Ko var teikt par taviem radiniekiem?
1 Lielākajai daļai no mums ir vairāki radinieki, kas nav patiesībā. Cik gan ļoti mēs vēlamies, lai cilvēki, kurus mīlam, tāpat kā mēs ietu ceļu, kas ved uz dzīvību. Ja šie cilvēki ir mūsu ģimenes locekļi, mums viņu mūžīgā nākotne, iespējams, rūp vēl vairāk. Lai arī mēs jau gadiem esam centušies izraisīt viņos interesi par patiesību, nebūtu jāsecina, ka situācija ir bezcerīga.
2 Kad Jēzus sludināja, ”viņa brāļi neticēja viņam”. (Jāņa 7:5.) Reiz viņa radinieki viņu pat uzskatīja par vājprātīgu. (Marka 3:21.) Taču Jēzus neatmeta cerības, un ar laiku viņa brāļi pieņēma patiesību. (Ap. d. 1:14.) Viņa pusbrālis Jēkabs kļuva par kristiešu draudzes balstu. (Gal. 1:18, 19; 2:9.) Ja tu vēlies pieredzēt priecīgo brīdi, kad tavi radinieki pieņem patiesību, nepārstāj pūlēties — centies sasniegt viņu sirdi ar Valstības labo vēsti.
3 Atspirdzini viņus, nevis apgrūtini. Kad Jēzus sludināja, viņa klausītāji jutās atviegloti, nevis iebiedēti. (Mat. 11:28, 29.) Jēzus viņus neapgrūtināja ar mācībām, ko viņi nespētu saprast. Lai atspirdzinātu radiniekus, dod viņiem vienā reizē tikai ”glāzi” patiesības ūdens, nevis veselu ”spaini”! Kāds ceļojošais pārraugs bija novērojis: ”Vislabāk veicas sludinātājiem, kas savos radiniekos izraisa interesi, nestāstīdami vienā reizē pārāk daudz.” Ja šādi rīkosimies, tad pat tie cilvēki, kas ir noskaņoti pret patiesību, iespējams, sāks uzdot jautājumus un ar laiku viņos varbūt radīsies slāpes pēc tās. (1. Pēt. 2:2; salīdzināt 1. Korintiešiem 3:1, 2.)
4 Daudzi kristieši ir sekmīgi sludinājuši savam neticīgajam dzīvesbiedram vai dzīvesbiedrei, atstājot literatūru atvērtu lappusē, kur publicēta informācija, kas viņu varētu interesēt. Kāda māsa tā darīja, turklāt viņa, vīram dzirdot, pasniedza Bībeles stundas saviem bērniem un deva paskaidrojumus, kas nāktu par labu vīram. Reizēm viņa teica vīram: ”Šodien es mācoties uzzināju to un to,” — un pēc tam vaicāja: ”Ko tu par to domā?” Viņas vīrs galu galā pieņēma patiesību.
5 Paud cieņu un neesi nepacietīgs. Kāda sludinātāja izteicās, ka ”pat radiniekiem ir tiesības uz saviem uzskatiem un domām”. Tāpēc mums jāpauž cieņa, kad viņi izsakās, un, ja viņi mūs nepārprotami lūdz nerunāt ar viņiem par patiesību, mums viņu lūgums jārespektē. (Sal. Māc. 3:7; 1. Pēt. 3:15.) Būdami pacietīgi un laipni, kā arī būdami labi klausītāji, mēs varēsim atrast piemērotus brīžus, lai neuzkrītoši dotu viņiem liecību. Mēs varam saņemt atalgojumu par savu pacietību, kā tas ir redzams no gadījuma ar kādu kristieti, kas 20 gadus pacietīgi panesa savas neticīgās sievas slikto izturēšanos pret viņu. Kad sieva sāka mainīties, viņš teica: ”Cik pateicīgs es esmu Jehovam par to, ka viņš man palīdzēja attīstīt pacietību, jo tagad es redzu rezultātu: mana sieva ir sākusi iet dzīvības ceļu!”
6 Bet ko var teikt par taviem radiniekiem? Ar labu kristīgu uzvedību un ar lūgšanām par viņiem tu varbūt varēsi viņus ’iegūt’ Jehovam. (1. Pēt. 3:1, 2.)