Lasītāju jautājumi
Vai kristīgs kalpotājs var teikt runu tāda cilvēka bērēs, kas ir izdarījis pašnāvību?
Katram kristīgam kalpotājam pašam ir jāizlemj, vai viņš, saglabājot tīru sirdsapziņu, var teikt runu tāda cilvēka bērēs, kas, pēc visa spriežot, ir izdarījis pašnāvību. Pirms lēmuma pieņemšanas viņam būtu jāpārdomā šādi jautājumi: kāds ir Jehovas viedoklis par pašnāvību? Vai konkrētais cilvēks tiešām ir tīši sevi nonāvējis? Vai cilvēku uz pašnāvību nepamudināja psihiski vai emocionāli traucējumi? Kāda attieksme pret pašnāvību valda sabiedrībā?
Jehova uzskata cilvēka dzīvību par ļoti vērtīgu un svētu, un kristieši to noteikti vēlas ņemt vērā. (1. Mozus 9:5; Psalms 36:10.) Tīša sevis nonāvēšana ir slepkavība, un Dievam tā ir ļoti nepatīkama. (2. Mozus 20:13; 1. Jāņa 3:15.) Vai tas nozīmē, ka būtu nepareizi teikt runu pašnāvnieka bērēs?
Mēs varam uzzināt kaut ko noderīgu no tā, kas notika pēc Izraēlas ķēniņa Saula nāves. Sapratis, ka neizdzīvos kaujā ar filistiešiem, Sauls negaidīja, kamēr ienaidnieki ”liks viņu apsmieklā”, bet ”ņēma zobenu un metās tam virsū”. Drīz filistieši atrada Saula mirstīgās atliekas un tās pakāra pie Bet-Šeanas pilsētas mūra. Kad vēsts par filistiešu rīcību bija sasniegusi Jabešu Gileādā, šīs pilsētas iedzīvotāji noņēma Saula ķermeni un to sadedzināja. Tie apglabāja viņa kaulus un pat septiņas dienas gavēja, tā izpildīdami izraēliešu tradicionālo sēru rituālu. (1. Samuēla 31:4, 8—13; 1. Mozus 50:10.) Uzzinājis par Jabešas iedzīvotāju rīcību, Dāvids, Jehovas svaidītais, sacīja: ”Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parādījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši! Tad nu tagad lai Tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību!” (2. Samuēla 2:5, 6.) Bībelē nav teikts, ka Jabešas iedzīvotāji būtu nosodīti par ķēniņa Saula godbijīgo apglabāšanu. Tomēr ir bijuši arī tādi gadījumi, kad cilvēki savu ļauno darbu dēļ nav bijuši apglabāšanas cienīgi. (Jeremijas 25:32, 33.) Kad jāizlemj, vai teikt runu pašnāvnieka bērēs, kristīgs kalpotājs var ņemt vērā gadījumu ar Saulu.
Tāpat brālis varētu padomāt, kāds ir bēru runas mērķis. Pretēji cilvēkiem, kas tic dvēseles nemirstībai, Jehovas liecinieki neuzskata, ka bēru ceremonija palīdz mirušajam pārcelties uz citu pasauli. Bēru runa nav domāta mirušajam. Tā ir paredzēta, lai mierinātu tos, kas zaudējuši tuvinieku, un liecinātu klātesošajiem par to, kādā stāvoklī atrodas mirušie. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; 2. Korintiešiem 1:3—5.) Vēl viens iemesls, kāpēc bēru runa ir noderīga, — tā palīdz klātesošajiem pārdomāt, cik nepastāvīga ir dzīve. (Salamans Mācītājs 7:2.) Vai ar runu, kas tiktu teikta tāda cilvēka bērēs, kurš ir izdarījis pašnāvību, nebūtu sasniegti šie mērķi?
Tiesa, daži varbūt uzskata, ka cilvēks ir tīši atņēmis sev dzīvību, pilnībā apzinādamies, ka grēko pret Jehovu. Bet vai šādu viedokli var pierādīt? Vai pašnāvība nevarēja būt mirkļa emociju izraisīta rīcība? Daudzi, kas ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, vēlāk to ir nožēlojuši un vairs nav centušies sev atņemt dzīvību. Bet pēc nāves cilvēks vairs nevar nožēlot izdarīto.
Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka daudzām pašnāvībām pamatā ir psihiski vai emocionāli traucējumi. Šādos gadījumos cilvēkus, kas ir sevi nonāvējuši, tiešām var saukt par upuriem. Saskaņā ar statistikas datiem, 90 procenti cilvēku, kas izdara pašnāvību, ir cietuši vai nu no kādas psihiskas vai emocionālas problēmas, vai arī ir bijuši atkarīgi no kādām vielām. Vai Jehova piedos šādiem cilvēkiem? Mēs neesam tie, kas var spriest, vai ir izdarīts nepiedodams grēks Jehovas acīs. Kad jāizlemj, vai teikt runu pašnāvnieka bērēs, brālis varētu pārdomāt, kādi bija šī cilvēka apstākļi un psihiskās veselības stāvoklis.
Tāpat ir jāņem vērā sabiedrībā valdošais viedoklis par pašnāvību un konkrētā cilvēka nāvi. Par to it sevišķi jādomā vecākajiem, kas gādā par vietējās Jehovas liecinieku draudzes reputāciju. Ja sabiedrībā valda negatīva attieksme pret pašnāvību un it īpaši pret konkrēto gadījumu, vecākie, iespējams, nolems neatbalstīt plašas bēres un neteikt runu Valstības zālē.
Tomēr, ja kādam brālim tiek lūgts teikt runu bērēs, viņš to var darīt privātā kārtā, nepārstāvot draudzi. Ja brālis nolemj šādi rīkoties, viņam nevajadzētu izteikt apgalvojumus par to, vai cilvēku gaida augšāmcelšana vai ne. Mirušā nākotne ir Jehovas rokās, un nav cilvēku ziņā noteikt, vai mirušais tiks celts augšā. Brālis var pievērst uzmanību tam, kas Bībelē teikts par mirušo stāvokli, un mierināt noskumušos tuviniekus.