3. ieteikums | Mācieties no Bībelē minētajiem cilvēkiem

Dievbijīgie vīrieši un sievietes, par kuriem stāstīts Bībelē, bija ”cilvēki ar tādām pašām jūtām kā mums”. (JĒKABA 5:17, ZEMSV. PIEZ.)

Ko tas sevī ietver

Bībeles lappusēs var lasīt par vīriešiem un sievietēm, kuri savā dzīvē izjuta visdažādākās emocijas. Iespējams, viņu izjūtas sasaucas ar mūsu pārdzīvojumiem.

Ko mēs varam darīt

Mums visiem ir svarīgi justies saprastiem, īpaši tad, ja mēs cīnāmies ar garīgās veselības problēmām. Lasot par to, ko pieredzēja Bībelē minētie cilvēki — ko viņi domāja un juta —, mēs viņos spējam ieraudzīt sevi. Tas mums ļauj iegūt pārliecību, ka mēs neesam vienīgie, kas cīnās ar smagām emocijām, un kliedē vientulības sajūtu.

Bībelē ir pierakstīti vārdi, kurus ir teikuši cilvēki, kas jutās bezspēcīgi un izmisuši. Vai jums ir pazīstama sajūta, ka vairs nespējat izturēt? Tā jutās Mozus, Elija un Dāvids. (4. Mozus 11:14; 1. Ķēniņu 19:4; Psalms 55:⁠4.)
Bībelē var lasīt par sievieti, vārdā Anna, kura bija dziļi sarūgtināta, jo viņai nebija bērnu un viņas vīra otra sieva viņu nežēlīgi izsmēja. (1. Samuēla 1:6, 10.)
Bībelē var lasīt par Ījabu, dievbijīgu vīrieti, kurš pieredzēja ne mazums bēdu. Kādā sevišķi drūmā brīdī viņš par savu dzīvi teica: ”Tā man riebj, es negribu vairs dzīvot.” (Ījaba 7:⁠16.)

Redzot, kā šie cilvēki guva uzvaru pār negatīvām domām, mēs varam rast spēkus, lai izcīnītu savas emocionālās cīņas.

Kā Bībele palīdz. Kevins

Dzīve ar bipolāriem afektīviem traucējumiem

Man tika diagnosticēti bipolāri afektīvi traucējumi, kad man bija tuvu piecdesmit gadiem. Ir periodi, kad šķiet — es spēju tikt galā ar jebko, bet tad pienāk brīži, kad es negribu pat dzīvot.

Kā Bībele man palīdz

No Bībelē minētajiem cilvēkiem man īpaši tuvs ir apustulis Pēteris. Kad viņš pieļāva nopietnas kļūdas, viņu pārņēma bezvērtības sajūta. Taču Pēteris nevis sakoncentrējās uz savām sajūtām, bet meklēja atbalstu pie uzticamiem draugiem. Depresīvajos periodos savu nepilnību dēļ es jūtos nomākts un nekam nederīgs. Es, tāpat kā Pēteris, esmu sapratis, cik svarīgi ir saglabāt ciešu kontaktu ar draugiem, kas man palīdz nepadoties.

Tāpat es smeļos mierinājumu, lasot par ķēniņa Dāvida pieredzēto. Bija brīži, kad viņš jutās nomākts un pārdzīvoja pieļautās kļūdas. Man viņa izjūtas ir labi pazīstamas, jo arī man gadās izdarīt vai pateikt kaut ko tādu, ko es vēlāk nožēloju. Dāvida vārdi, kas lasāmi 51. psalmā, man dod spēku. 3. pantā Dāvids saka: ”Es skaidri apzinos savus pārkāpumus un ne uz brīdi neaizmirstu savu grēku.” Tas labi raksturo, kā es jūtos, kad atrodos emocionālā bedrē un man ir grūti saskatīt sevī kaut ko labu. Tāpat man patīk pārcilāt prātā Dāvida vārdus no 10. panta: ”Radi manī tīru sirdi, Dievs, un dod man jaunu, nelokāmu garu!” Es vēršos pie Dieva ar līdzīgu lūgumu un lūdzu, lai viņš man palīdz pozitīvāk raudzīties uz sevi. 17. pants ir īpaši mierinošs. Tajā teikts: ”Satriektu un salauztu sirdi tu, Dievs, neatraidīsi.” Šie vārdi man atgādina, ka Dievs mani mīl.

Mācoties no Dieva kalpiem, kas ir dzīvojuši senatnē, un pārdomājot, cik daudz Dievs man ir devis, es stiprinu savu cerību. Es ne mirkli nešaubos, ka Dievs īstenos savus solījumus, un tas man palīdz nenolaist rokas.