”Mani tas neinteresē”
1 Tā vietām cilvēki uz labo vēsti reaģē visbiežāk. Kas mums palīdzēs nezaudēt apņēmību sludināt, kad savā teritorijā sastapsimies ar vienaldzīgu attieksmi? Kā mēs varam izraisīt cilvēkos interesi par labo vēsti?
2 Saglabāsim prieku. Ja paturēsim prātā, kāpēc daudzi ir vienaldzīgi, mums būs vieglāk saglabāt prieku. Cilvēki, kam ir mācīta evolūcijas teorija vai kas ir auguši ateistiski noskaņotā sabiedrībā, varbūt nav domājuši par to, cik vērtīga ir Bībele. Daži, iespējams, jūtas vīlušies, redzēdami reliģiju liekulību. Savukārt citu cilvēku vienaldzība var liecināt par sarūgtinājumu un bezcerību. (Efez. 2:12.) Bet vēl citi ”nenāk pie saprašanas” tāpēc, ka viņus nomāc dzīves raizes. (Mat. 24:37—39.)
3 Kaut arī ne vienmēr cilvēki ir atsaucīgi, saglabāt prieku sludināšanā mums var palīdzēt apziņa, ka mūsu pūliņi dod godu Jehovam. (1. Pēt. 4:11.) Turklāt sarunas par patiesību arī ar tiem cilvēkiem, kas to vēl nenovērtē, stiprina mūsu pašu ticību. Centīsimies raudzīties uz cilvēkiem mūsu teritorijā, tāpat kā uz viņiem raugās Jehova. Viņam bija žēl Nīnives iedzīvotāju, kas ”nezināja atšķirt savu labo roku no savas kreisās”. (Jon. 4:11.) Tiem, kas dzīvo mūsu teritorijā, labā vēsts ir nepieciešama. Tāpēc mēs nedrīkstam padoties — mums ir jācenšas veicināt viņu interesi par Bībeles vēsti.
4 Runāsim par to, kas cilvēkus satrauc. Sarunas ievadā mēs varētu pieminēt kādu vietēja rakstura problēmu un lūgt, lai cilvēks izsaka savas domas. Klausīsimies, ko viņš saka, un tad parādīsim, kādu mierinošu atbildi uz šo jautājumu sniedz Bībele. Kāds Jehovas liecinieks, sludinādams pa mājām, pie katrām durvīm izteica patiesu nožēlu par kādu traģisku atgadījumu, kas bija noticis tajā apkaimē. ”Pēkšņi cilvēki sāka runāt,” viņš teica. ”Tai dienā man bija daudz labu sarunu, jo biju parādījis par viņiem personisku interesi.”
5 Dieva Valstība atrisinās visas problēmas, ar kurām saskaras cilvēce. Centīsimies pamanīt, kas cilvēku satrauc visvairāk. Varbūt viņš mums ļaus paskaidrot, kāda cerība rodama Bībelē. Ja ne, iespējams, viņš būs gatavs mūs uzklausīt ”vēl kādu citu reizi”. (Ap. d. 17:32.)