Uzmundrinoša un pozitīva runa

MUMS ir uzticēts sludināt evaņģēliju, tas ir, labo vēsti. Jēzus teica, ka ”evaņģelijam papriekš jātop sludinātam visām tautām”. (Marka 13:10.) Viņš pats rādīja saviem sekotājiem priekšzīmi, nesdams cilvēkiem ”labo vēsti par Dieva valstību”. (Lūk. 4:43.) Labā vēsts par Dieva valstību, ko vēlāk sludināja apustuļi, tiek saukta arī par ”Dieva evanģeliju” un ”Kristus evanģeliju”. (1. Tes. 2:2; 2. Kor. 2:12.) Šī vēsts ir uzmundrinoša un pozitīva.

Sadarbojoties ar eņģeli, kas ”laižas debesu vidū” un sludina ”mūžīgu evanģeliju”, mēs mudinām cilvēkus: ”Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu.” (Atkl. 14:6, 7.) Mēs stāstām zemeslodes iedzīvotājiem par patieso Dievu, viņa vārdu, apbrīnojamajām īpašībām, brīnišķīgajiem darbiem, mīlestības pilnajiem nodomiem, kā arī par cilvēku atbildību viņa priekšā un pienākumu pildīt viņa prasības. Daļa no evaņģēlija ir vēsts par to, ka Dievs Jehova iznīcinās ļaunos cilvēkus, kas neciena viņu un traucē citu mieru. Bet mums nav dotas pilnvaras tiesāt cilvēkus, kam mēs sludinām. Mēs no sirds ceram, ka Bībeles vēsti uzklausīs pēc iespējas vairāk cilvēku un ka tā viņiem kļūs par patiesi labu vēsti. (Sal. Pam. 2:20—22; Jāņa 5:22.)

Nerunā pārāk daudz par negatīvo. Nav šaubu, ka cilvēku dzīvē notiek daudz kas nepatīkams, un mēs to nekādā ziņā negribam ignorēt. Tāpēc, sākot sarunu, sludinātāji parasti piemin kādu problēmu, kas ir zināma cilvēkiem viņu sludināšanas teritorijā. Taču nav vērts par to runāt pārāk gari. Cilvēki jau tāpat regulāri dzird satraucošas ziņas. Ja tu runāsi par kaut ko nepatīkamu, viņi varbūt negribēs klausīties. Tāpēc jau pašā sarunas sākumā centies pieminēt uzmundrinošas domas no Dieva Rakstiem. (Atkl. 22:17.) Pat ja cilvēks nevēlēsies turpināt sarunu, tu viņam būsi pateicis kaut ko uzmundrinošu, ko viņš pēc tam varēs pārdomāt. Varbūt viņš būs ar mieru uzklausīt labo vēsti citreiz.

Arī runas laikā nav vajadzības klausītājus apbērt ar sliktām ziņām, lai arī to, bez šaubām, ir ļoti daudz un nav grūti tās atrast. Ja orators ilgi runā par valdību nespēju atrisināt samilzušās problēmas, par noziedzību, vardarbību un izvirtību, tas rada nomācošu iespaidu. Par negatīvām parādībām jārunā vienīgi tad, ja tam ir kāds konkrēts mērķis. Mūsdienu pasaules problēmas var pieminēt, lai uzsvērtu, cik svarīgi ir jautājumi, kurus tu apskati savā runā. Problēmas var pieminēt arī tādēļ, lai palīdzētu klausītājiem saprast, kāpēc tās ir radušās, un norādītu, kāds risinājums ir piedāvāts Bībelē. Ja vien iespējams, runā ļoti konkrēti un nerunā par problēmām pārāk ilgi.

Tomēr parasti neminēt runā neko, kas ir negatīvs, nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs. Galvenais ir panākt, lai negatīvās un pozitīvās informācijas samērs būtu tāds, ka kopējais iespaids par runu būtu pozitīvs. Lai to panāktu, tev jāpārdomā, ko iekļaut savā runā, ko tajā nepieminēt un ko — uzsvērt. Jēzus Kalna sprediķī aicināja cilvēkus nerīkoties tā, kā rīkojās savtīgie rakstu mācītāji un farizeji, un pamatoja savu viedokli ar vairākiem piemēriem. (Mat. 6:1, 2, 5, 16.) Tomēr Jēzus nevis sīki aprakstīja šos negatīvos piemērus, bet uzsvēra, cik svarīgi ir izprast Dieva likumus un dzīvot saskaņā ar tiem. (Mat. 6:3, 4, 6—15, 17—34.) Tāpēc kopumā Jēzus runa bija pozitīva.

Labvēlīga runas maniere. Ja tev draudzes sapulcē jārunā par kādu jautājumu, kas saistīts ar kristīgo darbību, centies runāt par šī jautājuma pozitīvajiem aspektiem, nevis izsakies par to kritiski. Pirms tu mudini citus kaut ko darīt, padomā, vai tu pats to dari. (Rom. 2:21, 22; Ebr. 13:7.) Runā mīlestības, nevis neapmierinātības mudināts. (2. Kor. 2:4.) Ja tu esi pārliecināts, ka ticības biedri vēlas pildīt Jehovas gribu, tas atspoguļosies tavā runas manierē un labvēlīgi ietekmēs klausītājus. Izlasi 1. Tesaloniķiešiem 4:1—12, 2. Tesaloniķiešiem 3:4, 5 un Filemonam 4, 8—14, 21 un pavēro, kā Pāvila vēstulēs izpaudās viņa paļāvība uz ticības biedriem.

Reizēm vecākajiem jāizsaka aizrādījumi draudzes locekļiem, kas rīkojas nesaprātīgi. Šādās situācijās pazemība viņiem palīdz būt lēnprātīgiem. (Gal. 6:1.) Vecāko runas manierei jāliecina, ka viņi izturas ar cieņu pret visiem draudzes locekļiem. (1. Pēt. 5:2, 3.) Bībelē ir teikts, ka tas sevišķi jāņem vērā jauniem vīriešiem. (1. Tim. 4:12; 5:1, 2; 1. Pēt. 5:5.) Ja ir nepieciešams kādam izteikt aizrādījumu, tas jādara, pamatojoties uz Bībeli. (2. Tim. 3:16.) Nekādā gadījumā nedrīkst pielāgot Bībeles pantu skaidrojumu savam personiskajam viedoklim. Pat tad, ja ir jāizsaka aizrādījums, ir iespējams saglabāt pozitīvu noskaņu, norādot, kā var izvairīties no grēka, kā risināt radušās problēmas, kā pārtraukt nepareizu rīcību un kā Jehovas prasības mūs aizsargā. (Ps. 119:1, 9—16.)

Gatavojot runu, sevišķi uzmanīgi pārdomā, kā tu beigsi katru galveno domu un kāds būs visas runas nobeigums. Bieži vien cilvēki vislabāk atceras to, kas ir pateikts pēdējais. Vai tas, ko atcerēsies tavi klausītāji, būs kaut kas pozitīvs?

Pozitīvas sarunas ar ticības biedriem. Jehovas kalpi ļoti augstu vērtē iespēju sanākt kopā draudzes sapulcēs, kur viņi saņem garīgu atspirdzinājumu. Bībelē sacīts, lai mēs ”cits citu paskubinām”, kad apmeklējam draudzes sapulces. (Ebr. 10:25.) Uzmundrinājumu mēs saņemam ne tikai klausoties runas un draudzes locekļu atbildes uz jautājumiem, bet arī sarunājoties pirms un pēc sapulces.

Tas ir pilnīgi dabiski, ka mēs vēlamies pārrunāt ikdienišķus jautājumus, tomēr nesalīdzināmi lielāku uzmundrinājumu mēs saņemam no garīgām sarunām. Piemēram, mēs varam runāt par to, ko esam pieredzējuši sludinot. Un noteikti daudz uzmundrinājuma mēs varam dot, no sirds interesējoties par ticības biedriem.

Tā kā mūs visus var ietekmēt pasaulē valdošais gars, mums jābūt uzmanīgiem. Vēstulē Efesas kristiešiem Pāvils rakstīja: ”Atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.” (Efez. 4:25.) Atmest melus un runāt patiesību nozīmē arī necildināt cilvēkus, kas pasaulē ir padarīti par elkiem, un neslavināt bagātību. Jēzus brīdināja, cik bīstama ir ”bagātības viltība”. (Mat. 13:22.) Tāpēc jāuzmanās, lai mēs savās sarunās neatbalstītu šo viltību, cildinot mantu. (1. Tim. 6:9, 10.)

Runādams par nepieciešamību uzmundrināt ticības biedrus, apustulis Pāvils rakstīja, ka nav pareizi tiesāt vai noniecināt brāļus, kas ”ticībā vēl vāji”, tas ir, vēl nav pilnībā sapratuši, kāda brīvība ir dota visiem kristiešiem. Lai saruna būtu pozitīva, mums jāņem vērā ticības biedru pagātne un garīgā izaugsme. Cik gan nepatīkami būtu, ja mēs kādam kļūtu ”par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai”! (Rom. 14:1—4, 13, 19.)

Cilvēki, kuru dzīve ir ļoti grūta — piemēram, tie, kas cieš smagu slimību dēļ —, ir ļoti pateicīgi par katru uzmundrinošu sarunu. Šiem cilvēkiem bieži vien ir grūti apmeklēt sapulces. Pirmais jautājums, ko uzdod draudzes locekļi, kas zina par viņu grūtībām, droši vien ir: ”Kā tu jūties?” Un cilvēks, bez šaubām, ir pateicīgs par šādu interesi. Tomēr viņa veselības stāvoklis, visticamāk, nav iepriecinošākais temats, par kuru viņš vēlas runāt. Daudz vairāk viņu var iepriecināt atzinīgi vārdi un pateicība. Vai tu redzi, kā izpaužas viņa mīlestība pret Jehovu un izturība grūtos pārbaudījumos? Vai tevi uzmundrina viņa atbildes sapulcēs? Vai nebūtu labi runāt par viņa labajām īpašībām un ieguldījumu draudzes darbībā, nevis veselības problēmām un to, ko viņš nespēj darīt? (1. Tes. 5:11.)

Lai mūsu sarunas būtu pozitīvas, ir svarīgi vienmēr ņemt vērā Jehovas viedokli. Tie izraēlieši, kas runāja sliktu par Jehovas pārstāvjiem un izteica savu neapmierinātību ar mannu, izpelnījās Dieva nepatiku. (4. Moz. 12:1—16; 21:5, 6.) Pārdomas par šiem senatnes notikumiem mūs mudina izturēties ar cieņu pret draudzes vecākajiem un atzinīgi novērtēt garīgo barību, kas mums tiek dota ar uzticīgā un gudrā kalpa starpniecību. (1. Tim. 5:17.)

Kad esam kopā ar ticības biedriem, mums parasti nav grūti atrast uzmundrinošu tematu, par ko runāt. Tomēr, ja gadās, ka tavs sarunas biedrs ir noskaņots ļoti kritiski, tad pacenties ievirzīt sarunu labvēlīgākā gultnē.

Vienalga, vai mēs sludinām vai uzstājamies ar runu, vai sarunājamies ar ticības biedriem, rīkosimies saprātīgi un centīsimies, lai no mūsu sirds dziļumiem vienmēr nāktu ”tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem”. (Efez. 4:29.)