Mācoties no labiem paraugiem, esmu guvis bagātīgas svētības

Es piedzimu Kanādas pilsētā Kvebekā, kas atrodas Kvebekas provincē, kur lielākā daļa cilvēku runā franču valodā. Mani vecāki, Luijs un Zēlija, audzināja mani ar mīlestību. Mans tēvs pēc dabas bija diezgan noslēgts cilvēks, un viņam patika lasīt. Savukārt man patika rakstīt, un es cerēju kādu dienu kļūt par žurnālistu.

Kad man bija aptuveni 12 gadi, pie mana tēva uz mājām atnāca viņa darbabiedrs Rodolfs Susī kopā ar kādu savu draugu. Viņi bija Jehovas liecinieki. Es neko daudz nezināju par Jehovas lieciniekiem, un mani īsti neinteresēja viņu uzskati. Tomēr es apbrīnoju to, cik loģiski mūsu viesi ar Bībeles palīdzību atbildēja uz jautājumiem. Tas bija iespaidojis arī manus vecākus, tāpēc mēs pieņēmām piedāvājumu mācīties Bībeli.

Tajā laikā es gāju katoļu skolā. Laiku pa laikam man raisījās sarunas ar klasesbiedriem par to, ko biju uzzinājis Bībeles nodarbībās. Par šīm sarunām padzirdēja skolotāji, kas bija katoļu priesteri. Viens no viņiem, pat nemēģinādams izmantot Bībeli, lai atspēkotu manus vārdus, visas klases priekšā mani norāja un nosauca par dumpinieku. Kaut arī šī situācija bija ļoti nepatīkama, tā man nāca par labu, jo es varēju pārliecināties, ka skolā mācītie reliģiskie uzskati nesaskan ar Bībeli. Es sapratu, ka šī skola man nav piemērota. Ar vecāku atļauju es pārgāju uz citu skolu.

KĀ ES IEMĪLĒJU SLUDINĀŠANU

Es turpināju mācīties Bībeli, bet, tā kā es baidījos sludināt pa mājām, mana garīgā izaugsme bija lēna. Katoļu baznīcai bija liela ietekme, un tā nikni pretojās mūsu darbībai. Kvebekas premjerministrs Moriss Diplesī bija baznīcas politiskais sabiedrotais. Viņa atbalstīti, cilvēku pūļi traucēja Jehovas lieciniekiem sludināt un pat uzbruka tiem. Lai piedalītos sludināšanā, tajos laikos bija vajadzīga īsta drosme.

Bailes man palīdzēja pārvarēt brālis Džons Rejs, kas bija absolvējis Gileādas skolas devīto grupu. Kaut gan Džons bija ļoti pieredzējis, viņš bija lēnprātīgs un vienkāršs brālis. Viņš man reti deva tiešus padomus, taču mani spēcīgi ietekmēja viņa labā priekšzīme. Džonam grūti gāja ar franču valodu, tāpēc es bieži sludināju kopā ar viņu un palīdzēju sarunās ar sastaptajiem cilvēkiem. Laiks, ko pavadīju ar Džonu, man palīdzēja stingri nostāties patiesības pusē. 1951. gada 26. maijā, 10 gadus pēc pirmās tikšanās ar Jehovas lieciniekiem, es kristījos.

Mūsu mazo draudzi Kvebekas pilsētā pārsvarā veidoja pionieri. Viņu labās ietekmes mudināts, arī es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu. Tolaik, sludinot pa mājām, mēs izmantojām tikai Bībeli. Tā kā mēs neizmantojām literatūru, mums bija pēc iespējas prasmīgāk jāliek lietā Dieva Raksti. Lai spētu aizstāvēt patiesību, es centos atrast Bībeles pantus, kas varētu noderēt sludināšanā. Tomēr daudzi atteicās pat ieskatīties Bībelē, ja tai nebija oficiāla katoļu baznīcas apstiprinājuma.

1952. gadā es apprecējos ar Simonu Patrī — uzticīgu kristieti, ar kuru kalpoju vienā draudzē. Mēs pārcēlāmies uz Monreālu, un pēc nepilna gada mums piedzima meitiņa, kuru nosaucām par Līzi. Kaut arī neilgi pirms kāzām es biju pārtraucis kalpot par pionieri, mēs ar Simonu centāmies dzīvot vienkārši, lai mūsu ģimene varētu piedalīties draudzes darbībā tik lielā mērā, cik vien iespējams.

Pēc desmit gadiem es atkal sāku nopietni apsvērt iespēju paplašināt kalpošanu. 1962. gadā es apmeklēju mēnesi ilgus valstības kalpošanas kursus draudzes vecākajiem, kuri notika Kanādas Bētelē. Kursu laikā es dzīvoju vienā istabā ar brāli Kamilu Uelē. Mani ļoti iespaidoja tas, cik Kamils bija dedzīgs kalpošanā, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka viņam bija sieva un bērni. Lai gan tajos laikos Kvebekā tikpat kā nebija brāļu un māsu, kuri kalpotu par pionieriem, kamēr viņu bērni nebija izauguši, Kamils ļoti vēlējās kļūt par pionieri. Laikā, ko pavadījām kopā, viņš mani mudināja pārdomāt manus apstākļus. Pēc dažiem mēnešiem es sapratu, ka varu atkal kalpot par pionieri. Daži apšaubīja, vai šāds lēmums ir gudrs, taču mani tas neatturēja. Es biju pārliecināts, ka Jehova svētīs manus centienus lielākā mērā piedalīties sludināšanā.

ATGRIEŽAMIES KVEBEKĀ, LAI KALPOTU PAR SPECIĀLAJIEM PIONIERIEM

1964. gadā mēs ar Simonu tikām iecelti kalpot par speciālajiem pionieriem mūsu dzimtajā pilsētā Kvebekā, un tur mēs palikām vairākus gadus. Sludināt tur bija kļuvis vieglāk, tomēr mēs joprojām saskārāmies ar pretestību.

Kādu sestdienas pēcpusdienu, kad es sludināju Sentmarī pilsētiņā, netālu no Kvebekas, es tiku arestēts. Policists mani aizveda uz iecirkni un ieslodzīja mani cietumā, jo es biju sludinājis pa mājām bez atļaujas. Vēlāk es tiku aizvests pie tiesneša, vārdā Baijaržons, kura izskats vien iedvesa bijību. Viņš man pajautāja, kas mani aizstāvēs tiesā. Kad es pieminēju Glenu Havua, kas bija labi pazīstams Jehovas liecinieku advokāts, tiesnesis nervozi iesaucās: ”Ak, nē! Tikai ne viņš!” Glens Havs bija sekmīgi aizstāvējis daudzus Jehovas lieciniekus. Drīz vien tiesa mani informēja, ka visas apsūdzības pret mani ir atceltas.

Pretestības dēļ Kvebekā nebija viegli noīrēt piemērotas telpas, kur pulcēties. Mūsu mazā draudze varēja atrast vienīgi kādu vecu, neapkurinātu garāžu. Lai stindzinošajās ziemās kaut nedaudz sasildītu telpu, brāļi izmantoja eļļas krāsniņu. Bieži vien mēs vairākas stundas pirms sapulces sanācām ap to un dalījāmies uzmundrinošos gadījumos.

Ir brīnišķīgi redzēt, kā gadu gaitā sludināšana ir vērsusies plašumā. Pagājušā gadsimta 60. gados Kvebekas pilsētā un tās apkārtnē, Kotnoras reģionā un Gaspē pussalā kopā bija tikai dažas nelielas draudzes. Tagad šajā apvidū ir daudz draudžu un sapulces notiek skaistās valstības zālēs.

UZAICINĀJUMS KALPOT PAR CEĻOJOŠO PĀRRAUGU

1970. gadā es tiku uzaicināts kļūt par rajona pārraugu, un mēs ar Simonu sākām apmeklēt draudzes. 1973. gadā es tiku iecelts par apgabala pārraugu. Tajā laikā es varēju daudz mācīties no tādiem spējīgiem brāļiem kā Lorjē Somīrsb un Deivids Spleins,c kas abi bija ceļojošie pārraugi. Pēc kongresiem mēs ar Deividu mēdzām viens otram dot ieteikumus, kā uzlabot mācītprasmi. Es atceros, kā Deivids reiz man teica: ”Leon, man ļoti patika tava pēdējā runa. Tā bija laba, taču ar tādu materiāla apjomu man būtu pieticis veselām trim runām!” Man tiešām bija tendence savās runās iekļaut pārāk daudz informācijas. Man bija jāmācās neizplūst detaļās.

Apgabala pārraugiem bija pienākums uzmundrināt rajona pārraugus. Bet, tā kā daudzi brāļi un māsas Kvebekā mani pazina, viņi vēlējās ar mani kopā sludināt, kad es apmeklēju viņu rajonu. Man ļoti patika ar viņiem sadarboties sludināšanā, un tāpēc es neveltīju pietiekami daudz laika rajona pārraugam. Reiz kāds sirsnīgs rajona pārraugs man teica: ”Tas ir jauki, ka tu velti laiku citiem brāļiem, bet neaizmirsti, ka šī ir mana nedēļa. Arī man ir vajadzīgs uzmundrinājums.” Šis laipnais padoms man palīdzēja būt līdzsvarotākam.

Diemžēl 1976. gadā es pieredzēju negaidītu zaudējumu. Mana mīļotā sieva Simona nopietni saslima un aizmiga nāves miegā. Viņa bija brīnišķīga dzīvesbiedre, jo bija pašaizliedzīga un no sirds mīlēja Jehovu. Aktīva līdzdalība kalpošanā man ir palīdzējusi izturēt zaudējuma sāpes, un es esmu pateicīgs Jehovam par viņa atbalstu, ko izjutu tajā smagajā laikā. Vēlāk es apprecēju Karolīnu Eljotu, dedzīgu māsu, kurai dzimtā valoda ir angļu. Viņa bija pārcēlusies uz Kvebeku, lai kalpotu tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Karolīna patiesi interesējas par citiem, jo īpaši par tiem, kas ir kautrīgi un vientuļi, un viņa ir cilvēks, pie kura ir viegli vērsties. Viņa man sniedza milzīgu atbalstu, kad mēs kopā apmeklējām draudzes.

NOZĪMĪGS GADS

1978. gadā mani palūdza būt par pasniedzēju pirmajā pionieru kalpošanas skolā Kvebekā. Es biju ļoti uztraucies, jo, tāpat kā pionieriem, man šī skola bija kaut kas pilnīgi jauns. Par laimi, pirmajā grupā, kuru es mācīju, bija daudz pieredzējušu pionieru. Kaut arī es biju pasniedzējs, es ļoti daudz iemācījos no tiem, kurus mācīju.

1978. gadā Monreālas Olimpiskajā stadionā notika starptautiskais kongress. Tas bija lielākais kongress, kāds jebkad noticis Kvebekā. To apmeklēja vairāk nekā 80 tūkstoši cilvēku. Es tiku norīkots darboties plašsaziņas līdzekļu informēšanas nodaļā. Es runāju ar daudziem žurnālistiem un biju ļoti saviļņots, redzot, cik pozitīvi plašsaziņas līdzekļos tika atspoguļota informācija par kongresu. Televīzijā un radio intervijām ar Jehovas lieciniekiem bija veltītas vairāk nekā 20 stundas, un laikrakstos tika publicēts simtiem rakstu. Tika sniegta ļoti plaša liecība.

PĀRCEĻAMIES UZ CITU TERITORIJU

Kopš kristīšanās es daudzus gadus biju kalpojis franču valodas teritorijā Kvebekā. Taču 1996. gadā manā dzīvē notika lielas pārmaiņas — es tiku norīkots kalpot angļu valodas apgabalā Toronto un tās apkaimē. Es jutos nepiemērots šim uzdevumam, un mani biedēja jau doma vien, ka man būs jāsaka runas savā lauzītajā angļu valodā. Man bija vēl vairāk jāpaļaujas uz Jehovu un vēl biežāk jāvēršas pie viņa lūgšanās.

Es biju ļoti uztraucies, pirms sāku kalpot šajā teritorijā, bet tagad es no sirds varu teikt, ka divi gadi, ko tur kalpoju, man sagādāja lielu prieku. Karolīna man pacietīgi palīdzēja, lai es spētu brīvāk runāt angļu valodā, un brāļi mani ļoti atbalstīja un uzmundrināja. Īsā laikā mēs ieguvām daudz jaunu draugu.

Kaut gan, gatavojoties kongresiem, kas notika nedēļas nogalēs, man bija jāveic daudz dažādu pienākumu, es piektdienu vakaros parasti kādu stundu veltīju sludināšanai pa mājām. Daži, iespējams, sprieda: ”Kāpēc doties sludināt pirms ļoti aizņemtas nedēļas nogales, kad notiek kongress?” Taču es biju pamanījis, ka labas sarunas sludināšanā man dod jaunus spēkus. Un sludināšana man joprojām sagādā prieku.

1998. gadā mēs ar Karolīnu tikām iecelti kalpot par speciālajiem pionieriem Monreālā. Daudzus gadus manos pienākumos ietilpa īpašu sludināšanas pasākumu organizēšana sabiedriskās vietās un darbs ar plašsaziņas līdzekļiem, kura mērķis bija mazināt aizspriedumus pret Jehovas lieciniekiem. Tagad mēs ar Karolīnu sludinām iebraucējiem, kuri ir pārcēlušies uz Kanādu. Daudzi no viņiem vēlas vairāk uzzināt par Bībeli.

Atskatoties uz 68 gadiem, kas ir aizritējuši kopš kristīšanās, es redzu, ka Jehova mani ir bagātīgi svētījis. Es jūtos ļoti laimīgs, jo esmu iemācījies sludināšanā gūt prieku un esmu palīdzējis daudziem uzzināt patiesību. Kad mana meita Līze ar savu vīru bija izaudzinājuši bērnus, viņi abi sāka kalpot par pionieriem. Redzot savas meitas dedzību kalpošanā, es izjūtu lielu prieku. Es esmu ļoti pateicīgs ticības biedriem, kuru labā priekšzīme un padomi man ir palīdzējuši garīgā ziņā augt un pildīt dažādus teokrātiskus pienākumus. Es esmu sapratis, ka uzticīgi pildīt uzdevumus kalpošanā ir iespējams, tikai paļaujoties uz Jehovas vareno svēto garu. (Ps. 51:13.) Es nebeidzu pateikties Jehovam par to, ka viņš man ir dāvājis brīnišķīgo iespēju slavēt viņa vārdu. (Ps. 54:8.)