrīz visas lielākās upes ir piesārņotas ar neattīrītiem notekūdeņiem. Izpētot 200 lielākās Krievijas upes, tika noskaidrots, ka 80 procentos upju ir bīstami augsts bakteriālā un vīrusu piesārņojuma līmenis. Kaut gan augstu attīstītās valstīs upes un gruntsūdeņi parasti nav piesātināti ar notekūdeņiem, taču tur ūdens bieži tiek saindēts ar ķīmiskām vielām, piemēram, tajā tiek ieskalots mākslīgais mēslojums. Gandrīz visās pasaules malās valstis, kas atrodas pie jūras, ieplūdina neattīrītus notekūdeņus seklajos piekrastes ūdeņos un stipri piesārņo pludmales.
Tātad ūdens piesārņojums ir globāla problēma. Novērtējot situāciju, Odibona biedrības brošūrā Water: The Essential Resource (Ūdens: viena no svarīgākajām dabas bagātībām) bija secināts: ”Viena trešdaļa cilvēces pavada savu dzīvi, pastāvīgi cīnoties ar netīra ūdens izraisītām slimībām un nespēku; otru trešdaļu apdraud ūdens piesārņošana ar ķīmiskām vielām, kuru ilgstošā iedarbība nav izpētīta.”
Slikts ūdens — slikta veselība
Kad Dede, kas bija minēta raksta sākumā, sacīja: ”Ūdens trūkuma dēļ mēs esam nomocījušies līdz nāvei,” — viņa nerunāja par nāvi burtiskā nozīmē. Taču reizēm tīra dzeramā ūdens trūkums tik tiešām nogalina. Dedei un miljoniem citu cilvēku nekas cits neatliek kā ņemt ūdeni no strautiem un upēm, kas bieži vien daudz neatšķiras no vaļējām kanalizācijas ūdeņu notekām. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, pēc PVO datiem, ik pēc astoņām sekundēm viens bērns nomirst ar kādu slimību, kuras cēlonis ir netīra ūdens lietošana.
Kā stāstīts žurnālā World Watch, mazattīstītās zemēs 80 procenti slimību izplatās ar inficēta ūdens starpniecību. Slimību ierosinātāji, kas atrodas ūdenī, un ūdens piesārņojums katru gadu nogalina 25 miljonus cilvēku.
Nāvējošās slimības, kas izplatās ar ūdeni, piemēram, diareja, holera un vēdertīfs, visvairāk upuru prasa tropu joslā. Tomēr šo slimību ”ietekmes sfēra” neierobežojas tikai ar mazattīstītām valstīm. 1993. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs 400 000 Milvoki (Viskonsinas štats) iedzīvotāju saslima pēc tam, kad bija dzēruši krāna ūdeni, kurā atradās mikrobi, kas bija izturīgi pret hloru. Tajā pašā gadā bīstami mikrobi bija iekļuvuši ūdensvadā arī citās Amerikas Savienoto Valstu pilsētās — Vašingtonā, Ņujorkā un Kabūlā (Misūri štats) —, un iedzīvotāji bija spiesti vārīt ūdeni, ko viņi ņēma no saviem ūdenskrāniem.
Kā sadalīt upes
Savstarpēji saistītās problēmas — ūdens trūkums, pieaugošā iedzīvotāju skaita vajadzības un piesārņojums, kas apdraud veselību, — var radīt saspīlējumu un konfliktus. Ūdens galu galā nav nekāda greznība. Kāds Spānijas politiķis, kas nodarbojas ar ūdens krīzes jautājumiem, sacīja: ”Tā vairs nav ekonomiska cīņa, bet gan cīņa par izdzīvošanu.”
Lielu saspīlējumu izraisa jautājums par upju ūdens resursu sadalīšanu. Kā raksta Amerikas Savienoto Valstu pētnieks Pīters Gleiks, 40 procenti pasaules iedzīvotāju dzīvo 250 upju baseinos, uz kuru ūdeni pretendē vairāk nekā tikai viena nācija. Tādas upes kā Bramaputra, Inda, Mekonga, Nigēra, Nīla un Tigra plūst cauri daudzām valstīm, un ikviena no šīm valstīm grib izsūknēt no upes pēc iespējas vairāk ūdens. Šajos reģionos jau ir izcēlušies strīdi par ūdeni.
Tā kā pieprasījums pēc ūdens aug augumā, šāds saspīlējums saasināsies. Pasaules bankas Videi nekaitīgas attīstības programmas viceprezidents prognozē: ”Daudzi no šajā gadsimtā izcīnītajiem kariem ir notikuši naftas dēļ, bet nākamajā gadsimtā cilvēki karos par ūdeni.”
[Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]
Molekulas ceļojums
Izsekosim vienas atsevišķas ūdens molekulas gaitām tās nebeidzamajā riņķojumā. Šie attēli, kuru numerācija atbilst aprakstītajiem molekulas ceļojuma posmiem, ilustrē tikai vienu no neskaitāmajiem lokiem, kādus ūdens molekula var veikt, lai atgrieztos atpakaļ turp, no kurienes nākusi. (Ījaba 36:27; Salamans Mācītājs 1:7.)
Sāksim ar to brīdi, kad molekula atrodas uz okeāna virsmas (1). Kad Saules enerģijas iedarbībā ūdens iztvaiko, molekula ceļas augšup, līdz sasniedz daudzu simtu metru augstumu (2). Tur tā savienojas ar citām ūdens molekulām un izveido niecīgu ūdens pilienu. Vēja nests, piliens ceļo simtiem kilometru. Ar laiku piliens iztvaiko, un molekula paceļas vēl augstāk, līdz beidzot tā pievienojas lietus lāsei, kas ir pietiekami liela, lai kristu lejup un sasniegtu zemi (3). Lietus lāse nokrīt kalna nogāzē kopā ar miljardiem citu lāšu, un ūdens traucas lejup uz strautu (4).
Tad kāds briedis padzeras no strauta un norij mūsu molekulu (5). Pēc dažām stundām molekula ar brieža urīnu nokļūst zemē, un no turienes to uzsūc koka sakne (6). Tālāk molekula ceļo augšup pa koku un galu galā no kādas lapas iztvaikošanas procesā paceļas gaisā (7). Tāpat kā iepriekš tā lido uz augšu un atkal kļūst par kāda mazītiņa pilieniņa sastāvdaļu. Piliens ceļo ar vēju, līdz pievienojas tumšam, biezam lietus mākonim (8). Mūsu molekula no jauna krīt zemē ar lietu, bet šoreiz tā nokļūst upē, kas to aiznes uz okeānu (9). Tur tā varbūt pavadīs tūkstošiem gadu, pirms sasniegs virspusi, līdz ar tvaikiem pacelsies augšup un atkal pārtaps par gaisa kuģotāju (10).
Šis riņķojums nekad nebeidzas: ūdens iztvaiko no jūrām, lido pāri zemes plašumiem, krīt lejup ar lietu un atkal plūst atpakaļ uz jūru. Veicot šo apriti, ūdens uztur visu dzīvību uz Zemes.
[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]
Kādi risinājumi tiek piedāvāti
Atsāļošanas iekārtu būve. Ar šo iekārtu palīdzību tiek atsāļots jūras ūdens. Parasti tas tiek darīts, sūknējot ūdeni zema spiediena kamerās, kur ūdens tiek uzkarsēts, līdz tas sāk vārīties. Iztvaikojušais ūdens tiek novadīts citā tvertnē, un pāri paliek sāls kristāli. Tas ir dārgs paņēmiens, kas daudzām nabadzīgām valstīm nav pieejams.
Aisbergu kausēšana. Daži zinātnieki uzskata, ka būtu iespējams ar lieliem velkoņiem atgādāt no Antarktikas masīvus aisbergus, kas satur tīru saldūdeni, un kausēt tos, lai nodrošinātu ūdeni sausuma pārņemtajām dienvidu puslodes zemēm. Taču ir kāda problēma: apmēram puse no katra aisberga izkustu jūrā, pirms būtu sasniegusi galamērķi.
Ūdens nesējhorizontu izmantošana. Ūdens nesējhorizonti ir ar ūdeni piesātinātu iežu slāņi dziļi zemē. No tiem ūdeni var izsūknēt pat vistuksnesīgākajā no visiem tuksnešiem. Bet šī ūdens ieguve ir dārga, turklāt tā pazemina pazemes ūdeņu līmeni. Vēl viens trūkums: lielākā daļa ūdens nesējhorizontu atjaunojas ļoti lēni, bet daži neatjaunojas vispār nekad.
[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]
Fotoattēls: Mora, Godo-Foto
[Attēli 5. lpp.]
Ūdens sagādāšana var aizņemt četras stundas katru dienu
[Attēli 8. lpp.]
Ik gadus upēs ieplūst ap 450 kubikkilometru notekūdens