”Tā nav mana vaina!”

VAI mūsdienās bieži var dzirdēt cilvēkus sakām: ”Es atvainojos. Esmu vainīgs. Es esmu pilnībā atbildīgs par notikušo.”? Šāds vienkāršs godīgums ir liels retums. Patiesībā pat tad, ja vaina tiek atzīta, daudzreiz tiek darīts viss, lai vainu noveltu uz kādu citu vai atrastu atbildību mīkstinošus apstākļus, pār kuriem pārkāpējam neesot bijis nekādas varas.

Cilvēki noveļ vainu pat uz saviem gēniem! Vai tiešām šāda taisnošanās varētu būt pamatota? Grāmatas Exploding the Gene Myth (Gēnu mīta sagrāve) autori apšauba dažu gēnu izpētes aspektu mērķus un efektivitāti. Austrāliešu žurnālists Bills Dīns recenzijā par šo grāmatu izsaka šādu interesantu secinājumu: ”Sociāldeterministi pēdējā laikā, šķiet, ir nonākuši pie uzskata, ka viņi ir atraduši gandrīz neapgāžamus pierādījumus, lai pamatotu savu filozofiju, saskaņā ar kuru neviens nebūtu jāsauc pie atbildības par savu rīcību: ”Viņš, godājamā tiesa, nevarēja nepārgriezt viņai rīkli, jo tas ir viņa gēnos.””

Tas nav nekas jauns

Šāda tendence, šķiet, pieaug sabiedrībā, ko kāds autors ir nosaucis par ”es ne” paaudzi. Taču, ielūkojoties vēsturē, var redzēt, ka vainas novelšana uz citiem un attaisnojums ”Ne jau es esmu vainīgs” pastāv jau no cilvēces pirmsākumiem. Klasisks vainas novelšanas piemērs ir Ādama un Ievas rīcība pēc tam, kad viņi bija izdarījuši pirmo grēku — ēduši augli, ko Dievs bija aizliedzis ēst. Pirmajā Mozus grāmatā var izlasīt sarunu, kurā vispirms runāja Dievs. ””Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kuŗa Es tev aizliedzu ēst?” Un cilvēks sacīja: ”Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Un Dievs tas Kungs sacīja sievai: ”Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: ”Čūska mani pievīla, un es ēdu.”” (1. Mozus 3:11—13.)

Kopš tā laika cilvēki ir radījuši visvisādus uzskatus un ir meklējuši neparastus attaisnojumus, kas viņus atbrīvotu no jebkādas tiešas atbildības par viņu rīcību. Viens no pazīstamākajiem un senākajiem šāda veida uzskatiem ir ticība liktenim. Kāda budiste, kas neliekuļoti ticēja karmai, atzina: ”Es uzskatīju, ka ir bezjēdzīgi ciest par kaut ko tādu, ar ko es esmu piedzimusi, bet par ko es nekā nezinu. Man bija jāpieņem, ka tas ir mans liktenis.” Arī kristīgajā pasaulē ir izplatīta ticība liktenim, ko veicina Žana Kalvina mācītā predestinācijas doktrīna. Garīdznieki sērojošiem radiniekiem bieži vien stāsta, ka notikusī nelaime ir Dieva griba. Daži kristieši vaino Sātanu par visu slikto, kas notiek viņu dzīvē.

Mūsdienās arvien biežāk var redzēt bezatbildīgu rīcību, kas tiek legāli un sociāli sankcionēta. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam tiek dots arvien vairāk tiesību, bet pienākumu kļūst arvien mazāk.

Cilvēka izturēšanās izpēte it kā ir devusi zinātniskus pierādījumus, kas, kā daudzi uzskata, var dot vaļu jebkādai rīcībai — no amoralitātes līdz slepkavībām. Šāds stāvoklis liecina par sabiedrības vēlēšanos uzvelt vainu jebkam, izņemot pašu cilvēku.

Ir vairāki jautājumi, uz kuriem būtu jāatrod atbildes. Ko patiesībā ir atklājuši zinātnieki? Vai cilvēka rīcību nosaka tikai gēni? Varbūt mūsu rīcību ietekmē kā iekšēji, tā arī ārēji spēki? Par ko īsti liecina fakti?