Kā Ījaba grāmata noder tiem, kam jāpamāca citi

1., 2. Kāds grūts uzdevums bija priekšā Ēlifasam, Cofaram, Bildadam un Ēlihum?

KAD Ījabs bija zaudējis visu savu mantu, ziņas par to austrumnieku vidū izplatījās zibens ātrumā. Uzzinājuši, kas noticis ar Ījabu, Ēlifass, Cofars un Bildads — trīs Ījaba draugi — devās ceļā uz Ūca zemi, lai to mierinātu. Taču ieradušies viņi redzēja, ka situācija ir daudz sliktāka, nekā viņi bija iedomājušies.

² Ījabam bija atņemts viss. Viņam vairs nebija ne aitu ganāmpulku, ne liellopu, ne kamieļu, ne ēzeļu. Bērni bija gājuši bojā, un lielākā daļa kalpu bija nogalināti. No mājas, kurā bija atradušies Ījaba bērni, bija palikuši tikai gruveši. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Ījabs bija smagi saslimis. Visu viņa ķermeni klāja briesmīgi augoņi. Trīs draugi jau pa gabalu pamanīja, ka Ījabs sēž pelnos, galīgi satriekts. Ko viņi darīja? Veselas septiņas dienas viņi sāpju māktajam vīram nebilda ne pušplēsta vārda! (Īj. 2:12, 13.) Apraudzīt Ījabu ieradās arī Ēlihus, kas bija jaunāks par pārējiem, un viņš apsēdās netālu. Pirmais no visiem sāka runāt Ījabs. Viņš nolādēja savu piedzimšanas dienu un izsaucās: ”Kāpēc es nenomiru mātes miesās?” (Īj. 3:1—3, 11.) Ir skaidrs, ka Ījabs bija dziļi izmisis. Ēlifasam, Cofaram, Bildadam un Ēlihum bija iespēja uzmundrināt Ījabu un apliecināt, ka viņiem rūp Ījabs un ka viņi tam ir īsti draugi.

3. Kas ir apskatīts šajā rakstā?

³ Jehova lika Mozum uzrakstīt gan to, ko teica trīs draugi, gan to, ko teica Ēlihus. Jāatzīmē, ka daļu no tā, ko teica Ēlifass, viņš teica ļauna gara iespaidā. Savukārt Ēlihu bija iedvesmojis Jehova. (Īj. 4:12—16; 33:24, 25.) Tāpēc Ījabs dzirdēja gan nekam nederīgus, gan ļoti vērtīgus ieteikumus. Apskatīsim, ko no tā visa var mācīties! Padomāsim, kā tas, ko lasām Ījaba grāmatā, var noderēt, kad mums kāds jāpamāca. Vispirms rakstā ir pievērsta uzmanība trīs draugu sliktajam piemēram, bet pēc tam — Ēlihus labajam paraugam. Uzzināsim, ko varēja mācīties izraēlieši un ko varam mācīties mēs.

KO ĪJABAM TEICA TRĪS DRAUGI

4. Kādu iemeslu dēļ trīs draugu vārdi nesniedza Ījabam nekādu mierinājumu? (Sk. arī attēlu.)

⁴ Bībelē teikts, ka minētie trīs vīri devās pie Ījaba, lai ”viņu žēlotu un mierinātu”. (Īj. 2:11.) Taču viņi nesniedza Ījabam nekādu mierinājumu, un var nosaukt vismaz trīs iemeslus, kāpēc viņu teiktajam bija pretējs efekts. Pirmkārt, viņi neuzklausīja Ījabu un necentās saprast viņa situāciju, līdz ar to izdarīja nepareizus secinājumus. Piemēram, viņi maldīgi uzskatīja, ka Ījabs ir grēkojis un tāpēc Dievs to soda.a (Īj. 4:7; 11:14.) Otrkārt, lai gan daudz kas viņu runās izklausījās prātīgi teikts, Ījabam tas neko nedeva. (Īj. 13:12.) Tieši otrādi, viņu runas aizskāra un dziļi sāpināja Ījabu. Bildads divreiz pārmeta Ījabam, ka tas par daudz runājot. (Īj. 8:2; 18:2.) Savukārt Cofars lika noprast, ka uzskata Ījabu par tukšgalvi. (Īj. 11:12.) Treškārt, kaut arī minētā trijotne, visticamāk, nekliedza uz Ījabu, tomēr šie trīs vīri lielākoties runāja augstprātīgi un sarkastiski un izteica Ījabam ne mazums apsūdzību. (Īj. 15:7—11.) Viņiem rūpēja tas, kā pierādīt, ka Ījabs ir sagrēkojis, nevis tas, kā mierināt Ījabu un stiprināt tā ticību.

5. Ko ar savām runām panāca Ēlifass, Cofars un Bildads?

⁵ Kad Ēlifass, Cofars un Bildads bija apklusuši, Ījabs jutās sagrauts. (Īj. 19:2.) Var saprast, kāpēc Ījabam likās, ka viņam ir jāpierāda sava nevainība, un kāpēc viņš reizēm izteicās aplam. (Īj. 6:3, 26.) Trīs draugu teiktais nebija saskaņā ar Jehovas viedokli, un viņu vārdos nebija ne kripatiņas līdzjūtības. Tāpēc, paši to neapzinādamies, viņi kļuva par ieroci Sātana rokās. (Īj. 2:4, 6.) Ko no tā visa varēja mācīties senie izraēlieši, un ko varam mācīties mēs?

6. Ko izraēliešu vecākie varēja secināt, pārdomājot, kā izturējās Ēlifass, Cofars un Bildads?

⁶ Ko varēja mācīties senie izraēlieši. Jehova bija iecēlis pieredzējušus vīriešus par tiesnešiem, kam bija jāizskata lietas saskaņā ar Jehovas likumiem. (5. Moz. 1:15—18; 27:1.) Viņiem bija jāizjautā iesaistītās puses un ikviens rūpīgi jāuzklausa — tikai pēc tam viņi drīkstēja dot norādījumus vai izteikt spriedumu. (5. Moz. 19:18; 2. Laiku 19:6.) Viņiem bija jāizturas laipni pret tiem, kas vērsās pēc palīdzības. Ja viņi runātu skarbi, cilvēki tikai noslēgtos sevī. (2. Moz. 22:22—24.) Izraēliešu vecākie, kas pārdomāja stāstu par Ījabu, patiešām varēja no tā daudz ko mācīties.

7. Kas senajā Izraēlā varēja pamācīt citus, un kā izraēliešiem noderēja tas, kas rakstīts Ījaba grāmatā? (Sālamana pamācības 27:9.)

⁷ Bet pamācīt kādu tautieti vai tam aizrādīt varēja ne tikai vecākie, bet arī citi izraēlieši. To drīkstēja darīt kā jauni, tā veci, kā vīrieši, tā sievietes. (Ps. 141:5.) Ja izraēlietis, redzēdams, ka viņa tautietis var zaudēt Jehovas labvēlību, tam no sirds deva padomu, viņš pierādīja, ka ir īsts draugs. (Nolasīt Sālamana pamācības 27:9.) Pārdomādami Ījaba trīs draugu rīcību, izraēlieši varēja secināt, kā nebūtu jārunā tad, kad kāds jāpamāca, un kā nebūtu jāizturas.

8. No kādām kļūdām jāizvairās, kad kaut ko iesakām ticības biedriem? (Sk. arī attēlus.)

⁸ Ko varam mācīties mēs. Kad ticības biedri pieredz pārbaudījumus, mēs vēlamies viņiem palīdzēt. Taču mums jāuzmanās, lai mēs nepieļautu tādas pašas kļūdas, kādas pieļāva Ēlifass, Cofars un Bildads. Pirmkārt, ja gribam ticības biedram kaut ko ieteikt, mums vispirms jānoskaidro fakti. Otrkārt, mūsu ieteikumiem jābūt balstītiem uz Bībeli. Mums nebūtu jāklāsta savas domas, kā daudz reižu darīja Ēlifass. (Īj. 4:8; 5:3, 27.) Treškārt, mēs nedrīkstam runāt skarbi un nosodīt ticības biedru. Atcerēsimies: ne viss, ko teica Ēlifass un tā biedri, bija aplams. Vienu no Ēlifasa izteikumiem pat citēja apustulis Pāvils. (Salīdzināt Ījaba 5:13 ar 1. Korintiešiem 3:19.) Tomēr Jehova minētajai trijotnei teica: ”Jūs esat runājuši par mani nepatiesību,” — jo šie vīri bija cēluši viņam neslavu un sāpinājuši Ījabu. (Īj. 42:7, 8.) Kad mēs pamācām ticības biedrus, mēs nedrīkstam runāt tā, ka ticības biedri secinātu: Jehova ir pārāk prasīgs un nemīl savus kalpus. Tālāk ir apskatīts, ko var mācīties no Ēlihus.

KĀ ĒLIHUS RUNĀJA AR ĪJABU

9. Kāpēc Ījabs joprojām bija nomākts, un kā Jehova viņam palīdzēja?

⁹ Kad minētā trijotne bija beigusi savas runas un arī Ījabam vairs nebija, ko teikt, gaisotne bija saspīlēta. Viņu runas un Ījaba atbildes Bībelē aizņem veselas 28 nodaļas, bet lielākā daļa vārdu bija izskanējuši sašutumā un pat dusmās. Ījabam nebija kļuvis vieglāk ne par mata tiesu. Viņš joprojām bija nomākts un sprieda nepareizi. Kā Jehova palīdzēja Ījabam? Viņš pamudināja Ēlihu pamācīt Ījabu. Kāpēc Ēlihus nebija runājis jau pirms tam? Viņš pats paskaidroja: ”Es esmu jauns, bet jūs jau esat gados, tāpēc es aiz cieņas pret jums klusēju.” (Īj. 32:6, 7.) Ēlihus apzinājās, ka gados veciem cilvēkiem ir lielāka dzīves pieredze un tie bieži vien spriež saprātīgāk nekā gados jaunie. Tāpēc viņš ilgu laiku bija pacietīgi klausījies. Bet, lūk, ko viņš atzina: ”Vecums vien nepadara gudru, nedz arī veci vīri vienīgie saprot, kas ir pareizs.” (Īj. 32:9.) Ko Ēlihus teica tālāk, un kā viņš runāja ar Ījabu?

10. Ko darīja Ēlihus, pirms sāka pamācīt Ījabu? (Ījaba 33:6, 7.)

¹⁰ Vispirms Ēlihus parūpējās, lai mazinātos saspīlējums un gaisotne kļūtu patīkamāka. Ēlihus bija sadusmojies, kā var lasīt Bībelē, tāpēc sākumā viņš pats nomierinājās. (Īj. 32:2—5.) Viņš nevērsās pie Ījaba dusmās. Ēlihus runāja ar Ījabu pazemīgi — piemēram, viņš teica: ”Dieva priekšā es esmu tāds pats kā tu.” (Nolasīt Ījaba 33:6, 7.) Ēlihus apliecināja, ka ir uzmanīgi klausījies, ko saka Ījabs. Kad viņš to pamācīja, viņš atsaucās uz tā vārdiem. (Īj. 34:5, 6, 9; 35:1—4.) Viņš pat atkārtoja galveno, ko Ījabs bija teicis savās runās. (Īj. 32:11; 33:8—11.)

11. Kā Ēlihus runāja ar Ījabu? (Ījaba 33:1.)

¹¹ Pamācīdams Ījabu, Ēlihus nerunāja tā, ka tas grautu šī dievbijīgā vīra pašcieņu. Interesanti, ka Ēlihus uzrunāja Ījabu vārdā — pretstatā Ēlifasam, Cofaram un Bildadam, kuri, visticamāk, to nedarīja. (Nolasīt Ījaba 33:1.) Ēlihus aicināja Ījabu atbildēt viņam, jo, iespējams, turēja prātā, ka viņam pašam gribējās izteikties, kad Ījabs un tā trīs draugi iekarsuši runāja. (Īj. 32:4; 33:32.) Viņš aizrādīja Ījabam, ka daži tā spriedumi ir nepareizi, un tam atgādināja par Jehovas gudrību, varenību, taisnīgumu un uzticīgo mīlestību. (Īj. 36:18, 21—26; 37:13, 23, 24.) Ēlihus vārdi neapšaubāmi ietekmēja Ījaba sirdi, un Ījabam pēc tam nebija grūti uzklausīt savu Radītāju. (Īj. 38:1—3.) Ko no Ēlihus varēja mācīties senie Dieva kalpi, un ko varam mācīties mēs?

12. Ko Jehova lika darīt praviešiem, un ko visi Jehovas kalpi varēja mācīties no Ēlihus?

¹² Ko varēja mācīties senie izraēlieši. Vēstures gaitā Jehova bieži vien pamācīja izraēliešus ar praviešu starpniecību. Piemēram, tiesnešu laikmetā Jehovas spriedumus pavēstīja Debora, bet vēlāk darbojās Samuēls, kas jau no agras jaunības darīja tautai zināmu Jehovas gribu. (Tiesn. 4:4—7; 5:7; 1. Sam. 3:19, 20.) Laikā, kad pār izraēliešiem valdīja ķēniņi, daudz praviešu skaidroja ļaudīm, kā jākalpo Jehovam. Kad tauta neklausīja Jehovam, Jehova ar praviešu starpniecību to aicināja atgriezties pie viņa. (2. Sam. 12:1—4; Ap. d. 3:24.) Pārdomādami Ījaba grāmatā lasāmos Ēlihus vārdus, Jehovas kalpi varēja secināt, kas un kā viņiem jāsaka, lai palīdzētu citiem garīgā ziņā.

13. Kā mēs varam cits citu uzmundrināt un stiprināt?

¹³ Ko varam mācīties mēs. Arī mēs darām cilvēkiem zināmu Dieva gribu — mēs viņiem stāstām, kas rakstīts Bībelē. Vēl mēs cenšamies stiprināt savu garīgo brāļu un māsu ticību un cenšamies viņus uzmundrināt. (1. Kor. 14:3.) Ikvienā tādā situācijā mums jāpūlas līdzināties Ēlihum. Par to īpaši ir jādomā draudzes vecākajiem. Viņiem vienmēr jāizturas laipni un jāsaglabā miers, un tā jārīkojas arī tad, ja ticības biedrs ir satraukts vai pat runā aplamības. (1. Tes. 5:14; Īj. 6:3.)

14., 15. Kā draudzes vecākie var apliecināt, ka ir mācījušies no Ēlihus?

¹⁴ Iztēlosimies tādu situāciju. Draudzes vecākais ir pamanījis, ka ticības biedrene izskatās nomākta. Viņš kopā ar kādu brāli apciemo šo kristieti, lai to uzmundrinātu. Sarunas laikā māsa neslēpj, kā viņa jūtas. Viņa pastāsta, ka viņa, lai gan apmeklē sapulces un sludina, to visu dara bez prieka. Kā brāļiem būtu jāizturas?

¹⁵ Pirmkārt, viņiem ir jācenšas izdibināt, kādu iemeslu dēļ māsa ir nomākta. Tāpēc viņiem ir uzmanīgi jāklausās, ko māsa stāsta. Iespējams, viņai šķiet, ka viņa nav Jehovas mīlestības cienīga. Bet varbūt viņu spiež pie zemes ”dzīves raizes”. (Lūk. 21:34.) Otrkārt, māsa ir jāuzslavē. Viņa taču par spīti nomāktībai iet uz sapulcēm un sludina! Treškārt, kad brāļi ir iedziļinājušies māsas situācijā un centušies izprast viņas nomāktības iemeslus, viņiem jāpalīdz māsai noticēt, ka Dievs to mīl. (Gal. 2:20.)

ARĪ TURPMĀK MĀCĪSIMIES NO TĀ, KO VAR LASĪT ĪJABA GRĀMATĀ

16. Kāpēc ir vērts ik pa laikam iedziļināties Ījaba grāmatā?

¹⁶ Ījaba grāmata patiešām ir vērtīga. Kā apskatīts iepriekšējā rakstā, no tās var uzzināt, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas un kā saglabāt uzticību Dievam. Bet, kā aplūkots šajā rakstā, no Ījaba grāmatas var mācīties, kā stiprināt, uzmundrināt un pamācīt ticības biedrus. Lai mūsu paraugs ir Ēlihus, nevis Ēlifass, Cofars un Bildads! Nākamreiz, kad mums jārunā ar kādu ticības biedru, būtu labi pārskatīt šajā rakstā minētos ieteikumus. Ja ir pagājis jau krietns laiks, kopš esam lasījuši Ījaba grāmatu, pacentīsimies to atkal pārlasīt! Mēs noteikti tajā atradīsim daudz dziļu atziņu.