Kāpēc mums jātur solījumi

”BALSOJIET par cilvēku, kas vismazāk sola, viņš jums sagādās vismazāk vilšanās,” reiz teica ASV prezidenta padomnieks Bernards Baruhs. Tā vien šķiet, ka mūsdienu pasaulē solījumi tiek doti tikai tādēļ, lai vēlāk tos lauztu. Līgumi, ko slēdz biznesa partneri, saistības, ko cilvēki uzņemas, stājoties laulībā, un vecāku solījumi pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem bieži vien paliek nepildīti. Arvien retāk tiek pievērsta uzmanība principam, kas ietverts teicienā: ”Cilvēks ir tik vērts, cik vērts ir viņa vārds.”

Daudzi cilvēki, dodot solījumus, jau zina, ka viņi tos nepildīs. Savukārt citi steigā kaut ko apņemas, bet vēlāk atklāj, ka nevar solīto izpildīt, vai arī viņi lauž doto vārdu tāpēc, ka tā ir vieglāk.

Protams, turēt doto vārdu ir grūti, ja rodas kādi neparedzēti apstākļi. Bet vai nepildīts solījums ir kaut kas ļoti slikts? Vai mums pret dotajiem solījumiem būtu jāizturas nopietni? Nedaudz padomājot par Dieva Jehovas priekšzīmi, mēs saprotam, kāpēc mums jāizturas nopietni pret saviem solījumiem.

Jehova pilda solījumus

Mēs pielūdzam Dievu, kura vārds ir cieši saistīts ar viņa solījumu piepildīšanos. Bībeles laikos vārds parasti raksturoja tā īpašnieku. Tāpat tas ir ar Jehovas vārdu, kas nozīmē ’viņš liek tapt’. Dieva personvārdā ir ietverta doma, ka viņš pilda visus solījumus un īsteno visus savus nodomus.

Atbilstoši sava vārda nozīmei Jehova izpildīja visus solījumus, ko viņš senatnē deva Izraēla tautai. Runādams par šiem solījumiem, ķēniņš Salamans atzina: ”Slavēts lai ir tas Kungs, kas ir devis savam Israēlam atpūtu tā, kā Viņš visu to bija apsolījis. No visiem tiem labiem vēstījumiem, kādus Viņš bija licis sava kalpa Mozus mutē, nav nepiepildīts palicis neviens.” (1. Ķēniņu 8:56.)

Uz Jehovu var paļauties pilnībā, tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: ”Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie sevis paša.” (Ebrejiem 6:13.) Jehovas vārds un viņa personība garantē, ka viņš nekad neatkāpjas no saviem solījumiem, lai cik dārgi tas viņam maksātu. (Romiešiem 8:32.) Apziņa, ka Jehova pilda solīto, nostiprina mūsos cerību, kas ir kā enkurs mūsu dvēselei. (Ebrejiem 6:19.)

Jehovas solījumi un mūsu nākotne

Mūsu cerība, mūsu ticība un mūsu dzīvība — tās visas ir atkarīgas no Jehovas solījumu īstenošanās. Kāda ir mūsu cerība? ”Mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pētera 3:13.) Bībele mums dod pamatu ticēt, ka ”būs taisno un netaisno augšāmcelšanās”. (Apustuļu darbi 24:15.) Mēs varam būt pārliecināti, ka ir iespējams dzīvot ilgāk, nekā cilvēki dzīvo pašlaik. Apustulis Jānis rakstīja, ka Dieva apsolījums ir ”mūžīgā dzīvība”. (1. Jāņa 2:25.) Tomēr solījumi, ko Jehova devis savos Rakstos, ir saistīti ne tikai ar nākotni. Tie piešķir mūsu dzīvei jēgu jau tagad.

Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc.. ..un palīdz viņiem.” (Psalms 145:18, 19.) Tāpat Dievs ir apliecinājis, ka viņš ”nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā”. (Jesajas 40:29.) Un lielu mierinājumu sniedz apziņa, ka ’Dievs neļauj mūs pārbaudīt pāri par mūsu spējām, bet dara pārbaudījumam tādu galu, ka varam panest’. (1. Korintiešiem 10:13.) Ja mēs paši esam pārliecinājušies, kā piepildās kāds no šiem solījumiem, tad mēs zinām, ka uz Jehovu var pilnībā paļauties. Mēs redzam, ka Dieva solījumi un to piepildīšanās nāk mums par labu. Tāpēc ir svarīgi padomāt, kādai jābūt mūsu attieksmei pret solījumiem, ko mēs dodam viņam.

Turēsim Dievam dotos solījumus

Visnozīmīgāko solījumu mēs dodam tad, kad veltījam sevi Dievam. Veltījot sevi Jehovam, mēs apliecinām, ka vēlamies viņam kalpot mūžīgi. Lai gan Dieva likumi nav grūti, ne vienmēr ir viegli pildīt viņa gribu, jo mēs dzīvojam ļaunā pasaulē. (2. Timotejam 3:12; 1. Jāņa 5:3.) Tomēr pēc tam, kad esam ’likuši savu roku pie arkla’ un kļuvuši par Jehovas kalpiem un viņa Dēla Jēzus Kristus sekotājiem, mēs nedrīkstam skatīties atpakaļ uz to, ko esam pametuši pasaulē. (Lūkas 9:62.)

Varbūt mēs lūgšanā Jehovam esam apsolījuši pārvarēt kādu no savām vājībām, pilnveidot kādu no kristīgajām īpašībām vai paplašināt mūsu teokrātisko darbību. Kas mums var palīdzēt, lai mēs turētu dotos solījumus? (Salīdzināt Salamans Mācītājs 5:1—4.)

Īsts solījums ir tāds, kas ne tikai nāk no sirds, bet arī tiek labi apdomāts. Tāpēc, dodot solījumus, runāsim ar Jehovu atklāti par savām raizēm, vēlmēm un vājībām. Pieminot lūgšanās savu solījumu, mēs stiprinām apņemšanos to pildīt. Mēs pat varētu domāt par Dievam dotajiem solījumiem kā par parādiem. Ja parāds ir liels, mēs to atmaksājam pa daļām. Arī daudzus no solījumiem, ko mēs dodam Jehovam, nav iespējams izpildīt vienā paņēmienā. Bet, regulāri dodot viņam tik, cik varam, mēs pierādām savu nolūku nopietnumu, un viņš mūs svētī atbilstīgi mūsu centieniem.

Mēs varam apliecināt, cik nopietni mēs izturamies pret solījumiem, pieminot tos lūgšanās bieži, varbūt pat katru dienu. Tā mēs parādām debesu Tēvam, ka mēs no sirds vēlamies turēt doto vārdu. Turklāt tā mēs regulāri atgādinām solījumu paši sev. Mēs varam sekot Dāvida priekšzīmei. Viņš dziesmā griezās pie Jehovas ar lūgumu: ”Klausi, ak Dievs, manu skaļo saucienu, ņem vērā manu lūgšanu! ..es dziedāšu Tavam vārdam mūžīgi, maksāšu savus solījumus diendienā.” (Psalms 61:2, 9.)

Turot solījumus, mēs iemantojam uzticību

Mums jāizturas nopietni ne tikai pret tiem solījumiem, ko mēs dodam Dievam, bet arī pret tiem solījumiem, ko mēs dodam ticības biedriem. Mēs nedrīkstam izturēties pret brāļiem citādi kā pret Jehovu. (Salīdzināt 1. Jāņa 4:20.) Jēzus Kalna sprediķī sacīja: ”Jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē!” (Mateja 5:37.) Rīkojoties tā, ka uz mūsu solījumiem vienmēr var paļauties, mēs ’darām labu ticības biedriem’. (Galatiešiem 6:10.) Ar katru solījumu, ko esam turējuši, nostiprinās cilvēku uzticība mums.

Sevišķi liels ļaunums rodas, ja netiek pildīti solījumi, kas saistīti ar naudu. Kad kristietim jāatdod parāds, jāpaveic kāds darbs vai jāievēro komerciāla vienošanās, viņam noteikti jātur dotais vārds. Pildot savus solījumus, kristietis iepriecina Dievu un stiprina brāļu savstarpējo uzticību, bez kuras nav iespējams ’dzīvot kopā vienprātīgi’. (Psalms 133:1.)

Saistību nepildīšana var nodarīt ļaunu ne tikai tiem kristiešiem, kas ir iesaistījušies kādā darījumā, bet arī visai draudzei kopumā. Kāds ceļojošais pārraugs stāsta par saviem vērojumiem: ”Par nesaskaņām naudas jautājumos, kas vienmēr rodas tāpēc, ka viena puse uzskata otru par vienošanās pārkāpēju, bieži vien uzzina citi cilvēki. Kad strīdā sāk iesaistīties citi brāļi, gaisotne Valstības zālē kļūst ļoti saspringta.” Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi labi pārdomāt, kādas saistības mēs uzņemamies, un vienmēr slēgt vienošanos rakstveidā.a

Tāpat mums jābūt apdomīgiem, pārdodot dārgas preces vai dodot padomus par naudas ieguldīšanu, it sevišķi tad, ja no darījumiem mēs paši gūstam peļņu. Mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu pārspīlēt kādu preču vai medikamentu kvalitāti un nesolītu pārmērīgu peļņu, kad piedāvājam citiem ieguldīt līdzekļus kādā darījumā. Mīlestībai jāmudina kristieti darīt zināmus savam ticības biedram arī visus riska faktorus. (Romiešiem 12:10.) Tā kā brāļiem parasti nav pieredzes komerciālos darījumos, viņi mums uzticas tāpēc vien, ka esam viņu ticības biedri. Cik gan nepatīkami būtu, ja mēs liktu viņiem vilties!

Kristieši nedrīkst iesaistīties negodīgos darījumos vai ignorēt citu cilvēku pamatotās prasības. (Efeziešiem 2:2, 3; Ebrejiem 13:18.) Ja mēs vēlamies izjust Jehovas labvēlību — ’mājot viņa mājoklī’ —, mums jārīkojas tā, lai uz mums var paļauties. ’Mēs negrozām zvērestu arī tad, ja tas mums par nastu.’ (Psalms 15:1, 4.)

Jefta, viens no Izraēla soģiem, deva solījumu, ka tad, ja Jehova viņam palīdzēs uzvarēt amoniešus, viņš atdos Jehovam kā dedzināmo upuri pirmo, ko viņš satiks pēc kaujas. Pirmais, ko Jefta satika pēc kaujas, bija viņa vienīgais bērns, taču Jefta neatkāpās no dotā vārda. Ar savas meitas piekrišanu viņš atdeva to kalpošanai Dieva svētnīcā — tas Jeftam, bez šaubām, bija ļoti liels upuris. (Soģu 11:30—40.)

Īpaši liela ir draudžu vecāko atbildība par saistību pildīšanu. 1. Timotejam 3:2 ir teikts, ka draudzes pārraugam jābūt ”nepeļamam”. Ar vārdu ”nepeļams” šeit ir tulkots grieķu valodas vārds, kas nozīmē ’būt tādam, ko nevar apsūdzēt, nevainojamam’. Šis vārds nozīmē ”ne tikai to, ka cilvēkam ir laba slava, bet arī to, ka viņa labā slava ir pelnīta”. (A Linguistic Key to the Greek New Testament.) Tā kā draudzes pārraugam jābūt nevainojamam, viņam jābūt tādam cilvēkam, uz kura solījumiem vienmēr var paļauties.

Citi solījumi

Kādai jābūt mūsu attieksmei pret solījumiem, ko mēs dodam cilvēkiem, kuri nav mūsu ticības biedri? ”Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā,” sacīja Jēzus, ”ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:16.) Pierādot, ka uz mūsu solījumiem var paļauties, mēs piesaistām cilvēku uzmanību kristīgajai vēstij. Lai arī uzskati par to, kas ir godīgums, pasaulē nepārtraukti mainās, lielākā daļa cilvēku godīgumu joprojām vērtē ļoti augstu. Turot solījumus, mēs pierādām savu mīlestību pret Dievu un tuvāko, kā arī piesaistām to cilvēku uzmanību, kuri mīl taisnību. (Mateja 22:36—39; Romiešiem 15:2.)

1998. kalpošanas gadā Jehovas liecinieki vairāk nekā miljardu stundu sludināja labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Cilvēki, kas ir redzējuši, ka mēs kādreiz neturam savu vārdu, iespējams, nav uzklausījuši viņiem sludināto vēsti. Tā kā mēs pārstāvam patiesības Dievu, cilvēki pilnīgi pamatoti gaida, lai mēs visā rīkotos godīgi. Ja mēs pildām solījumus un rīkojamies godīgi, mēs esam ”rota mūsu Pestītāja Dieva mācībai”. (Titam 2:10.)

Mēs apliecinām, ka turam doto vārdu, ja atgriežamies pie cilvēka, kas interesējas par Valstības vēsti. Ja mēs sakām, ka atnāksim pie viņa vēlreiz, tad mums tā arī jādara. Atgriezties pie cilvēka, kā esam solījuši, ir viens veids, kā apliecināt, ka mēs ’neliedzamies labu darīt nevienam, kam tas nepieciešams’. (Salamana Pamācības 3:27.) Kāda māsa par šo jautājumu izteicās šādi: ”Vairākas reizes man ir gadījies satikt ieinteresētu cilvēku, kas stāsta, ka iepriekš kāds Jehovas liecinieks ir solījis atnākt pie viņa, bet nav turējis doto vārdu. Es, protams, zinu, ka cilvēks varēja nebūt mājās vai arī kaut kādu neparedzētu apstākļu dēļ sludinātājs nevarēja viņu apmeklēt atkārtoti. Bet es gan negribētu, lai par mani kāds tā teiktu, tāpēc es daru visu iespējamo, lai satiktu šo cilvēku. Manuprāt, es sagādātu negodu Jehovam un visiem maniem brāļiem, ja es kādam liktu vilties.”

Reizēm mēs varbūt nevēlamies vēlreiz iet pie kāda cilvēka, jo domājam, ka viņu neinteresē tas, ko mēs viņam stāstījām. Tā pati māsa saka: ”Es nemaz nemēģinu izspriest, cik īsti liela ir bijusi cilvēka interese. Pati no savas pieredzes es esmu pārliecinājusies, ka pirmais iespaids mēdz būt nepareizs. Tāpēc es cenšos saglabāt pozitīvu viedokli, un vienmēr, kad satieku kādu cilvēku, es domāju, ka arī viņš varētu būt mans ticības biedrs.”

Kristīgajā kalpošanā un daudzās citās dzīves jomās mums jāapliecina, ka uz mūsu solījumiem var paļauties. Tiesa, reizēm to nav visai viegli izdarīt. Kāds gudrs cilvēks reiz sacīja: ”Ir daudz, kas katrs savu labu sirdi teic; bet uzticamu vīru, kas to atradīs!” (Salamana Pamācības 20:6, LB-26.) Tomēr mēs varam iegūt uzticamu cilvēku reputāciju, ja vien mums ir apņemšanās tādiem būt.

Bagātīgas svētības no Dieva

Kaut ko solīt, zinot, ka solītais netiks pildīts, ir tikpat negodīgi kā izrakstīt čeku, kuram nav seguma bankā. Turpretī, turot savus solījumus, mēs saņemam bagātīgas svētības. Viena no svētībām, ko saņem cilvēks, kurš pilda solījumus, ir tīra sirdsapziņa. (Salīdzināt Apustuļu darbi 24:16.) Viņš nenomokās ar sirdsapziņas pārmetumiem un izjūt gandarījumu un mieru. Turot vārdu, mēs veicinām draudzes vienotību, kas ir atkarīga no tā, cik lielā mērā draudzes locekļi var uzticēties cits citam. Runājot patiesību, mēs apliecinām, ka mēs kalpojam patiesības Dievam. (2. Korintiešiem 6:3, 4, 7.)

Jehova vienmēr tur doto vārdu, un viņš ienīst ’melīgu mēli’. (Salamana Pamācības 6:16, 17.) Mācīdamies no mūsu debesu Tēva, mēs tuvojamies viņam. Mums, bez šaubām, ir pietiekami daudz iemeslu turēt dotos solījumus.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 10. lpp.]

Jefta turēja vārdu, kaut gan tas bija ļoti grūti

[Attēli 11. lpp.]

Ja mēs apsolām apciemot cilvēku vēlreiz, mums labi jāsagatavojas atkārtotam apmeklējumam