Kāpēc Eiropā ir starptautiska tiesa?
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA NĪDERLANDĒ
KAD Nīderlandes ziemeļos kādam garāžas īpašniekam tika liegta atļauja pārdot šķidro gāzi, kas nozīmēja arī to, ka viņš nedrīkst pārtaisīt automašīnu dzinējus, lai tos varētu darbināt ar šo degvielu, viņš uzsāka ilgstošu cīņu dažādās tiesās, cenzdamies atcelt valsts noteikto ierobežojumu. Šīs cīņas laikā viņš bankrotēja.
Uzskatīdams, ka Nīderlandes tiesas pret viņu ir bijušas netaisnīgas, garāžas īpašnieks iesniedza apelācijas sūdzību Eiropas cilvēktiesību tiesā, kas atrodas Strasbūrā. Eiropas tiesa 1985. gadā pieņēma viņam labvēlīgu lēmumu. Garāžas īpašnieks tiesas lēmumu uzskatīja par milzīgu morālu uzvaru, jo, kā viņš pats teica, tas pierādīja, ka viņam bija bijusi taisnība visu šo laiku.
Šis vīrietis ir viens no daudzajiem Eiropas valstu pilsoņiem, kas pagājušajos gadu desmitos ir pārsūdzējuši savas lietas Eiropas cilvēktiesību tiesā. Šī tiesa ir gatava izskatīt ne tikai Eiropā dzīvojošo privātpersonu sūdzības, bet arī valstu sūdzības pret citām valstīm, kad tiek uzskatīts, ka nav ievērotas cilvēka pamattiesības. Starptautiskajās tiesās izskatīto lietu skaita pieaugums liecina par pilsoņu un vairāku valdību ilgām pēc taisnības.
Eiropas cilvēktiesību tiesa
Vairākas Eiropas valstis, kas bija apvienotas Eiropas padomē, 1950. gadā tikās Romā un nolēma slēgt līgumu, kurā tās saviem pilsoņiem un to juridiskajā pakļautībā dzīvojošajiem ārzemniekiem garantētu noteiktas tiesības un brīvības. Vēlāk līgumā tika iekļautas arī citas tiesības, un ar mērķi aizsargāt cilvēka tiesības un pamatbrīvības Eiropas nolīgumam pievienojās arvien vairāk Eiropas valstu. Dažas no šīm tiesībām ir vērstas uz dzīvības aizsardzību un spīdzināšanas novēršanu, citas ir saistītas ar ģimenes dzīvi, reliģijas, vārda, uzskatu, pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Šo cilvēka tiesību pārkāpumu upuri var iesniegt sūdzību par valsti Eiropas padomes ģenerālsekretāram.
Kopš tiesas darbības sākuma ir iesniegts vairāk nekā 20 000 sūdzību. Kā tiesa izšķir, kuras lietas izskatīt? Vispirms tiesa mēģina panākt izlīgšanu. Ja tas neizdodas un sūdzība tiek atzīta par pamatotu, tā tiek izskatīta Eiropas cilvēktiesību tiesā, kas atrodas Strasbūrā. Tikai 5 procenti sūdzību galu galā nonāk tiesā. Līdz 1995. gada beigām tiesa bija pasludinājusi 554 spriedumus. Tiesas spriedums gadījumā, kad sūdzību ir iesniegusi privātpersona, uzliek attiecīgajai valstij pienākumu rīkoties, turpretī situācija, kad sūdzību iesniedz valsts vai vairākas valstis, nav tik vienkārša. Šādā gadījumā ir ļoti iespējams, ka valsts, uz kuru attiecas pieņemtais spriedums, drīzāk izvēlēsies politiski izdevīgāku rīcības veidu nekā pakļausies nolīguma prasībām. Starptautiskā tiesa Hāgā izskata strīdus starp valstīm, kurpretī Eiropas tiesa paziņo spriedumus arī gadījumos, kad domstarpības ir radušās starp pilsoņiem un valstīm.
Uzvaras par labu pielūgsmes brīvībai Eiropā
Eiropas cilvēktiesību tiesa 1993. gadā pieņēma divus svarīgus lēmumus par labu pielūgsmes brīvībai. Pirmais lēmums bija saistīts ar Grieķijas iedzīvotāju Mīnosu Kokinaki. Viņš ir Jehovas liecinieks un kopš 1938. gada vairāk nekā 60 reizes ir ticis arestēts, 18 reizes saukts dažādu Grieķijas tiesu priekšā un vairāk nekā sešus gadus pavadījis cietumā.
Eiropas tiesa 1993. gada 25. maijā izlēma, ka Grieķijas valdība ir pārkāpusi tajā laikā jau 84 gadus vecā Mīnosa Kokinaka tiesības uz reliģisku brīvību, un noteica atlīdzību par zaudējumiem 14 400 dolāru apmērā. Tiesa noraidīja Grieķijas valdības argumentu, ka Kokinakis un Jehovas liecinieki kopumā izmantojot spiedienu, kad runā par savu reliģiju ar citiem. (Papildu informāciju var atrast žurnālā Sargtornis, 1993. gada 1. septembra numurā [angļu val.], 27.—31. lpp.)
Otrajā gadījumā Eiropas tiesa pieņēma lēmumu par labu austrietei Ingrīdai Hofmanei. Tā kā viņa bija kļuvusi par Jehovas liecinieci, kad jau bija precējusies, viņai tika atņemta aizbildnība par abiem bērniem pēc šķiršanās no vīra. Sākumā pirmās instances tiesas bija devušas viņai aizbildnības tiesības, bet Augstākā tiesa tās piešķīra viņas vīram, kas ir katolis. Tiesa šādu darbību pamatoja uz Austrijas likumu, kurā teikts, ka bērni jāaudzina katoļu reliģijā, ja vecāki ir bijuši katoļi apprecēšanās laikā un abi nav vienojušies mainīt savu reliģiju. Ingrīdas Hofmanes bijušais vīrs apgalvoja, ka viņa, kļuvusi par Jehovas liecinieci, nespēs rūpēties par bērnu normālu, saprātīgu audzināšanu. 1993. gada 23. jūnijā Eiropas tiesa nolēma, ka Austrija ir diskriminējusi Hofmanes kundzi viņas reliģijas dēļ un pārkāpusi viņas tiesības audzināt savu ģimeni. Tika noteikta atlīdzība par zaudējumiem. (Papildu informāciju var atrast žurnālā Atmostieties!, 1993. gada 8. oktobra numura [angļu val.] 15. lappusē.)
Šie lēmumi ietekmē visus cilvēkus, kas augstu novērtē reliģijas un vārda brīvību. Lietu pārsūdzēšana starptautiskās tiesās var veicināt pilsoņu pamattiesību aizsardzību. Labi ir apzināties arī tiesas orgānu ierobežojumus. Kaut tiem būtu vislabākie nodomi pasaulē, tie tomēr nevar nodrošināt ilgstošu mieru un pilnīgu cilvēka tiesību respektēšanu.