Mācīsimies mīlēt no visas sirds

Kosova, Libāna, Īrija. Šie nosaukumi, kas pēdējos gados bieži ir pieminēti ziņu pārraidēs, mums asociējas ar asinsizliešanu, bombardēšanu un daudziem cilvēku upuriem. Vardarbība, kas uzliesmo reliģiska naida, rasisma, etnisku nesaskaņu un citu iemeslu dēļ, nav nekas jauns. Asiņainu sadursmju un to radīto ciešanu cilvēces vēsturē ir bijis ārkārtīgi daudz.

TĀ KĀ cilvēki ir tik daudz karojuši, diezgan izplatīts ir viedoklis, ka naids ir kaut kas dabisks un kari būs vienmēr. Bet šāds uzskats ir pilnīgā pretrunā ar Dieva Rakstu, Bībeles, mācībām. Svētajos rakstos ir nepārprotami teikts: ”Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8.) Tātad Radītājs vēlas, lai cilvēki mīlētu cits citu.

Bībele māca, ka cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. (1. Mozus 1:26, 27.) Tas nozīmē, ka cilvēkam ir dots viss nepieciešamais, lai viņa rīcībā varētu izpausties Dieva īpašības, un svarīgākā no tām ir mīlestība. Bet kāpēc visas vēstures gaitā cilvēku rīcībā ir izpaudies tik maz mīlestības? Bībele atbild arī uz šo jautājumu. Pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, nostājās pret Dievu un krita grēkā. Tāpēc visi Ādama un Ievas pēcnācēji mantoja no viņiem grēku un nepilnību. ”Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības,” sacīts Romiešiem 3:23. Iedzimtais grēks un nepilnība traucē izpausties mīlestībai, ko Dievs ir ielicis mūsos. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēki nav spējīgi mīlēt? Vai var cerēt, ka reiz pienāks laiks, kad visi cilvēki dzīvos mierā un mīlēs cits citu?

Mums jāmācās mīlēt Dievu

Dievs Jehova zina, ka cilvēki joprojām spēj mīlēt. Tāpēc no tiem, kas vēlas būt patīkami Dievam, tiek prasīts darīt visu iespējamo, lai viņu dzīvē izpaustos mīlestība. To apstiprināja Dieva Dēls Jēzus Kristus, kad kāds viņam jautāja, kurš ir Izraēlam dotās bauslības svarīgākais likums. Viņš atbildēja: ”Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis.” Pēc tam Jēzus teica: ”Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība.” (Mateja 22:37—40.)

Cilvēki nevar redzēt Dievu Jehovu, jo viņš ir Gars, un daudzi uzskata, ka ir grūti mīlēt to, ko nevar redzēt. (Jāņa 4:24.) Bet mūs katru dienu ietekmē tas, ko Dievs dara, jo mēs esam atkarīgi no visa, ko viņš ir radījis, lai mēs varētu dzīvot. To atzina arī apustulis Pāvils, sacīdams, ka Dievs ”sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku”. (Apustuļu darbi 14:17.)

No tā, ko Radītājs dod cilvēkiem, lielākā vai mazākā mērā labumu gūst visi, tomēr tikai nedaudzi atzinīgi novērtē viņa dāvanas vai jūt pamudinājumu pateikties viņam. Šis fakts palīdz saprast, ka mums jānovērtē viss, ko Dievs ir darījis mūsu labā, un jādomā par tām lieliskajām īpašībām, kas atklājas viņa darbos. Ja mēs to darām, mums veidojas priekšstats par Radītāja neaptveramo gudrību un spēku. (Jesajas 45:18.) Turklāt — un tas ir pats galvenais — pārdomas par Dieva devīgumu ļauj mums apzināties, cik liela ir viņa mīlestība: viņš mums ir devis ne tikai dzīvību, bet arī iespēju baudīt dzīvi.

Padomājiet, cik daudz skaistu un dažādu puķu Dievs ir radījis uz zemes! Un vai nav brīnišķīgi, ka viņš mūs ir radījis tā, lai mēs varētu priecāties par šo skaistumu! Dievs ir parūpējies arī par to, lai cilvēkiem būtu pieejams daudzveidīgs un pilnvērtīgs uzturs. Un cik tas ir jauki, ka viņš mums ir devis garšas sajūtu, kas ēšanu padara par visīstāko baudu! Vai tas neliecina, ka Dievs mūs ļoti mīl un domā par mūsu vajadzībām? (Psalms 145:16, 17; Jesajas 42:5, 8.)

Mēs iepazīstam Radītāju ne tikai pētot ”dabas grāmatu”, bet arī iedziļinoties Bībelē — viņa Svētajos rakstos. Bībelē ir stāstīts par to labo, ko Dievs Jehova ir darījis pagātnē, kā arī par daudzajām svētībām, ko viņš ir solījis dot cilvēkiem tuvā nākotnē. (1. Mozus 22:17, 18; 2. Mozus 3:17; Psalms 72:6—16; Atklāsmes 21:4, 5.) Turklāt Bībelē ir stāstīts par visnozīmīgāko Dieva mīlestības apliecinājumu, proti, par to, kā viņš atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai tas mūs izpirktu un atbrīvotu no grēka un nāves verdzības. (Romiešiem 5:8.) Nav šaubu: jo vairāk mēs uzzinām par mūsu gādīgo Radītāju, jo spēcīgāka kļūst mūsu mīlestība pret viņu.

Mums jāmācās mīlēt savu tuvāko

Kā norādīja Jēzus, mums ir ne tikai jāmīl Dievs ar visu sirdi, dvēseli un prātu, bet arī jāmīl cilvēki tāpat, kā mēs mīlam sevi. Mīlestība pret Dievu ir nesaraujami saistīta ar mīlestību pret cilvēkiem. Apustulis Jānis to skaidroja šādi: ”Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” Nedaudz tālāk savā vēstulē viņš uzsvēra: ”Ja kāds saka: ”Es mīlu Dievu”, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1. Jāņa 4:11, 20, 21.)

Mūsdienās lielākā daļa cilvēku domā vispirms par sevi, viņi ir ”patmīlīgi”, kā pravietots Bībelē. (2. Timotejam 3:2.) Ja mēs vēlamies iemācīties patiesi mīlēt, mums daudz jādara, lai mainītu savu domāšanu un sekotu mūsu gādīgā Radītāja priekšzīmei, nevis dzīvotu tā, kā dzīvo liela daļa cilvēku, kas domā tikai par savu labumu. (Romiešiem 12:2; Efeziešiem 5:1.) Dievs ir ”laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem”, viņš ”liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem”. Mums jāseko debesu Tēva brīnišķīgajam piemēram un jācenšas būt izpalīdzīgiem un laipniem pret visiem cilvēkiem. Ja mēs to darām, mēs apliecinām, ka cenšamies būt mūsu mīlošā ”debesu Tēva bērni”. (Lūkas 6:35; Mateja 5:45.)

Mūsu labestība pat var pamudināt citus cilvēkus kļūt par patiesā Dieva kalpiem. Pirms dažiem gadiem kāda Jehovas lieciniece bija mēģinājusi sākt sarunu par Bībeli ar savu kaimiņieni, taču tā kategoriski atteicās viņu uzklausīt. Tas nemainīja Jehovas liecinieces attieksmi pret kaimiņieni. Viņa bija laipna un izpalīdzīga. Piemēram, viņa palīdzēja kaimiņienei, kad tā pārcēlās uz citu māju. Reiz viņa palūdza kādu no savām paziņām aizbraukt kopā ar kaimiņieni uz lidostu, kur tai bija jāsagaida radinieki. Pagāja kāds laiks, un kaimiņiene izteica vēlēšanos studēt Bībeli. Vēl pēc kāda laika viņa jau bija dedzīga kristiete, kaut arī vīrs lika dažādus šķēršļus viņas kalpošanai. Mēs redzam, ka Jehovas liecinieces mīlestība palīdzēja šai sievietei iemantot svētības, kas var turpināties mūžīgi.

Ja mēs sevi godīgi novērtējam, tad ir jāatzīst, ka iemesls, kāpēc Dievs mūs mīl, nav mūsu daudzās brīnišķīgās īpašības. Gluži otrādi — mums ir ļoti daudz nepilnību un vājību. Un tomēr Dievs mūs mīl. Tas nozīmē, ka arī mums jāmācās mīlēt cilvēki ar visām viņu vājībām. Ja mēs mācāmies saskatīt un atzinīgi novērtēt cilvēku labās īpašības, nevis meklējam viņos trūkumus, tad mums ir viegli viņus mīlēt. Tad mūsu jūtas pret viņiem ir ne tikai mīlestība, kas balstīta uz principiem, bet arī sirsnīga pieķeršanās, ko draugs izjūt pret draugu.

Mīlestībai jāļauj augt

Mīlestība, tāpat kā draudzība, ir jāsargā un jāstiprina, un to palīdz darīt godīgums un atklātība. Reizēm cilvēki slēpj savus trūkumus, lai tiem, kuru draudzību viņi vēlas iegūt, rastos labs priekšstats par viņiem. Taču šādi viņi sev nodara tikai sliktu, jo patiesība tik un tā kļūst zināma, un tad izrādās, ka viņi ar savu negodīgumu ir tikai atgrūduši cilvēku. Mēs varam droši ļaut, lai citi mūs iepazīst tādus, kādi mēs esam, kaut arī mums ir kaut kādi trūkumi, ko mēs visiem spēkiem cenšamies pārvarēt. Ja mēs esam atklāti, mums ir vieglāk iegūt draugus.

Varbūt mēs varam mācīties no kādas vecākas Jehovas liecinieces, kas dzīvo Tālajos Austrumos. Viņas izglītība ir pavisam niecīga, taču viņa nekad nav mēģinājusi to slēpt. Piemēram, viņa atklāti atzīst, ka nespēj pastāstīt citiem, kā, pamatojoties uz Bībeles pravietojumiem un vēsturiskiem notikumiem, var izrēķināt, ka tautu laiki beidzās 1914. gadā.a Bet viņa ir ļoti dedzīga sludinātāja un ārkārtīgi sirsnīga un devīga māsa, tāpēc tie, kas viņu pazīst, sauc viņu par draudzes pērli.

Dažās tautās cilvēkiem ir diezgan nelabvēlīga attieksme pret atklātām jūtu izpausmēm, jo viņi ir audzināti ieturēt distanci savstarpējās attiecībās. Protams, ir labi vienmēr būt pieklājīgiem un uzmanīgiem, taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka pieklājības dēļ mēs apslāpētu savas jūtas pret citiem cilvēkiem. Jehova nekautrējās paust savas sirsnīgās jūtas pret Izraēlu — tautu, ko viņš senatnē bija izredzējis. Viņš teica: ”Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību.” (Jeremijas 31:3.) Apustulis Pāvils līdzīgus vārdus rakstīja ticības biedriem, kas dzīvoja Tesalonikā: ”Mēs ar jums gribējām dalīties nevien Dieva evanģelijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.” (1. Tesaloniķiešiem 2:8.) Tātad, ja mēs vēlamies iemācīties mīlēt savu tuvāko no visas sirds, mums jāpatur prātā, ka Bībele māca izpaust savas jūtas, nevis tās apspiest.

Nepieciešama neatlaidība

Lai iemācītos mīlēt un iemācītos, kā mīlestībai jāizpaužas, ir vajadzīgs laiks. Mums daudz jāstrādā ar sevi, lai gūtu virsroku pār saviem trūkumiem un pretotos pasaulei, kurā mīlestības kļūst arvien mazāk. Bet to darīt ir vērts, jo tā mēs varam saņemt daudz svētību. (Mateja 24:12.)

Lai gan pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir tik tālu no pilnības, mēs tomēr varam veidot labas attiecības ar apkārtējiem — tādas attiecības, kas ļauj izjust prieku, mieru un gandarījumu ne tikai mums pašiem, bet arī citiem cilvēkiem. Ja mēs neatlaidīgi mācīsimies mīlēt, mēs varēsim cerēt uz mūžīgu dzīvi Dieva jaunajā pasaulē. Bet vissvarīgākais: mācoties mīlēt, mēs izjutīsim Radītāja atzinību un saņemsim no viņa svētības gan tagad, gan arī nākotnē.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 10. lpp.]

Kristīga mīlestība izpaužas labos darbos

[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]

UN PHOTO 186226/M. Grafman