Sludināsim Ķēniņvalsti
1 Ebrejiem 10:23 mēs tiekam mudināti ’turēties nešaubīgi pie cerības apliecības’. Mūsu cerība balstās uz Dieva Ķēniņvalsti. Jēzus saviem sekotājiem deva konkrētu pavēli sludināt labo vēsti par Ķēniņvalsti visām tautām. (Marka 13:10.) Mums tas jāatceras, kad piedalāmies kalpošanā.
2 Sastopoties ar cilvēkiem, mēs cenšamies uzsākt sarunu par tēmu, kas viņus interesē vai ir aktuāla. Parasti mēs pieminam kaut ko visiem labi zināmu, piemēram, noziedzību vietējā apvidū, jauniešu problēmas, bažas par to, kā nopelnīt iztiku, vai arī krīzi sabiedrībā. Vairākumā gadījumu cilvēku prāts ir nodarbināts ar ”laicīgām rūpēm”, tāpēc, ja mēs parādīsim interesi un sapratni, cilvēki bieži izteiks to, kas viņiem ir uz sirds. (Lūk. 21:34.) Tā mums radīsies iespēja pastāstīt par savu cerību.
3 Taču, ja neesam uzmanīgi, sarunā var dominēt negatīvas domas un tā var aizvirzīties tik tālu, ka mēs nespējam īstenot sava apciemojuma mērķi — sludināt Ķēniņvalsts vēsti. Kaut arī mēs norādām uz sliktajiem apstākļiem, kas pašlaik cilvēkiem sagādā tik daudz raižu, galvenais ir vērst klausītāja uzmanību uz Ķēniņvalsti, kura galu galā atrisinās visas problēmas. Mums tik tiešām ir brīnišķīga cerība, par kuru cilvēkiem noteikti ir jādzird. Atcerēsimies: kaut gan sarunas sākumā mēs varbūt pārrunāsim kādu ’pēdējo dienu’ pazīmi, mums drīz vien būtu jāpāriet pie galvenās tēmas — ’mūžīgā evanģelija’ jeb labās vēsts. Tā rīkodamies, mēs izpildīsim savu kalpošanu līdz galam. (2. Tim. 3:1; 4:5; Atkl. 14:6.)