Vai mūsu rīcību nosaka gēni?
”KĀDREIZ mēs domājām, ka mūsu likteni nosaka zvaigznes. Tagad mēs zinām, ka mūsu likteni lielā mērā nosaka gēni.” Šie ir Džeimsa Votsona vārdi, kas citēti Rūtas Habardas un Elijas Volda grāmatas Exploding the Gene Myth ievadā. Taču Votsona vārdiem tūlīt seko vēl viens citāts — tas ir R. S. Levontena, Stīvena Roza un Leona Keimena atzinums: ”Mēs nevaram iedomāties, ka varētu pastāvēt kāds nozīmīgs cilvēka izturēšanās veids, kas būtu ielikts mūsu gēnos tā, ka to nespētu izmainīt sociālie apstākļi.”
Uz grāmatas apvāka ir īss satura pārstāsts, kas sākas ar būtisku jautājumu: ”Vai cilvēka izturēšanās ir ģenētiski nosacīta?” Tiešām, vai cilvēka rīcību nosaka tikai gēni, kas nodod tālāk iedzimtas bioloģiskās īpašības un organisma iezīmes? Vai ir kāda amorāla rīcība, kas varētu būt pieņemama tāpēc, ka tai ir ģenētisks cēlonis? Vai noziedznieki būtu jāuzskata par viņu ģenētiskā koda upuriem, un vai šiem cilvēkiem ir tiesības domāt, ka no viņiem tiks prasīta mazāka atbildība viņu ģenētiskās noslieces dēļ?
Nav noliedzams, ka zinātnieki šajā gadsimtā ir izdarījuši daudz noderīgu atklājumu. Viens no tiem ir brīnumainā DNS, ko mēdz saukt par cilvēka ģenētiskās uzbūves plānu. Informācija, kas atrodas ģenētiskajā kodā, ir ieintriģējusi gan zinātniekus, gan arī nespeciālistus. Kas īsti ir atklāts ģenētikas nozarē? Kā atklājumi tiek izmantoti, lai atbalstītu mūsdienu mācību par ieprogrammētību jeb predestināciju?
Neuzticība laulībā un homoseksuālisms
Laikrakstā The Australian bija publicēts raksts par kādu ģenētisku pētījumu, kas liek domāt, ka ”neuzticība droši vien ir mūsu gēnos”. ”Šķiet, ka mūsu neuzticīgā sirds tā ir iekārtota,” teikts šajā rakstā. Iedomājieties, kādu postu laulībai un ģimenei nodarītu šāda nostāja, — tā radītu iespēju aizbildināties ikvienam, kas vēlas mazināt savu atbildību par izlaidīgu dzīvesveidu!
Žurnālā Newsweek bija publicēts kāds raksts par homoseksuālismu, kurš saucās ”Iedzimtība vai audzināšana?”. Tajā bija teikts: ”Zinātne un psihiatrija visiem spēkiem cenšas izprast jaunos pētījumus, kas liek domāt, ka homoseksuālisms varētu būt saistīts ar gēniem, nevis audzināšanu. [..] Pašu homoseksuālistu aprindās daudzi labvēlīgi uzņem norādi, ka homoseksuālisms sākas hromosomās.”
Tālāk šajā rakstā ir citēti Dr. Ričarda Pilarda vārdi: ”Gēnu līdzdalība seksuālajā orientācijā nozīmē: ”Tā nemaz nav vaina, un tā nav tava vaina.”” Šo uzskatu ”nav tava vaina” apstiprina arī Fredriks Vitams, speciālists, kas nodarbojas ar homoseksuālisma pētīšanu: ”Kad cilvēkiem tiek pateikts, ka homoseksuālisms ir atkarīgs no bioloģiskiem faktoriem, viņi mēdz atviegloti nopūsties. Tas atbrīvo pašus homoseksuālistus un viņu ģimenes no vainas apziņas. Tāpat tas nozīmē, ka sabiedrībai nav ko uztraukties par kaut ko tādu kā skolotāji homoseksuālisti.”
Masu informācijas līdzekļi tā saucamos pierādījumus par to, ka homoseksuālās tieksmes nosaka gēni, reizēm pasniedz kā faktiskus un neapstrīdamus, nevis kā iespējamus un apstrīdamus.
Žurnālā New Statesman & Society lielā daiļrunība šajā jautājumā tiek nedaudz pieklusināta: ”Samulsinātais lasītājs, ļoti iespējams, nav pamanījis, ka faktiskie pierādījumi ir pavisam virspusēji vai ka vispār nav nekāda pamata zinātniski apšaubāmajam viedoklim par izlaidību, kas esot ”iekodēta vīrišķajos gēnos un ieprogrammēta vīrieša smadzenēs”.” Arī Deivids Suzuki un Džozefs Levains savā grāmatā Cracking the Code (Koda atšifrējums) izsaka bažas par pašreizējiem ģenētiskajiem pētījumiem: ”Ir iespējams apgalvot, ka gēni ietekmē izturēšanos vispārīgā nozīmē, tomēr kaut kas pavisam cits ir teikt, ka konkrēts gēns — vai gēnu pāris vai pat vairāki gēni — kontrolē konkrētas iezīmes dzīvnieka reakcijā pret apkārtējo vidi. Šajā vietā būtu godīgi pajautāt, vai molekulārā līmenī kāds ir atklājis, tas ir, atradis un izmainījis kaut vienu DNS rajonu, kas ietekmē konkrētu izturēšanos, kuru var paredzēt.”
Alkoholisma un noziedzības gēni
Gadu gaitā ģenētiķus ir ļoti interesējusi alkoholisma izpēte. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka pētījumi ir apliecinājuši alkoholisma atkarību no noteiktiem gēniem vai to trūkuma. Piemēram, kādā medicīnas žurnālā 1988. gadā tika ziņots: ”Pēdējos desmit gados izdarīti trīs savstarpēji nesaistīti pētījumi, kas ir devuši skaidru apliecinājumu, ka alkoholisms iedzimst.” (The New England Journal of Medicine.)
Daži speciālisti atkarības jautājumos tomēr ir sākuši apšaubīt uzskatu, ka alkoholismu nosaka lielākoties bioloģiski faktori. Laikraksta The Boston Globe 1996. gada 9. aprīļa numurā bija teikts: ”Nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tiks atrasts alkoholisma gēns, un zinātnieki atzīst, ka labākajā gadījumā viņi droši vien atradīs tikai ģenētisku trūkumu, kura dēļ daži cilvēki var dzert pārmērīgi daudz un neapreibt, — šādas īpašības dēļ cilvēks var būt pakļauts lielākai iespējai kļūt par alkoholiķi.”
Laikrakstā The New York Times tika stāstīts par konferenci Mērilendas universitātē, kas saucās ”Gēnu un kriminālās uzvedības pētījumu būtība un nozīme”. Kriminālā gēna jēdziens ir saistoši vienkāršs. Daudzi komentētāji, šķiet, ir gatavi pievienoties jaunajiem uzskatiem. Kāds zinātnisku rakstu autors žurnālā The New York Times Magazine izteicās, ka ļaunums var būt ”ielikts to hromosomu spirālēs, ko vecāki mums nodod ieņemšanas brīdī”. Kādā The New York Times rakstā bija teikts, ka nepārtrauktās diskusijas par kriminālajiem gēniem liek domāt par noziegumu ”kopēju izcelsmi — smadzeņu anomāliju”.
Džeroms Keigans, psihologs no Hārvarda universitātes, paredz, ka pienāks laiks, kad ģenētiskie testi ļaus noteikt, kuriem bērniem ir nosliece uz nesavaldību. Ir cilvēki, kas runā par cerību kontrolēt noziedzību ar bioloģiskām metodēm, nevis sociālām reformām.
Kad tiek stāstīts par pieņēmumiem attiecībā uz cilvēka izturēšanās ģenētiskajiem cēloņiem, autoru izteicienos bieži vien trūkst skaidrības un konkrētuma. Grāmatā Exploding the Gene Myth tiek stāstīts par kādu pētījumu, ko veicis Linkolns Īvss — cilvēka izturēšanās ģenētikas speciālists, kurš apgalvo, ka esot atklājis depresijas ģenētisko cēloņu eksistenci. Iztaujājis sievietes, kam bijusi nosliece uz depresiju, Īvss izteicās, ka šo sieviešu” drūmās domas un izturēšanās varbūt ir radījušas lielāku iespējamību, ka notiek šādas nejaušas nelaimes”. Kas bija šīs ”nejaušās nelaimes”? Pētījumā piedalījās sievietes, kas bija ”izvarotas, cietušas no uzbrukumiem vai atlaistas no darba”. Vai šos nepatīkamos notikumus bija izraisījusi depresija? ”Tas gan ir dīvains spriedums,” teikts grāmatā. ”Sievietes bija izvarotas, cietušas no uzbrukumiem vai atlaistas no darba, un viņas bija nomāktas. Jo nepatīkamāks bija piedzīvotais, jo dziļāka depresija. [..] Ģenētisko saikni būtu bijis vērts meklēt tad, ja viņš būtu atklājis, ka depresija nav saistīta ne ar vienu notikumu cilvēka dzīvē.”
Tajā pašā publikācijā ir teikts, ka šādi stāsti ir ”raksturīgi lielākajai daļai pašreizējo ziņojumu par [cilvēku izturēšanās] ģenētiku kā masu informācijas līdzekļos, tā arī zinātniskajos žurnālos. Tajos ir interesanti fakti, nepierādīti pieņēmumi un nepamatoti pārspīlējumi par gēnu nozīmi mūsu dzīvē. Pārsteidzoši ir tas, ka lielai daļai šo ziņojumu trūkst konkrētības.” Tāpat šajā publikācijā ir teikts, ka ”viens ir saistīt gēnus ar procesiem, ko nosaka Mendeļa atklātās iedzimtības likumsakarības, un pavisam kas cits — izmantot hipotētiskas gēnu ”noslieces”, lai izskaidrotu tādas sarežģītas parādības kā vēzis vai augsts asinsspiediens. Zinātnieki iet vēl tālāk, apgalvodami, ka ar ģenētisko pētījumu palīdzību var izskaidrot cilvēka izturēšanos.”
Pārdomājot tikko aplūkoto informāciju, ir redzams, ka paliek neatbildēti vairāki bieži uzdoti jautājumi. Kāpēc mēs reizēm jūtam izmaiņas mūsu izturēšanās veidā? Kā mēs varam pārvaldīt šādas situācijas? Kā mēs varam kontrolēt savu dzīvi un šo kontroli nezaudēt? Nākamais raksts varbūt palīdzēs rast atbildes uz dažiem no šiem jautājumiem.
[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]
Gēnu terapija. Vai cerības ir piepildījušās?
Kādas sekmes ir gēnu terapijai — metodei, ar kuru pacientā tiek ievadīti korektīvie gēni, lai viņu izārstētu no iedzimtām ģenētiskām slimībām? Pirms nedaudziem gadiem zinātniekiem bija lielas cerības šajā ziņā. ”Vai ir pienācis gēnu terapijas laiks?” tika jautāts žurnāla The Economist 1995. gada 16. decembra numurā. ”Spriežot pēc speciālistu publiskiem paziņojumiem un daudzajām ziņām presē, tā varētu domāt. Bet Amerikas zinātnes spožākie prāti atļaujas iebilst. Harolds Vārmuss, Nacionālā veselības institūta (NVI) vadītājs, lūdza, lai četrpadsmit ievērojami zinātnieki pārskata darbību šajā nozarē. Pagājušajā nedēļā, pēc septiņu mēnešu ilgām pārdomām, viņi publicēja ziņojumu, kurā atzina, ka gēnu terapija gan ir daudzsološa nozare, tomēr līdzšinējie sasniegumi ir pārspīlēti.” Tika pārbaudīti 597 pacienti ar adenozīndeamināzes (ADA) nepietiekamību vai kādu citu no daudzajām slimībām, kas tiek uzskatītas par ārstējamām ar svešu gēnu ievadīšanu. ”Zinātnieku grupa atzina, ka neviens no pacientiem nav ieguvis neapšaubāmu labumu no piedalīšanās šādā eksperimentā,” teikts žurnālā The Economist.
[Attēli 7. lpp.]
Lai kādi būtu apgalvojumi par ģenētisku noslieci, cilvēki ir spējīgi noteikt savu rīcību