Kautrīga meitene, kas kļuva par misionāri

Es piedzimu 1951. gadā Vīnē katoļu ģimenē. Kopš mazām dienām es ticēju Dievam un bieži viņu lūdzu. Kad man bija deviņi gadi, tēvs satika Jehovas lieciniekus un sāka mācīties Bībeli. Nedaudz vēlāk arī mamma piekrita Bībeles nodarbībām.

Drīz vien mēs pievienojāmies Vīnes Dēblingas draudzei. Mūsu ģimene daudz ko darīja kopā: mēs lasījām Bībeli un tajā iedziļinājāmies, apmeklējām draudzes sapulces un piedalījāmies dažādos ar kongresiem saistītos darbos. Tēvs manī ieaudzināja mīlestību pret Jehovu. Viņš lūgšanās bieži pieminēja, ka ļoti vēlas, lai mēs abas ar māsu kļūtu par pionierēm. Bet mani tāda kalpošana nevilināja.

KĻŪSTU PAR PIONIERI

1965. gadā četrpadsmit gadu vecumā es kristījos. Kautrīguma dēļ man sludināšanā nebija viegli uzrunāt nepazīstamus cilvēkus. Tā kā man bija zems pašvērtējums, es alku pēc vienaudžu atzinības. Tāpēc neilgi pēc kristīšanās es sāku daudz laika pavadīt ar tiem, kas nekalpo Jehovam. Lai gan man patika uzturēties viņu sabiedrībā, mana sirdsapziņa kļuva nemierīga. Bet man pašai nepietika spēka kaut ko mainīt savā dzīvē.

Tad mūsu draudzē par sludinātāju kļuva kāda jauniete, vārdā Dorotija, kurai bija sešpadsmit gadu. Viņas dedzība kalpošanā mani ļoti iespaidoja. Mēs bijām gandrīz vienaudzes, tomēr man atšķirībā no viņas sludināšana tā īsti nebija pie sirds. Es sāku domāt: ”Mani vecāki ir Jehovas liecinieki, bet no Dorotijas tuviniekiem neviens nav pieņēmis patiesību. Viņa dzīvo kopā ar savu slimo mammu, bet tik un tā regulāri sludina.” Dorotijas priekšzīme manī iekvēlināja vēlmi dedzīgi kalpot Jehovam. Mēs ar Dorotiju bieži sadarbojāmies sludināšanā un pavisam drīz kļuvām par brīvdienu pionierēm (tā agrāk sauca palīgpionierus) un pēc tam par pionierēm. Viņa man palīdzēja kādai sievietei sākt mācīt Bībeli. Tā bija mana pirmā Bībeles skolniece. Ar laiku man kļuva vieglāk uzrunāt cilvēkus, sludinot pa mājām, ielās un citviet.

Vēl nebija pagājis ne gads, kopš bijām kļuvušas par pionierēm, kad uz mūsu draudzi pārcēlās kāds gados jauns Jehovas liecinieks, vārdā Heincs. Viņš bija uzzinājis patiesību Kanādā, ciemodamies pie sava brāļa, kas bija kļuvis par Jehovas liecinieku. Heincs bija speciālais pionieris un bija saņēmis norīkojumu kalpot mūsu draudzē. Man viņš ļoti patika, bet es zināju, ka viņš vēlas kļūt par misionāru. Tas nebija mans aicinājums, tāpēc sākumā es centos apslāpēt savas jūtas pret viņu. Tomēr pēc kāda laika mēs ar Heincu sākām draudzēties un vēlāk apprecējāmies. Pēc kāzām mēs abi bijām pionieri.

IZVIRZĀM MĒRĶI KĻŪT PAR MISIONĀRIEM

Heincs bieži runāja par to, ka gribētu būt misionārs. Viņš necentās mani pierunāt, bet ar saviem jautājumiem lika man aizdomāties. Piemēram, viņš teica: ”Mums nav bērnu. Varbūt mēs varētu darīt vairāk kalpošanā Jehovam?” Tomēr doma par misionāru kalpošanu mani biedēja. Tiesa, kaut kādā mērā es biju pārvarējusi savu kautrīgumu un spēju būt pioniere, bet misionāru kalpošana, kā man likās, bija pāri maniem spēkiem. Tomēr Heincs neatmeta cerības un ik pa laikam atgriezās pie šī jautājuma. Viņš man ieteica domāt par to, kā palīdzēt cilvēkiem, nevis par savām negatīvajām izjūtām. Tas tiešām bija labs ieteikums.

Pamazām es apradu ar domu, ka varētu kļūt par misionāri, un mēs pieteicāmies mācībām Gileādas skolā. Tomēr Austrijas filiāles pārraugs sacīja, ka vispirms man vajadzētu uzlabot angļu valodas prasmi. Trīs gadus es cītīgi mācījos angļu valodu, bet tad par lielu pārsteigumu mūs palūdza pārcelties uz Zalcburgas serbhorvātu valodas draudzi. Turpmākos septiņus gadus mēs sludinājām cilvēkiem, kas runā šajā valodā. Heincs tika iecelts par rajona pārraugu, un vienu gadu mēs apmeklējām serbhorvātu valodas draudzes. Mums negāja viegli ar šo valodu, bet bija vērts pūlēties. Mēs daudziem cilvēkiem mācījām Bībeli.

1979. gadā mūs palūdza doties ”atvaļinājumā” uz Bulgāriju. Šajā valstī Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta, tāpēc mēs turp netikām sūtīti sludināt. Mums uzticēja slepus ievest miniatūrā formātā izgatavotu literatūru un nodot to piecām māsām, kuras dzīvoja Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Mani tāds uzdevums biedēja, bet Jehova mums palīdzēja. Es redzēju, ka bulgāru māsas saglabā prieku un bezbailīgi kalpo Jehovam, lai gan viņas kuru katru brīdi var apcietināt. Tas mani ārkārtīgi iespaidoja, un es izlēmu, ka turpmāk nevilcināšos darīt jebko, ko man uzdos Jehovas organizācija.

Mēs vēlreiz pieteicāmies mācībām Gileādas skolā un drīz saņēmām uzaicinājumu tajā mācīties. Bijām domājuši, ka dosimies uz ASV un ka mācības notiks angļu valodā. Bet 1981. gadā mācības Gileādas skolas ietvaros pirmo reizi tika rīkotas Vācijas filiālē, kas atradās Vīsbādenē. Tās notika vācu valodā, tāpēc man bija viegli mācīties. Mēs ar nepacietību gaidījām, uz kurieni tiksim norīkoti.

KALPOJAM KARA PLOSĪTĀ ZEMĒ

Mūs nosūtīja sludināt uz Keniju. Tomēr brāļi no Kenijas filiāles apvaicājās, vai mēs būtu gatavi kalpot kaimiņvalstī Ugandā. Pirms desmit gadiem Ugandā bija noticis militārs apvērsums, ko bija vadījis ģenerālis Idi Amins, un viņa valdīšanas laikā tūkstošiem cilvēku tika nonāvēti un miljoniem pieredzēja neiedomājamas ciešanas. 1979. gadā bija noticis vēl viens apvērsums. Lieki piebilst, ka pārcelšanās uz turieni likās biedējoša. Bet Gileādas skolā mēs bijām iemācījušies it visā paļauties uz Jehovu, tāpēc mēs teicām ”jā”.

Tolaik Ugandā valdīja pilnīgs haoss. Heincs to vēlāk raksturoja šādiem vārdiem: ”Bija sagrauta komunālā infrastruktūra.., piemēram, bija traucēta ūdens padeve un nedarbojās telefonsakari. [..] Bieži bija dzirdamas apšaudes un notika laupīšanas. It īpaši bīstami bija naktī. [..] Līdz ar tumsu cilvēki ieslēdzās savās mājās, cerēdami (un bieži vien arī lūgdamies), ka nakts paies mierīgi un neieradīsies kādi nelūgti ”viesi”.” (2010. gada Jehovas liecinieku gadagrāmata.) Kaut arī dzīve bija grūta, garīgā ziņā brāļiem un māsām klājās labi.

1982. gadā mēs ar Heincu ieradāmies Ugandas galvaspilsētā Kampalā. Pirmos piecus mēnešus mēs palikām pie Sema un Kristīnas Vaisvām. Viņiem bija pieci bērni, turklāt viņu mājā dzīvoja vēl četri radinieki. Bieži vien viņi varēja atļauties tikai vienu maltīti dienā, bet viņi bija gatavi dalīties ar mums tajā, kas viņiem bija. Dzīvodami pie šiem viesmīlīgajiem ticības biedriem, mēs apguvām daudz ko tādu, kas mums noderēja arī turpmāk. Piemēram, mēs iemācījāmies nomazgāties pāris litros ūdens, bet vēlāk ar to pašu ūdeni skalojām tualetes podu. 1983. gadā mēs ar Heincu atradām mājvietu tādā Kampalas rajonā, kur dzīvot bija samērā droši.

Mums patika sludināt Kampalā. Atceros, ka mēs abi kopā kādu mēnesi izplatījām vairāk nekā 4000 žurnālu. Par to mums bija milzīgs prieks, bet vēl lielāku prieku mums sagādāja cilvēki, kas gribēja uzzināt patiesību. Viņi bijās Dievu un vēlējās runāt par Bībeli. Gan Heincam, gan man parasti bija 10 līdz 15 Bībeles skolnieki. Mēs no viņiem daudz ko mācījāmies. Mūs aizkustināja viņu gaišā, pozitīvā attieksme pret dzīvi. Daudziem no viņiem bija jāmēro tāls ceļš līdz sapulču norises vietai, bet viņi ne par ko nesūrojās un vienmēr smaidīja.

1985. un 1986. gadā Ugandā atkal uzliesmoja militāri konflikti. Mēs bieži redzējām ar automātiem bruņotus mazgadīgus kareivjus, kas uzraudzīja kontrolposteņus. Tajos gados, dodoties sludināt, mēs pastāvīgi lūdzām Jehovam gudrību un mieru, un Jehova atbildēja uz mūsu lūgšanām. Kad satikām kādu, kas uzklausīja labo vēsti, mūsu bailes pagaisa kā nebijušas.

Dažkārt sludināšanā mēs satikām cilvēkus arī no citām valstīm. Mēs mācījām Bībeli kādam vīram un sievai — Muratam un Dilbarai Ibatuļiniem. Murats bija ārsts, un viņi bija atbraukuši no Tatarstānas. Viņi abi kristījās un joprojām kalpo Jehovam. Vēlāk es satiku kādu sievieti no Ukrainas, kas bija ļoti nomākta un domāja par pašnāvību. Viņu sauc Tatjana Viļeiska.a Pēc kristīšanās Tatjana atgriezās Ukrainā. Viņa kādu laiku tulkoja mūsu literatūru ukraiņu valodā.

JAUNS NORĪKOJUMS

1991. gadā, kad bijām atvaļinājumā Austrijā, mēs saņēmām vēstuli no vietējās filiāles, kurā bija teikts, ka tiekam norīkoti uz Bulgāriju. Austrumeiropā bija sabrukusi sociālistiskā iekārta, un Jehovas liecinieki Bulgārijā varēja brīvi sludināt. Kā jau minēju, iepriekšējo reizi mēs Bulgārijā bijām aizlieguma gados, kad tur slepus ievedām mūsu literatūru. Bet nu mums bija jādodas turp sludināt.

Brāļi mums ieteica uzreiz doties uz Bulgāriju. Mēs pat nevarējām atgriezties Ugandā, lai paņemtu savas mantas un atvadītos no draugiem. Vispirms mēs aizbraucām uz Vācijas Bēteli, tur dabūjām mašīnu un ar to ceļojām uz Bulgāriju. Mūsu galamērķis bija Sofija, kur mēs pievienojāmies nelielai grupai, kurā bija apmēram 20 sludinātāju.

Bulgārijā mēs sastapāmies ar cita veida grūtībām. Pirmkārt, mēs nezinājām bulgāru valodu. Otrkārt, tajā bija pieejamas tikai divas publikācijas — Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un Mana Bībeles stāstu grāmata. Treškārt, nebija viegli atrast cilvēkus, kas gribētu mācīties Bībeli. Tomēr mēs visi dedzīgi sludinājām. To pamanīja arī pareizticīgo baznīca, un Jehovas lieciniekiem Bulgārijā sākās grūti laiki.

1994. gadā Jehovas liecinieku reģistrācija tika anulēta, un pret Jehovas lieciniekiem sāka izturēties kā pret aizliegtu sektu. Daži brāļi tika apcietināti. Plašsaziņas līdzekļi par mums izplatīja briesmīgus melus: Jehovas liecinieki nonāvējot savus bērnus un mudinot ticības biedrus uz pašnāvību. Sludināt kļuva arvien grūtāk. Kad mēs sludinājām, daudzi uz mums kliedza, daži zvanīja policijai, bet citi mūs apmētāja ar to, kas gadījās pa rokai. Nebija iespējams ievest literatūru, un nebija viegli noīrēt telpas, kur pulcēties. Reiz kongresa laikā ieradās policisti un paziņoja, ka kongress ir jāpārtrauc. Mēs ar Heincu nebijām raduši, ka cilvēki izturas tik naidīgi. Mums bija paticis sludināt Ugandā, kur cilvēki ir draudzīgi un kur daudzi vēlējās mācīties Bībeli. Kas mums ļāva saglabāt prieku arī tad, kad ne viss gāja gludi?

Mēs daudz laika pavadījām ar brāļiem un māsām. Viņi bija neizsakāmi priecīgi, ka ir uzzinājuši patiesību, un bija pateicīgi par atbalstu, ko viņiem sniedzām. Visi sludinātāji centās uzturēt ciešas attiecības savā starpā un cits citam palīdzēja. Tajos gados mēs ar Heincu guvām vērtīgu atziņu: ja domājam par cilvēkiem, nevis par problēmām, mēs spējam saglabāt prieku, lai kur mēs kalpotu.

Ar laiku situācija Bulgārijā uzlabojās. 1998. gadā Jehovas liecinieku organizācija atkal tika oficiāli reģistrēta, un nebija ilgi jāgaida, kad bulgāru valodā jau bija pieejams plašs literatūras klāsts. Tika uzbūvēta Bētele, un 2004. gadā to veltīja Jehovam. Patlaban Bulgārijā ir 57 draudzes un teju 3000 sludinātāju. Pagājušajā gadā Atceres vakaru apmeklēja 6475 cilvēki. Savulaik Sofijā bija tikai piecas māsas, bet tagad tur ir deviņas draudzes. Mūsu acu priekšā tas, ”kas mazs, ir kļuvis par tūkstoti”. (Jes. 60:22.)

PĀRBAUDĪJUMI MŪSU DZĪVĒ

Ne reizi vien es esmu pieredzējusi nopietnas veselības problēmas. Man ir bijuši vairāki audzēji, un viens no tiem bija galvā. Es saņēmu staru terapiju, un man bija jādodas uz Indiju, kur man veica operāciju. Tā ilga divpadsmit stundu, un tās laikā tika izņemta lielākā daļa audzēja. Kamēr es atlabu, mēs ar vīru uzkavējāmies Indijas filiālē, bet pēc tam atgriezāmies Bulgārijā.

Ap to pašu laiku Heincu sāka mocīt Hantingtona slimība (reta ģenētiska kaite). Pakāpeniski viņam kļuva aizvien grūtāk staigāt un runāt un pasliktinājās kustību koordinācija, tāpēc man viņam bija jāpalīdz arvien vairāk un vairāk. Reizēm man likās, ka tik smagu nastu vairs nespēju nest, un es raizējos, kā viss beigsies. Pie Heinca regulāri nāca kāds gados jauns brālis, vārdā Bobijs. Viņi bieži kopā sludināja. Bobijs nekaunējās par to, ka Heincs nespēj normāli izteikties un kontrolēt savas kustības. Ikreiz, kad mani spēki izsīka, es varēju rēķināties ar Bobiju. Kaut arī mēs ar Heincu savulaik bijām izlēmuši, ka mums nebūs bērnu, Jehova mums tomēr dāvāja dēlu, jo Bobijs man ir kā pašas bērns. (Marka 10:29, 30.)

Heinca stāvokli pasliktināja arī tas, ka viņam bija vēzis, un 2015. gadā mans mīļais vīrs nomira. Man bija ļoti grūti pierast, ka viņa vairs nav līdzās. Viņš man allaž bija palīdzējis tikt galā ar visām manām raizēm un atgūt sirdsmieru. Dienas gaitās es bieži atceros, cik sirsnīgi viņš ar mani runāja un cik noderīgi ir bijuši viņa padomi. Manās atmiņās viņš joprojām ir dzīvs. (Lūk. 20:38.) Esmu bezgala pateicīga par kopā nodzīvotajiem gadiem, ko esam aizvadījuši, kalpojot Jehovam.

PATEICOS JEHOVAM PAR VIŅA ATBALSTU

Jehova mani ir atbalstījis visās manās grūtībās. Viņš man ir palīdzējis kļūt par misionāri, lai gan jaunībā es biju ļoti kautrīga. (2. Tim. 1:7.) Ar Jehovas gādību es un mana jaunākā māsa kalpojam viņam pilnu slodzi. Māsas vīrs ir rajona pārraugs, un viņi dažādās Eiropas valstīs apmeklē serbu valodas draudzes. Tēva karstās lūgšanas, ko viņš teica mūsu bērnībā, ir uzklausītas.

Ikreiz, kad iedziļinos Bībelē, manā sirdī ielīst miers. Es esmu mācījusies no Jēzus grūtībās lūgt Jehovu ”vēl jo kvēlāk”. (Lūk. 22:44.) Jehova ir atbildējis uz manām lūgšanām. Sofijas draudzē, pie kuras es šobrīd piederu, man ir daudz mīļu draugu, kas par mani sirsnīgi gādā. Viņi mani bieži aicina ciemos un apliecina, ka esmu viņiem vajadzīga, un tas mani dara laimīgu.

Man patīk domāt par jauno pasauli. Savā iztēlē es redzu vecākus pie mūsu mājas. Viņi atkal ir jauni un skaisti. Es iztēlojos, kā māsa gatavo kaut ko garšīgu un Heincs stāv līdzās savam zirgam. Šādas pārdomas man palīdz tikt vaļā no negatīvām emocijām. Es esmu tik pateicīga Jehovam par visu labo, ko viņš man ir dāvājis!

Domājot par to, kas jau pieredzēts, un par to, ko nesīs nākotne, man prātā nāk Dāvida vārdi, kas lasāmi Psalmā 27:13, 14: ”Kas gan būtu ar mani, ja es neticētu, ka pieredzēšu Jehovas labestību, kamēr vien būšu starp dzīvajiem? Ceri uz Jehovu, esi drosmīgs un sirdī nelokāms! Jā, ceri uz Jehovu!”