Mūzika, narkotikas un alkohols bija mana dzīve

ES ESMU cēlies no Amerikas pirmiedzīvotājiem. Mans tēvs, kurš nomira pirms četriem gadiem, bija čipeva no Šugerailendas (Mičigana, ASV). Mana māte ir no Ontārio (Kanāda), un viņas senči ir no otavu un odžibvu indiāņu ciltīm. Pa tēva līniju es esmu Susentmerī čipevu indiāņu cilts loceklis. Katoļu misijas un internātskolu ietekmē mēs tikām audzināti par katoļiem, kas nozīmēja mises apmeklēšanu svētdienās.

Bērnība indiāņu rezervātā bija vienkārša un laimīga. Bērnam vasaras likās garas, gausas un mierīgas. Mēs dzīvojām tālā nostūrī; mūsu mājā nebija ūdensvada un tualetes, mēs mazgājāmies ezerā vai veļas toverī. Mūsu spēļu vieta bija visa apkārtne. Zirgi, vērši un citi mājdzīvnieki bija mūsu rotaļu biedri. Toreiz es vēlējos, kaut visa pasaule vienmēr būtu tāda.

Pusaudža gadu problēmas

Kad es biju paaudzies un jau gāju pašvaldības skolā, rezervātu es apciemoju diezgan reti. Lielāko daļu mana laika aizņēma mācības, sports un mūzika. Mani pusaudža gadi sakrita ar sešdesmitajiem, tāpēc manu personību veidoja tā laika gars. Kad man palika 13 gadi, narkotikas un alkohols jau bija pierasta lieta manā dzīvē. Ļoti populārs bija dumpīgs noskaņojums pret sabiedrību, un es ienīdu visu, ko atbalstīja sistēma. Es nespēju saprast, kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi cits pret citu.

Tad manās rokās nonāca mana pirmā ģitāra. Mūsu ģimenē mīlēja mūziku. Tēvs spēlēja klavieres un dejoja stepu, un arī viņa brāļiem patika muzicēt. Kad tēvs un mani tēvoči sanāca kopā, mēs spēlējām žīgas un gājām houdaunus līdz pat rīta agrumam. Tas man ārkārtīgi patika. Drīz es pats iemācījos spēlēt ģitāru un pievienojos kādai rokenrola grupai. Mēs spēlējām skolas deju vakaros un citos pasākumos. Tā mēs nokļuvām bāros un naktsklubos, un tas, protams, nozīmēja vēl vairāk alkohola un narkotiku. Marihuāna un metamfetamīns (jeb ”spīds”) bija mana dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa.

Dienests Vjetnamā

Kad man bija 19 gadu, es jau biju precējies un drīz vien man vajadzēja kļūt arī par tēvu. Tajā pašā laikā es tiku iesaukts ASV jūras kājniekos. Tas man bija par daudz. Lai to visu varētu izturēt, es ”peldēju” no narkotikām un alkohola 24 stundas diennaktī.

Mani nosūtīja uz mācību nometni jūras kājnieku jauniesaukto punktā Sandjego (Kalifornija) un pēc tam uz speciālu kājnieku apmācības nometni Pendltonā (Kalifornija). Mani apmācīja par sakarnieku un radistu. Tas bija 1969. gada beigās. Tad nāca īsts pārbaudījums — dienests Vjetnamā. Tā nu es, 19 gadus vecs jauneklis, kas tikai pirms pāris mēnešiem pabeidzis vidusskolu, atjēdzos stāvam uz Vjetnamas sarkanbrūnās zemes. Ar mani bija noticis tas pats, kas ar daudziem citiem iedzimtajiem amerikāņiem: lai arī sabiedrība pret mums, mazākumu, bija rīkojusies netaisnīgi, patriotisms bija pamudinājis mani doties karadienestā.

Mana pirmā dienesta vieta bija jūras kājnieku 1. aviogrupa, kas bija izvietojusies pie pašas Danangas. Kādi 50 vīri — jeb, precīzāk sakot, zēni — bija atbildīgi par karavīru nometnes sakaru sistēmām. Mēs pārraudzījām teritoriju no demilitarizētās zonas starp Ziemeļvjetnamu un Dienvidvjetnamu līdz pat vietai, kas bija kādus 80 kilometrus uz dienvidiem no Danangas.

Uz Danangu straumēm plūda bēgļi, un būdas auga kā sēnes pēc lietus. Apkārtnē bija arī daudz bāreņu patversmju. Manā atmiņā spilgti iespiedušies bērni, no kuriem daudzi bija sakropļoti. Šķita neparasti, ka tur bija gandrīz tikai meitenes un mazi zēni. Drīz es uzzināju, kāpēc. Karā piedalījās zēni jau no 11 gadu vecuma. Reiz es satiku jaunu vjetnamiešu karavīru un pajautāju, cik viņam gadu. ”Četrpadsmit,” viņš atbildēja. Viņš piedalījās kaujās jau trīs gadus! Tas mani satrieca. Viņš atgādināja manu 14 gadus veco brāli, tikai mana brāļa nodarbošanās bija nevis nogalināšana, bet beisbols Mazajā līgā.

Dienējot jūras kājniekos, mani sāka nodarbināt jautājumi, uz kuriem es gribēju atrast atbildes. Kādu vakaru es devos uz mūsu nometnes baznīcu. Katoļu kapelāns lasīja sprediķi par Jēzu, mieru un mīlestību! Man gribējās kliegt. Viņa sprediķis bija pretrunā ar visu, kas šeit notika. Pēc dievkalpojuma es pajautāju kapelānam, kā viņš var savienot savu kristietību ar piedalīšanos šajā karā. Vai zināt, ko viņš man atbildēja? ”Tā, ierindniek, mēs cīnāmies par to Kungu.” Es gāju prom un pie sevis apņēmos, ka man nekad vairs nebūs nekādu darīšanu ar baznīcu.

Kad beidzās mans dienesta laiks, es zināju, ka man ir palaimējies, jo biju palicis dzīvs, taču es biju daudz cietis psihiski un morāli. Dienu no dienas es biju dzirdējis, redzējis un sajutis karu un nāvi — tas bija atstājis dziļas pēdas manā jaunajā prātā un sirdī. Lai gan kopš tā laika notikumiem ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, manā atmiņā tie ir kā vakardiena.

Mēģinu pierast pie mierlaika dzīves

Atgriezies mājās, es pievērsos mūzikai. Mana personiskā dzīve bija viens liels juceklis — es biju precējies, mums bija bērns, bet es joprojām lietoju ļoti daudz narkotiku un alkohola. Attiecības ar sievu kļuva arvien saspringtākas, un viss beidzās ar šķiršanos. Tas laikam bija drūmākais laiks manā dzīvē. Es sāku norobežoties no cilvēkiem un meklēju mierinājumu pie dabas — es braucu forelēs uz attālākām vietām Minesotā un Augšmičiganā.

Nedaudz vēlāk, 1974. gadā, es pārcēlos uz Našvilu (Tenesī); mans mērķis bija mūziķa karjera — es vēlējos pilnveidot savas ģitārista un dziedātāja spējas. Es spēlēju naktsklubos un visu laiku cerēju nokļūt lielajā mūzikā. Taču tas bija ārkārtīgi grūti, jo bija tik daudz talantīgu ģitāristu, kas centās izsisties uz augšu.

Bet tieši tad, kad viss sāka iet tā, kā es to vēlējos, un es jau sajutu profesionālu panākumu iespēju, notika kaut kas tāds, kas mani satricināja.

Bīstams dzīvesveids

Es devos apciemot kādu vecu paziņu, ar kuru mums bija bijušas kopīgas darīšanas saistībā ar narkotikām. Pie durvīm viņš mani sagaidīja ar 12. kalibra bisi. Vairākās vietās viņš bija ieģipsēts, un mute viņam lauztā žokļa dēļ bija savilkta ar stieplēm. Runādams caur sakostiem zobiem, viņš man pastāstīja, kas bija noticis. Es nebiju zinājis, ka viņš ir saistījies ar kādu narkotiku karteli Našvilā un ir pazudusi liela narkotiku partija. Narkotiku tirgotāju bosi apvainoja manu paziņu. Šie vīri bija atsūtījuši savus rokaspuišus, lai viņu piekautu. Viņam bija jāatdod kokaīns vai arī jāsamaksā tā pārdošanas cena — 20 000 dolāru. Mans paziņa nebija vienīgais, kam tika piedraudēts, briesmās bija arī viņa sieva un bērns. Viņš pateica, ka manai drošībai nāktu par labu, ja mūs neredzētu kopā, un ka man vajadzētu iet prom. Es uzklausīju ieteikumu un devos prom.

Šis notikums mani mazliet nobiedēja. Pats to nemaz neapzinādamies, es biju nokļuvis tuvā saskarē ar nežēlīgu pasauli. Gandrīz visi, ko es pazinu saistībā ar mūziku un narkotikām, nēsāja kādu šaujamieroci. Es pats drošības pēc gandrīz jau biju nopircis 9,65 milimetru revolveri. Es sāku atskārst, kas notiek: jo tuvāk es piekļuvu lielajai mūzikas industrijai, jo lielāka cena man bija jāmaksā. Tāpēc es nolēmu pamest Našvilu un sāku domāt par došanos uz Brazīliju, lai mācītos latīņamerikāņu mūziku.

Daudz neatbildētu jautājumu

Saskare ar reliģiju bija radījusi manī diezgan nepatīkamu iespaidu, tomēr man joprojām bija spēcīga vēlēšanās pielūgt Dievu. Un man joprojām bija daudz neatbildētu jautājumu. Tāpēc es sāku meklēt patiesību. Es pabiju vairāku netradicionālo reliģisko grupu sapulcēs, bet nekādu apmierinājumu neguvu. Es atceros kādu baznīcu Minesotā. Mācītājs saīsināja sprediķi, jo tajā dienā notika futbola mačs, kurā spēlēja Minesotas ”Vikingi”. Viņš mūs visus pamudināja doties mājup un lūgt Dievu, lai ”Vikingi” uzvarētu! Es piecēlos un izgāju ārā. Vēl arvien mani mēdz kaitināt sekla domāšana, kas cilvēkiem liek saistīt Dievu ar nenozīmīgiem sporta pasākumiem.

Kādu laiku es strādāju Dulūtā (Minesota), un reiz kāds draugs atstāja manā dzīvoklī žurnālu Sargtornis. Tur bija rakstīts par Mateja evaņģēlija 24. nodaļu, un viss, ko es lasīju, man šķita patiesība. Es sāku domāt: ”Kas ir šie Jehovas liecinieki? Kas ir Jehova?” Atbildi es nesaņēmu līdz pat 1975. gadam. Tad tas pats draugs man atstāja Bībeli un grāmatu The Truth That Leads to Eternal Life (Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi)a.

Tajā pašā vakarā es sāku lasīt grāmatu. Izlasījis līdz pirmās nodaļas beigām, es zināju, ka esmu atradis patiesību. Man kā zvīņas nokrita no acīm. Es izlasīju visu grāmatu un nākamajā dienā devos pāri ielai pie kaimiņiem, kas bija Jehovas liecinieki, un palūdzu, lai viņi studētu ar mani Bībeli.

Es atmetu savus plānus braukt uz Brazīliju un sāku apmeklēt sapulces Ķēniņvalsts zālē. Ar Jehovas palīdzību es tiku vaļā no narkotikām un alkohola un pārvarēju paģiru sindromu — pēc 12 gadu ilgas atkarības es atkal biju brīvs. Pēc pāris mēnešiem es devos sludināt pa mājām.

Bet radās arī kāda problēma. Es nekad nebiju strādājis pastāvīgu darbu, un man riebās pat domāt par to, ka būtu jādzīvo pēc noteikta režīma. Tagad man bija jāuzņemas atbildība, jo manā dzīvē atkal bija ienākusi Debija. Mēs bijām draudzējušies jau kādu laiku iepriekš, bet viņai bija jāturpina mācības koledžā, lai kļūtu par skolotāju, savukārt es biju nolēmis kļūt par mūziķi. Tagad arī viņa pieņēma Bībeles patiesību, un mēs atkal kļuvām tuvi viens otram. Mēs apprecējāmies un pēc tam, 1976. gadā, kristījāmies un kļuvām par Jehovas lieciniekiem; tas bija Susentmerī (Ontārio, Kanāda). Pēc kāda laika mums jau bija četri bērni — trīs zēni un meitene.

Lai varētu apgādāt savu ģimeni, es atvēru mūzikas veikalu un sāku mācīt džeza improvizāciju un ģitāras spēli. Man piederēja arī neliela ierakstu studija, un reizēm es spēlēju naktsklubos. Un tad pēkšņi man radās iespējas atgriezties lielajā profesionālajā mūzikā. Trīs reizes man piedāvāja spēlēt pavadījumu ierakstos kopā ar slaveniem mūziķiem. Tā bija ļoti vilinoša izdevība — faktiski tā bija jau trešā divu gadu laikā. Es saņēmu piedāvājumu doties uz Losandželosu (Kalifornija) un spēlēt kopā ar pazīstamu džeza grupu. Bet es zināju, ka tas nozīmēs atsākt biežus ceļojumus, koncertus un ierakstus. Es padomāju par šo piedāvājumu kādas piecas sekundes un taktiski atbildēju: ”Nē, paldies.” Man pietika atcerēties savu pagātni — narkotikas, alkoholu un bailes no bandītu rokaspuišiem —, lai saprastu, ka tas nav to vērts. Mans jaunais, kristīgais dzīvesveids, tātad arī mana sieva un bērni, man nozīmēja daudz vairāk.

Vairākus gadus es strādāju par izglītojošo un dokumentālo raidījumu tehnisko operatoru sabiedriskajā televīzijas kanālā PBS (Public Broadcasting Service). Mans pašreizējais darbs ir koordinēt videosakarus ar Hopi rezervātu, kurus uztur kāda no Ziemeļarizonas universitātēm.

Atkal starp savējiem

Kopš es veltīju sevi Dievam Jehovam, ir pagājuši divdesmit gadi. Ir aizritējuši arī divdesmit laimīgi gadi laulībā. Debija, mūsu dēls Dilans, kam ir 19 gadi, un mūsu meita Leslija, kurai ir 16 gadi, ir pilnas slodzes kalpošanā. Dilans tagad kalpo Sargtorņa biedrības izdevniecības un saimniecības kompleksā Volkilā (Ņujorka). Divi jaunākie zēni — Keisijs, kam ir 12 gadi, un Māršals, kam ir 14 gadi, — veltīja sevi Jehovam un tika kristīti pavisam nesen.

Pirms trīs gadiem mēs atsaucāmies uz aicinājumu doties uz turieni, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, un pārcēlāmies uz Kīmskanjonu (Arizonā), lai kalpotu pie navahu un hopu cilts indiāņiem. Es esmu draudzes vecākais. Man ir prieks, ka atkal varu dzīvot starp iedzimtajiem amerikāņiem. Kultūra un dzīves apstākļi šeit tik ļoti atšķiras no tā, kas ir pierasts Amerikas priekšpilsētās, ka mēs jūtamies kā misionāri. Mēs atstājām lielu un ērtu māju, un visi seši pārcēlāmies uz dzīvi pavisam nelielā pārvietojamā mājā. Dzīve šeit ir daudz grūtāka. Daudzās mājās nav ūdensvada, un tualetes ir ārā. Dažām ģimenēm ziemā jāveic tāls ceļš, lai tikai iegādātos malku un ogles. Ūdens tiek smelts no kopējām akām. Šeit ir daudz primitīvu zemesceļu, kas pat nav atzīmēti kartē. Bērnībā, kad dzīvoju rezervātā, man tas viss likās pavisam normāli. Bet tagad gan es, gan manas ģimenes locekļi saprotam, cik daudz jāstrādā un cik daudz enerģijas ir vajadzīgs, lai padarītu pašus nepieciešamākos mājas darbus.

Lai gan rezervāti atrodas pašu indiāņu jurisdikcijā, viņi tomēr sastopas ar tām pašām problēmām, kas ir citām valdībām, — tie ir iekšēji strīdi, favorītisms, naudas trūkums, līdzekļu izšķērdēšana un pat noziedzība ierēdņu un cilšu vadītāju starpā. Indiāņus moka tādas nelaimes kā alkoholisms, narkomānija, bezdarbs, vardarbība mājās un problēmas laulībā un ģimenē. Daudzi savā pašreizējā stāvoklī joprojām vaino baltos cilvēkus, kaut gan baltie cilvēki paši nomokās tieši ar tādām pašām problēmām. Tomēr, lai arī daudzi iedzimtie amerikāņi izjūt spiedienu no ģimenes locekļu, draugu un tautiešu puses, viņi atsaucas uz bībelisko izglītošanas darbu, ko veic Jehovas liecinieki. Viņi saprot, ka draudzība ar Dievu ir jebkādu pūļu vērta. Daudziem no viņiem jāveic vairāk nekā 120 kilometru, lai apmeklētu kristiešu sapulces. Mēs esam priecīgi, ka varam dalīties labajā vēstī par Dieva Valstību ar navahiem un hopiem.

Es ilgojos redzēt dienu, kad Jehovas valdīšana iznīcinās tos, kas zemi iznīcina, un kad visa paklausīgā cilvēce dzīvos kopā mierā un saticībā kā vienota ģimene. Tad dzīve būs tāda, kādu es to vēlējos redzēt, vēl būdams mazs čipevu zēns Kanādā. (Atklāsmes 11:18; 21:1—4.) Pastāstījis Bērtons Makērčijs.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

Es meklēju atbildes uz saviem jautājumiem par Dievu

[Attēli 15. lpp.]

Augšā: mana ģimene un kreisajā pusē pirmais — draugs no navahu cilts

Apakšā: mūsu pārvietojamā māja pie Ķēniņvalsts zāles