Apokrifiskie evaņģēliji. Apslēpta patiesība par Jēzu?

”TAS ir ļoti ievērojams atklājums. Daudzus tas sarūgtinās.” ”Tas maina mūsu priekšstatus par agrīnās kristietības vēsturi.” Šādus drosmīgus apgalvojumus izteica zinātnieki pēc tam, kad tika publicēts ”Jūdas evaņģēlijs” (attēlā) — teksts, ko vairāk nekā 1600 gadu uzskatīja par zudušu.

Apokrifiskie evaņģēliji pēdējā laikā ir izraisījuši lielu sabiedrības interesi. Daži ir pārliecināti, ka šajos tekstos ir ietverta svarīga informācija par notikumiem Jēzus dzīvē un viņa mācībām, kura gadsimtiem ilgi ir bijusi apslēpta. Kas ir apokrifiskie evaņģēliji? Vai tiešām no tiem var uzzināt tādus faktus par Jēzu un kristietību, kuri nav atrodami Bībelē?

Kanoniskie un apokrifiskie evaņģēliji

Laika posmā no mūsu ēras 41. līdz 98. gadam Matejs, Marks, Lūka un Jānis izveidoja ”Jēzus Kristus.. dzīves” aprakstus. (Mateja 1:1.) Šie darbi tiek saukti par evaņģēlijiem, kas nozīmē ”labā vēsts” — labā vēsts par Jēzu Kristu. (Marka 1:1.)

Kaut gan, iespējams, pastāvēja arī dažādas mutvārdu tradīcijas un citas rakstveida liecības par Jēzu, minētie četri evaņģēliji tika uzskatīti par vienīgajiem, kas ir Dieva iedvesmoti un ir pilntiesīgi iekļaujami Svētajos Rakstos. Tos atzina par vienīgajiem, kas uzticami atspoguļo Jēzus dzīvi uz zemes un viņa mācības. (Lūkas 1:1—4; Apustuļu darbi 1:1, 2; 2. Timotejam 3:16, 17.) Šie četri evaņģēliji ir atrodami visos senajos Grieķu rakstu (”Jaunās Derības”) katalogos. Nav nekāda pamata apšaubīt to kanoniskumu, proti, tiesības piederēt pie Dieva iedvesmotajiem Rakstiem.

Taču ar laiku sāka parādīties arī citi darbi, kas tika dēvēti par evaņģēlijiem. Šos evaņģēlijus sauca par apokrifiema.

Otrā gadsimta beigās Lionas Irenejs rakstīja, ka tiem, kas ir atkrituši no kristietības, pieder ”milzum daudz apokrifu un viltotu tekstu”, to vidū arī evaņģēliji, ko ”viņi paši sacerējuši, lai sajauktu prātu nejēgām”. Tāpēc radās uzskats, ka apokrifiskos evaņģēlijus ir bīstami ne vien lasīt, bet arī turēt savā īpašumā.

Taču viduslaiku mūki un pārrakstītāji tiem neļāva nogrimt aizmirstībā. 19. gadsimtā, atdzimstot interesei par apokrifiem, atklātībā parādījās daudz apokrifisku tekstu krājumu un tika publicēti apokrifu, to vidū vairāku evaņģēliju, analītiskie izdevumi. Tagad apokrifu tulkojumi ir iznākuši daudzās lielākajās valodās.

Apokrifiskie evaņģēliji — neticami stāsti par Jēzu

Apokrifiskajos evaņģēlijos bieži galvenā uzmanība ir pievērsta personām, par kurām kanoniskajos evaņģēlijos ir runāts maz vai nav runāts vispār, vai arī ir stāstīts par notikumiem, kas esot risinājušies Jēzus bērnībā. Lūk, daži piemēri.

◼ ”Jēkaba protoevaņģēlijā” (saukts arī ”Marijas dzimšana”) ir aprakstīta Marijas piedzimšana un bērnība, kā arī laulības ar Jāzepu. Šis darbs pilnīgi pamatoti tiek saukts par izdomājumu un leģendu. Tajā ir pausts viedoklis, ka Marija mūžīgi palika jaunava, un tas nepārprotami ir uzrakstīts ar mērķi godināt Mariju. (Mateja 1:24, 25; 13:55, 56.)

◼ Toma ”Bērnības evaņģēlijā” ir stāstīts par Jēzu vecumā no 5 līdz 12 gadiem un viņam ir piedēvēti vairāki neticami brīnumi. (Skat. Jāņa 2:11.) Jēzus ir attēlots kā nepaklausīgs, viegli aizkaitināms, atriebīgs bērns, kas liek lietā savas pārdabiskās spējas, lai atriebtos skolotājiem, kaimiņiem un citiem bērniem, no kuriem dažus viņš padara aklus vai kroplus vai pat nogalina.

◼ Dažos apokrifiskajos evaņģēlijos, piemēram, ”Pētera evaņģēlijā”, ir runāts par Jēzus tiesāšanu, nāvi un augšāmcelšanu. Citos, kā ”Pilāta darbos”, kas ir daļa no ”Nikodēma evaņģēlija”, ir pievērsta uzmanība cilvēkiem, kas bija iesaistīti minētajos notikumos. Izdomātie fakti un personas neļauj šos tekstus uzskatīt par uzticamiem. ”Pētera evaņģēlijā” ir mēģināts attaisnot Ponciju Pilātu un gluži fantastiski ir aprakstīta Jēzus augšāmcelšana.

Apokrifiskie evaņģēliji un atkrišana no kristietības

1945. gada decembrī Augšēģiptē, netālu no Nedž Hammādī (Naghammādī) pilsētas, zemnieki atrada 13 papirusa manuskriptus, kuros ir lasāmi 52 teksti. Uzskata, ka šos 4. gadsimtā tapušos dokumentus ir sarakstījuši gnosticisma piekritēji. Gnosticisms bija reliģiski filozofiska mācība, kas apvienoja misticisma, pagānisma, sengrieķu filozofijas, jūdaisma un kristietības elementus un kas postoši ietekmēja daudzus, kuri sauca sevi par kristiešiem. (1. Timotejam 6:20, 21.)

Pie Nedž Hammādī atrastajā ”Toma evaņģēlijā”, ”Filipa evaņģēlijā” un ”Patiesības evaņģēlijā” ir atspoguļotas mistiskas gnostiķu idejas, ko it kā esot paudis Jēzus. Nesen atklātais ”Jūdas evaņģēlijs” arī tiek atzīts par vienu no gnostiskajiem evaņģēlijiem. Tajā Jūda ir attēlots pozitīvā gaismā — kā vienīgais apustulis, kurš patiešām saprata, kas ir Jēzus. Kā norāda kāds zinātnieks, kas pētījis šo evaņģēliju, Jēzus tajā ir ”skolotājs, kas atklāj gudrību un zināšanas, nevis glābējs, kas mirst par pasaules grēkiem”. Bet Dieva iedvesmotajos evaņģēlijos ir teikts, ka Jēzus upurēja savu dzīvību par pasaules grēkiem. (Mateja 20:28; 26:28; 1. Jāņa 2:1, 2.) Var skaidri secināt, ka gnostiskie evaņģēliji ir tapuši, lai grautu, nevis stiprinātu ticību Bībelei. (Apustuļu darbi 20:30.)

Kanonisko evaņģēliju pārākums

Uzzinot vairāk par apokrifiskajiem evaņģēlijiem, kļūst redzams, kas tie patiesībā ir. Ja tos salīdzina ar kanoniskajiem evaņģēlijiem, ir pilnīgi skaidrs, ka apokrifiskie evaņģēliji nav Dieva iedvesmoti. (2. Timotejam 1:13.) Tos ir sarakstījuši cilvēki, kas nepazina ne Jēzu, ne apustuļus, un tajos nav ietverta apslēpta patiesība par Jēzu un kristietību. Tie ir neprecīzi, izdomāti un fantastiski stāsti, kas nepalīdz iepazīt Jēzu un viņa mācības. (1. Timotejam 4:1, 2.)

Turpretī Matejs un Jānis piederēja pie 12 apustuļiem, Marks bija tuvs biedrs apustulim Pēterim, savukārt Lūka — apustulim Pāvilam. Viņu evaņģēliji tapa Dieva svētā gara vadībā. (2. Timotejam 3:14—17.) Tāpēc viņu sarakstītajos četros evaņģēlijos ir atrodams viss, kas vajadzīgs, lai cilvēks iegūtu pārliecību, ka ”Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls”. (Jāņa 20:31.)

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Kenneth Garrett/National Geographic Stock