Piedodiet no sirds

”Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (MATEJA 18:35)

1., 2. a) Kā pateicību par Jēzus darbu apliecināja kāda sieviete, kuru visi pazina kā grēcinieci? b) Ko Jēzus paskaidroja sarunā ar Sīmani?

ATNĀCĒJA acīmredzot bija prostitūta — sieviete, kuras uzturēšanās ticīga cilvēka mājā likās diezgan neparasta. Ja kāds bija pārsteigts par šīs sievietes ierašanos, tad pārsteigumam par viņas turpmāko rīcību bija jābūt vēl lielākam. Sieviete pienāca pie kāda augsti tikumīga cilvēka, slacīja viņa kājas ar asarām un nosusināja tās ar saviem matiem, tā apliecinādama savu dziļo pateicību par viņa darbu.

² Minētais cilvēks, Jēzus, neizturējās ar nicinājumu pret šo sievieti, kas pilsētā bija pazīstama kā grēciniece. Turpretī namatēvs, farizejs Sīmanis, bija neapmierināts, redzot viņu savā mājā. Tāpēc Jēzus pastāstīja līdzību par diviem cilvēkiem, kas bija parādā kādam naudas aizdevējam. Pirmais bija parādā lielu naudas summu — apmēram tik daudz, cik strādnieks varēja nopelnīt divos gados. Otrs bija parādā desmitreiz mazāk — viņa parāds nebija lielāks par strādnieka trīs mēnešu algu. Ne viens, ne otrs parādu atdot nespēja, tāpēc naudas aizdevējs ”abiem atlaida parādu”. Protams, tam, kurš bija aizņēmies vairāk naudas, bija spēcīgāks pamudinājums mīlēt naudas aizdevēju. Pieminējis sievietes laipno rīcību, Jēzus teica: ”Kam maz piedod, tas mīl maz.” Un sievietei viņš sacīja: ”Tev tavi grēki piedoti.” (Lūkas 7:36—48.)

3. Kādā ziņā mums sevi jāpārbauda?

³ Mēs varam pajautāt sev: ”Ja es būtu bijis šīs sievietes vietā vai būtu nonācis līdzīgā situācijā un pret mani būtu izturējušies žēlsirdīgi, vai es būtu neiecietīgs pret citiem cilvēkiem un nevēlētos piedot viņiem?” Atbilde droši vien būs: ”Protams, es tāds nebūtu!” Bet vai mēs tiešām esam pārliecināti, ka labprāt piedodam citiem? Vai vēlēšanās piedot ir raksturīga mūsu personībai? Vai mēs vienmēr esam gatavi piedot, un vai citi var teikt, ka mēs labprāt piedodam? Padomāsim par iemesliem, kāpēc mums jāpārbauda sevi un jācenšas godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

Piedošana — nepieciešama un iespējama

4. Kāda patiesība mums jāatzīst?

⁴ Mēs visi labi apzināmies savu nepilnību. Ja mums kāds jautātu, vai esam nepilnīgi, mēs atbildētu, ka esam gan, un varbūt pat citētu vārdus no 1. Jāņa 1:8: ”Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (Romiešiem 3:23; 5:12.) Daži no mums ir izdarījuši ļoti nopietnus grēkus. Tomēr pat tad, ja neesam apzināti darījuši smagus grēkus, mūsu dzīvē ir bijis daudz gadījumu, kad mēs kaut kādā ziņā neesam rīkojušies saskaņā ar Dieva normām. Mēs visi esam grēkojuši, vai nav tiesa?

5. Par ko mums jāpateicas Dievam?

⁵ Mūsu stāvokli precīzi raksturo apustuļa Pāvila vārdi: ”Viņš jūs, kas grēkodami un savas miesas neapgraizīšanas dēļ bijāt miruši, kopā ar Viņu [Jēzu] darīja dzīvus, piedodams jums visus grēkus.” (Kolosiešiem 2:13, JD; Efeziešiem 2:1—3.) Pievērsīsim uzmanību vārdiem ”piedodams jums visus grēkus”. Tajos ir ietverts ļoti daudz. Mums visiem ir pamatots iemesls lūgt Dievu tāpat, kā lūdza Dāvids: ”Tava vārda dēļ, ak Kungs, piedod man manu noziegumu, jo tas ir liels!” (Psalms 25:11.)

6. Kas mums ir zināms par Jehovu un piedošanu?

⁶ Kāpēc mēs varam saņemt piedošanu? Vispirms tāpēc, ka Dievs Jehova vēlas piedot. Vēlēšanās piedot ir viena no viņa personības iezīmēm. (2. Mozus 34:6, 7; Psalms 86:5.) Pats par sevi saprotams, Dievs gaida, ka mēs griezīsimies pie viņa un lūgsim viņam piedošanu. (2. Laiku 6:21; Psalms 103:3, 10, 14.) Turklāt Jehova ir parūpējies par Jēzus izpirkuma upuri, uz kura pamata šāda piedošana ir iespējama. (Romiešiem 3:24; 1. Pētera 1:18, 19; 1. Jāņa 4:9, 14.)

7. Kādā ziņā mums jācenšas sekot Jehovas priekšzīmei?

⁷ Domājot par Dieva vēlēšanos piedot, mēs mācāmies, kādai jābūt mūsu attieksmei pret cilvēkiem. Pāvils tam pievērsa uzmanību, rakstīdams: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efeziešiem 4:32.) Ar šiem vārdiem Pāvils norādīja, ka mums jāmācās no Dieva. Par to nepārprotami liecina arī nākamais pants: ”Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1.) Saistība ir skaidri redzama: Dievs Jehova ir piedevis mums, tāpēc, kā loģiski secina Pāvils, mums jārīkojas tāpat un jāmācās ’būt žēlsirdīgiem un piedot citiem’. Pajautāsim sev: ”Vai es to daru? Ja manī nav vēlēšanās piedot, vai es kaut ko daru, lai mainītos, vai es cenšos sekot Dieva priekšzīmei un mācos piedot no sirds?”

Mums daudz jādara, lai mēs iemācītos piedot

8. Kāds fakts par draudzes locekļiem mums jāpatur prātā?

⁸ Būtu lieliski, ja mēs varētu uzskatīt, ka kristiešu draudzē ārkārtīgi reti rodas nepieciešamība piedot citiem. Taču īstenība ir mazliet citāda. Nav šaubu, ka mūsu kristīgie brāļi un māsas dara visu iespējamo, lai veidotu sevī tādu mīlestību, kāda bija Jēzum. (Jāņa 13:35; 15:12, 13; Galatiešiem 6:2.) Viņi jau ilgāku laiku ir centušies un joprojām cenšas izskaust no savām domām, runas un rīcības veida visu, kas raksturīgs ļaunajai pasaulei. Viņi no sirds vēlas ’apģērbt jauno cilvēku’. (Kolosiešiem 3:9, 10.) Tomēr mums jāpatur prātā fakts, ka kristiešu draudze visā pasaulē, tāpat kā katra atsevišķa draudze, sastāv no nepilnīgiem cilvēkiem. Kopumā viņi neapšaubāmi ir kļuvuši daudz labāki, nekā bija kādreiz, tomēr viņi joprojām ir nepilnīgi.

9., 10. Kāpēc mums nav jābūt pārsteigtiem par nesaskaņām, kas rodas brāļu starpā?

⁹ Dievs ar Bībeles starpniecību skaidri parāda, ka draudzē ir iespējami sarežģījumi brāļu un māsu nepilnību dēļ. Piemēram, Pāvils Kolosiešiem 3:13 rakstīja: ”Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.”

¹⁰ Interesanti ir tas, ka šajā Bībeles pantā mums tiek atgādināts par saistību starp piedošanu, ko mēs saņemam no Dieva, un mūsu pienākumu piedot citiem. Piedot nemaz nav tik viegli, jo, kā atzina Pāvils, kādam var rasties iemesls ”sūdzēties par otru”. Pāvils zināja, ka starp kristiešiem var gadīties nesaskaņas. Pirmajā gadsimtā nesaskaņas mēdza rasties starp ”svētajiem”, kuriem bija ’cerība, kas viņiem bija nolikta debesīs’. (Kolosiešiem 1:2, 5.) Vai mēs varētu gaidīt, ka mūsdienās, kad lielākā daļa patieso kristiešu nav saņēmuši gara apliecinājumu, ka viņi ir ”Dieva izredzētie, svētie un mīļotie”, situācija ir citāda? (Kolosiešiem 3:12.) Mums nebūtu jāuzskata, ka mūsu draudzē notiek kaut kas ārkārtējs, ja reizēm rodas iemesli sūdzēties un kāds ir aizvainots par īstiem vai iedomātiem pāridarījumiem.

11. Par kādu varbūtību mūs brīdināja māceklis Jēkabs?

¹¹ Arī Jēzus pusbrāļa Jēkaba rakstītie vārdi liecina, ka mēs varam pieredzēt situācijas, kad mums būs jāpiedod saviem brāļiem. ”Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķilda, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību.” (Jēkaba 3:13, 14.) ”Rūgta skaudība un ķilda” patieso kristiešu sirdī? Jā, Jēkaba vārdi liecina, ka pirmajā gadsimtā tās bija radušās dažu kristiešu sirdī, tātad tas pats var notikt mūsdienās.

12. Kāda problēma bija radusies Filipu draudzē?

¹² Viens no piemēriem, kas minēts Bībelē, ir nesaskaņas starp divām ar garu svaidītām kristietēm, kuras bija daudz palīdzējušas Pāvilam. Vai atceraties? Tās bija Euodija un Sintiha no Filipu draudzes. Bībelē par viņām nav stāstīts daudz, taču no Filipiešiem 4:2, 3 var saprast, ka viņām bija radušās kādas domstarpības. Varbūt konflikta iemesls bija neapdomāti, nelaipni vārdi, varbūt kaut kas tāds, kas ticis uztverts kā necieņas izrādīšana pret kādu no tuviniekiem, bet varbūt tā bija skaudība. Lai kāds bija šis iemesls, domstarpības bija tik nopietnas, ka ziņas par tām sasniedza pat Pāvilu, kas toreiz atradās Romā. Iespējams, abas garīgās māsas bija pārstājušas sarunāties, izvairījās viena no otras draudzes sapulcēs. Varbūt sarunās ar draugiem māsas viena otrai veltīja skarbus vārdus.

13. Kā droši vien beidzās Euodijas un Sintihas strīds, un ko mēs no tā mācāmies?

¹³ Vai šāda situācija šķiet pazīstama? Vai kaut kas tamlīdzīgs kādreiz nav gadījies mūsu draudzē, varbūt pat ar mums pašiem? Varbūt kaut kādas nesaskaņas pastāv joprojām? Kā lai mēs rīkojamies šādās situācijās? Abām minētajām māsām Pāvils ieteica ”būt vienprātīgām iekš tā Kunga”. Varbūt viņas nolēma pārrunāt radušās domstarpības, lai tās izgaisinātu, un abas izteica vēlēšanos piedot pārestību un pēc tam centās sekot Jehovas priekšzīmei. Ir pamatots iemesls uzskatīt, ka Euodija un Sintiha atrisināja strīdu, tātad arī mēs to varam. Arī mūsdienās daudz problēmu var atrisināt, ja cilvēki ir gatavi piedot.

Piedošana veicina mieru

14. Kāpēc daudzos gadījumos vislabāk ir vienkārši aizmirst nesaskaņas?

¹⁴ Kas īsti jādara, lai piedotu kristietim, ar kuru mums radušās nesaskaņas? Patiesību sakot, universālas metodes nav, tomēr Bībelē ir minēti labi piemēri un praktiski padomi. Vislabākais ieteikums ir vienkārši aizmirst pāridarījumu, nepievērst tam uzmanību, kaut arī šo ieteikumu ne vienmēr ir viegli pieņemt un izmantot. Ja ir radušās nesaskaņas, kā tas bija noticis gadījumā ar Euodiju un Sintihu, abas strīdā iesaistītās puses uzskata, ka otra puse ir vainīga. Nokļūstot līdzīgā situācijā, arī mēs, ļoti iespējams, domājam, ka galvenais vaininieks un pāridarītājs ir otrs cilvēks. Bet vai tomēr nevarētu vienkārši aizmirst pāridarījumu un piedot to? Ja mēs uzskatām, ka otrs kristietis ir galvenais vai vienīgais domstarpību izraisītājs (kas ļoti reti atbilst patiesībai), tad mums jāapzinās, ka ir radusies lieliska iespēja piedot viņam, aizmirst pāridarījumu un izbeigt domstarpības.

15., 16. a) Ko Miha rakstīja par Jehovu? b) Ko nozīmē tas, ka Dievs ”pamet pārkāpumu”?

¹⁵ Neaizmirsīsim par priekšzīmi, ko mums rāda Dievs. (Efeziešiem 4:32—5:1.) Par to, kā viņš izturas pret mūsu kļūdām, pravietis Miha rakstīja: ”Kur ir tāds Dievs kā tu? Kas piedod noziegumu un pamet pārkāpumu savas mantības atlikušiem; viņš nepatur savu dusmību mūžīgi, jo viņam ir labs prāts žēlot.” (Mihas 7:18, LB-26.)

¹⁶ Vārdi ”pamet pārkāpumu” nenozīmē, ka Jehova cilvēku pārkāpumus nespēj atcerēties. Piemēram, Dievs atcerējās Simsona un Dāvida nopietnos grēkus ilgu laiku pēc tam, kad tie bija izdarīti. Arī mums ir zināmi daži no viņu grēkiem, jo Jehova ir licis tos aprakstīt Bībelē. Tomēr Jehova, piedošanas Dievs, bija žēlsirdīgs pret abiem šiem cilvēkiem un pat norādīja, ka mums jāseko viņu ticības paraugam. (Ebrejiem 11:32; 12:1.)

17. a) Kas mums palīdz nepievērst uzmanību apvainojumiem un citu cilvēku kļūdām? b) Kā mēs varam sekot Jehovas priekšzīmei šajā ziņā? (Skat. zemsv. piez.)

¹⁷ Dāvids vairākkārt lūdza Jehovu piedot viņa grēkus, un Jehova tiešām spēja ’pamest viņa pārkāpumu’.a (2. Samuēla 12:13; 24:10.) Vai mēs nevaram rīkoties tāpat kā Dievs, būdami gatavi atstāt bez ievērības tās pārestības, ko savas nepilnības dēļ mums nodara ticības biedri? Iedomāsimies, ka mēs sēžam lidmašīnā, kas traucas pa skrejceļu. Paveroties iluminatorā, mēs redzam skrejceļa malā kādu paziņu, kas parāda nepieklājīgu vai muļķīgu žestu, piemēram, parāda mēli. Mēs zinām, ka viņa ir dusmīga un aizskarošais žests laikam ir domāts mums. Bet varbūt tas tomēr nav domāts mums. Tas arī nav svarīgi, jo lidmašīna ceļas arvien augstāk un sieviete skrejceļa malā pēc kāda brīža izskatās kā mazs punktiņš. Pēc stundas lidmašīna jau ir nolidojusi simtiem kilometru un sieviete, kas rādīja nepieklājīgo žestu, ir tālu prom. Mums būs vieglāk piedot citiem, ja mēs, tāpat kā Jehova, centīsimies ’pamest pārkāpumus’. (Salamana Pamācības 19:11.) Vai nav tiesa, ka pēc desmit vai divsimt gadiem aizvainojums liksies pavisam niecīgs? Kāpēc gan nevarētu to aizmirst tūlīt?

18. Kāds padoms jāņem vērā, ja mums šķiet, ka nespējam aizmirst apvainojumu?

¹⁸ Reizēm tomēr var gadīties, ka mēs lūdzam Dievu un cenšamies piedot pāridarītājam, taču jūtam, ka to nespējam. Kā lai rīkojas tādos gadījumos? Jēzus ieteica griezties pie cilvēka, ar kuru mums radušās nesaskaņas, lai tās atrisinātu un panāktu mieru savstarpējās attiecībās. ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāŗa un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāŗa priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mateja 5:23, 24.)

19. Par ko mums jādomā un no kā jāvairās, kad mēs cenšamies izlīgt ar savu brāli?

¹⁹ Būtiski ir tas, ka Jēzus neteica iet pie brāļa, lai viņu pārliecinātu, ka taisnība ir mūsu pusē. Varbūt brālis tiešām ir bijis vainīgs, kaut gan daudz ticamāka ir iespēja, ka sava daļa vainas jāuzņemas kā vienam, tā otram. Lai kādi būtu nesaskaņu iemesli, mēs nedrīkstam griezties pie brāļa ar mērķi ”nospiest viņu uz ceļiem” — panākt, ka viņš atzīst savu vainu. Ja mēs noskaņojamies sarunai šādi, tad neveiksme ir gandrīz garantēta. Nav arī nekādas vajadzības visos sīkumos pārrunāt aizvainojuma iemeslus. Ja mierīgā sarunā, kuras gaisotni nosaka kristīgas mīlestības gars, atklājas nepatīkams pārpratums, kas ir izraisījis nesaskaņas, rodas laba iespēja šo pārpratumu likvidēt. Tomēr pat pēc šādas sarunas mēs varam nebūt vienisprātis. Bet vai tas noteikti ir vajadzīgs? Vai nebūtu labi vismaz vienoties, ka mēs abi no sirds vēlamies kalpot mūsu žēlsirdīgajam Dievam? Ja mēs domājam par šo faktu, tad mums ir vieglāk pateikt: ”Man žēl, ka mūsu nepilnības dēļ mums ir radušās šādas domstarpības. Lūdzu, pacentīsimies tās aizmirst.”

20. Ko mēs varam mācīties no apustuļiem?

²⁰ Arī apustuļu starpā mēdza būt nesaskaņas, piemēram, tad, kad daži no viņiem gribēja, lai viņiem tiktu parādīts īpašs gods. (Marka 10:35—39; Lūkas 9:46; 22:24—26.) Tas noteikti radīja spriedzi, varbūt kādu no apustuļiem tas dziļi aizvainoja. Taču viņi spēja tikt pāri visām domstarpībām un turpināja kopīgo darbu. Viens no viņiem vēlāk rakstīja: ”Kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu. Lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā.” (1. Pētera 3:10, 11.)

21. Ko Jēzus mācīja par piedošanu?

²¹ Mēs jau minējām kādu būtisku atziņu, proti, Dievs ir piedevis daudzus grēkus, ko mēs kādreiz esam izdarījuši, tāpēc mums jādara tāpat un jāpiedod savu brāļu grēki. (Psalms 103:12; Jesajas 43:25.) Bet ir labi pieminēt vēl kādu svarīgu atziņu. Tūlīt pēc parauglūgšanas Jēzus teica: ”Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos.” Pēc gada viņš atkārtoja šo domu, mācīdams savus mācekļus lūgt: ”Piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā.” (Mateja 6:12, 14; Lūkas 11:4.) Un nedaudz dienu pirms savas nāves Jēzus sacīja: ”Kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus.” (Marka 11:25.)

22., 23. Kā vēlēšanās piedot ir saistīta ar mūsu nākotni?

²² Mūsu izredzes saņemt Dieva piedošanu lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai mēs esam gatavi piedot mūsu brāļiem. Ja mums rodas nesaskaņas ar citiem kristiešiem, ir labi sev pajautāt: ”Vai saņemt piedošanu no Dieva nav daudz svarīgāk kā pierādīt, ka brālis vai māsa ir mani apvainojuši, aizskāruši vai pieļāvuši kādu kļūdu savas nepilnības dēļ?” Atbilde uz šo jautājumu mums visiem ir zināma.

²³ Bet ko darīt tad, ja problēma ir nopietnāka par nenozīmīgu aizvainojumu? Uz kādām situācijām attiecas Jēzus padoms, kas lasāms Mateja 18:15—18? Pievērsīsim uzmanību arī šiem jautājumiem.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

◻ Ko mēs mācāmies par piedošanu no Jehovas?

◻ Kāds fakts par draudzes locekļiem mums jāpatur prātā?

◻ Kas mums būtu jāspēj lielākajā daļā gadījumu, kad mūs kāds aizvaino vai izturas pret mums ar necieņu?

◻ Ko mēs varam darīt, lai izlīgtu ar brāli?

[Attēls 15. lpp.]

Ja radušās domstarpības ar citu kristieti, tās jācenšas aizmirst; ar laiku šis starpgadījums kļūs mazsvarīgs