Pasaule bez automašīnām?
VAI tu vari iedomāties pasauli bez automašīnām? Varbūt tu vari nosaukt kādu izgudrojumu, kas šajā gadsimtā ir izmainījis cilvēku dzīves veidu un uzvedību vairāk nekā automašīnas? Bez tām nebūtu ne moteļu, ne restorānu un kinoteātru automobilistiem. Kā tu tiktu uz darbu, ja nebūtu autobusu, taksometru, vieglo vai smago automašīnu? Kā tu tiktu uz skolu? Kā lauksaimnieki un rūpnieki nogādātu preces uz tirgu?
”Katrs sestais uzņēmums Amerikas Savienotajās Valstīs ir atkarīgs no automašīnu ražošanas, izplatīšanas, apkalpošanas vai lietošanas,” rakstīts izdevumā The New Encyclopædia Britannica un vēl piebilsts: ”Automobiļu firmu noiets un ieņēmumi veido vairāk nekā piekto daļu no valsts vairumpārdošanas apjoma un vairāk nekā ceturto daļu no tās mazumtirdzniecības darījumiem. Citās valstīs šīs proporcijas ir nedaudz mazākas, tomēr Japāna un Rietumeiropas valstis strauji tuvojas ASV līmenim.”
Taču daudzi cilvēki apgalvo, ka pasaule bez automašīnām būtu labāka. Viņi to saka galvenokārt divu iemeslu dēļ.
Pasaules mēroga sastrēgums
Ja tev ir gadījies ilgi riņķot pa ielām, meklējot vietu, kur atstāt automašīnu, nevienam tev nav jāstāsta, ka no automašīnām, kam ir savas priekšrocības, vairs nav nekāda liela labuma, ja apkārtne ar tām ir pārpildīta. Ja tev kādreiz ir nācies nokļūt pamatīgā sastrēgumā, tu zini, cik tas ir nejēdzīgi: būt ieslodzītam ierīcē, kas domāta, lai cilvēks varētu pārvietoties, taču ir spiesta stāvēt.
Amerikas Savienotās Valstis 1950. gadā bija vienīgā zeme, kurā automašīnu un iedzīvotāju skaita attiecība bija 1 pret 4. Līdz 1974. gadam šo skaitu bija sasniegusi Beļģija, Francija, Itālija, Lielbritānija, Nīderlande, Vācija un Zviedrija. Bet ASV tajā laikā jau bija tuvu attiecībai 1 pret 2. Pašlaik Vācijā un Luksemburgā automašīnu un iedzīvotāju skaita attiecība ir apmēram 1 pret 2. Daudz neatpaliek arī Beļģija, Francija, Itālija, Lielbritānija un Nīderlande.
Vairākums lielo pilsētu visās pasaules zemēs pamazām pārvēršas par gigantiskām stāvvietām. Piemēram, 1947. gadā, kad Indija bija kļuvusi neatkarīga, tās galvaspilsētā Ņūdeli bija 11 000 vieglo un smago automašīnu. Līdz 1993. gadam to bija vairāk nekā 2 200 000! Astronomisks pieaugums, taču, kā teikts žurnālā Time, tas ir ”skaitlis, kas divkāršosies līdz gadsimta beigām”.
Austrumeiropā, kur automašīnu skaita attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir četrreiz mazāka nekā Rietumeiropā, ir apmēram 400 miljoni potenciālo pircēju. Nedaudzu gadu laikā situācija mainīsies arī Ķīnā, kas līdz šim ir bijusi pazīstama ar tās 400 miljoniem velosipēdu. Kā tika ziņots 1994. gadā, ”valdība izstrādā plānus straujai automašīnu ražošanas palielināšanai”, lai līdz gadsimta beigām katru gadu varētu ražot 3 miljonus automašīnu līdzšinējo 1,3 miljonu vietā.
Piesārņojuma draudi
”Lielbritānijā ir izbeidzies svaigs gaiss,” bija teikts laikraksta The Daily Telegraph 1994. gada 28. oktobra numurā. Lai arī šāds apgalvojums, iespējams, ir nedaudz pārspīlēts, tas ir pietiekami patiess, lai radītu bažas. Profesors Stjuarts Penkets no Austrumanglijas universitātes brīdināja: ”Automašīnas izmaina visas mūsu atmosfēras ķīmisko sastāvu.”
Grāmatā 5000 Days to Save the Planet (5000 dienu planētas glābšanai) ir teikts, ka lielas oglekļa monoksīda koncentrācijas radītais piesārņojums ”mazina skābekļa saturu organismā, pasliktina uztveres un prāta spējas, palēnina refleksus un rada miegainumu”. Pasaules veselības organizācija atzīst, ka ”apmēram puse no visiem pilsētu iedzīvotājiem Eiropā un Ziemeļamerikā ir pakļauti nepieņemami augstam oglekļa monoksīda līmenim”.
Tiek lēsts, ka dažās vietās automašīnu izplūdes gāzes ne tikai nodara postījumus apkārtējai videi miljardiem dolāru apmērā, bet arī katru gadu nogalina daudz cilvēku. Kādā televīzijas ziņu pārraidē 1995. gada jūlijā tika ziņots, ka ap 11 000 britu katru gadu mirst automašīnu radītā piesārņojuma dēļ.
Apvienoto Nāciju Organizācija 1995. gadā Berlīnē bija organizējusi konferenci par klimata izmaiņām. Pārstāvji no 116 valstīm vienojās, ka ir nepieciešams kaut ko darīt. Bet daudziem par apbēdinājumu konkrētu mērķu izvirzīšana un skaidru likumu vai noteiktu programmu izstrādāšana tika atlikta.
Ja ņem vērā vārdus, kas bija rakstīti grāmatā 5000 Days to Save the Planet jau 1990. gadā, šāds progresa trūkums droši vien bija gaidāms. Grāmatā tika norādīts: ”Mūsdienu industriālās sabiedrības politiskās un ekonomiskās varas raksturs nosaka to, ka pret vides izpostīšanu vērstie pasākumi ir pieņemami vienīgi tad, ja tie netraucē ekonomiskajiem procesiem.”
Nesen žurnālā Time bija lasāms brīdinājums par ”iespējamību, ka, paaugstinoties oglekļa dioksīda un citu siltumnīcas efekta izraisītāju gāzu saturam atmosfērā, zemeslode pakāpeniski sasils. Daudzi zinātnieki domā, ka sekas var būt sausums, ledāju kušana, jūras līmeņa celšanās, piekrastes apgabalu applūšana, spēcīgākas vētras un citas klimatiskās katastrofas.”
Piesārņojums ir nopietna problēma, tāpēc kaut kas ir jādara. Bet kas būtu jādara?