Lasītāju jautājumi

Vai 2. Tesaloniķiešiem 3:14 (LB-26) pieminētā ’iezīmēšana’ attiecas uz draudzes formālu lēmumu, jeb vai šādu lēmumu pieņem katrs kristietis personiski, lai izsargātos no nepaklausīgu ticības biedru ietekmes?

No apustuļa Pāvila vārdiem, ko viņš rakstīja tesaloniķiešiem, ir redzams, ka draudžu vecākajiem ir noteikta nozīme šādā ’iezīmēšanā’. Tomēr pēc tam, kad vecākie ir pieņēmuši lēmumu, ikvienam kristietim tas ir jāatbalsta, domājot par attiecīgā cilvēka un draudzes garīgu ieguvumu. Mēs šīs domas vislabāk varam izprast, pārdomājot situāciju, kura pamudināja Pāvilu tās uzrakstīt.

Tesalonikā Pāvils daudziem — gan vīriešiem, gan sievietēm — palīdzēja iegūt ticību, un iznākumā tur tika nodibināta draudze. (Apustuļu darbi 17:1—4.) Vēlāk, atrodoties Korintā, Pāvils uzrakstīja tesaloniķiešiem vēstuli, lai tos uzslavētu un uzmundrinātu. Viņš deva arī vajadzīgos padomus, mudināja tos ”klusi dzīvojot darīt savu darbu un strādāt savām rokām”. Daži no Tesalonikas kristiešiem nedzīvoja saskaņā ar šiem padomiem, tāpēc Pāvils piebilda: ”Mēs jums liekam pie sirds, brāļi, pamācait nekārtīgos, iedrošinait bailīgos, palīdziet vājajiem.” Tiešām, starp tiem, kam bija nepieciešams padoms, bija arī ’nekārtīgie’a. (1. Tesaloniķiešiem 1:2—10; 4:11; 5:14.)

Dažus mēnešus vēlāk Pāvils uzrakstīja Otro vēstuli tesaloniķiešiem, kurā viņš sniedza papildu informāciju par nākotnē gaidāmo Jēzus klātbūtni. Viņš deva arī tālākus norādījumus par to, kā izturēties pret draudzes locekļiem, kas ir nekārtīgi — kas ’nestrādā nekādu darbu, bet tikai nedarbus [”jaucas tajā, kas uz viņiem neattiecas”, NW]’. Šādu cilvēku rīcība bija pretrunā gan ar piemēru, ko apustulis, smagi strādājot, rādīja pats, gan arī ar viņa skaidro pavēli, ka ir jāstrādā, lai varētu sevi apgādāt. (2. Tesaloniķiešiem 3:7—12.) Pāvils norādīja, ka draudzes locekļiem attiecīgi jārīkojas pēc tam, kad vecākie jau ir veltījuši pietiekoši daudz pūļu, lai pamācītu ’nekārtīgos’ draudzes locekļus un dotu viņiem padomus.

Pāvils rakstīja: ”Mēs aizrādām jums, brāļi..: atraujieties no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo, neievērodams mācības, ko jūs no mums esat saņēmuši. Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet, labu darīdami. Un ja kāds neklausa mūsu vēstules vārdiem, to ievērojiet [”iezīmējat”, LB-26], un nesaejieties ar to, lai tas justos apkaunots. Tikai neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamācait to kā brāli.” (2. Tesaloniķiešiem 3:6, 13—15.)

No Pāvila teiktā redzams, ka tālākā rīcība nozīmēja arī norobežošanos no ’nekārtīgajiem’ un to ’iezīmēšanu’. Tomēr šie cilvēki arī turpmāk bija jāpamāca kā brāļi. Kādos gadījumos draudzei būtu šādi jāreaģē? Lai to labāk saprastu, vispirms apskatīsim trīs situācijas, uz kurām Pāvils neattiecināja savu norādījumu.

1. Mēs zinām, ka kristieši ir nepilnīgi un mēdz kļūdīties. Bet, tā kā mīlestība ir patiesās kristietības iezīme, mums ir jāizturas pret ticības biedriem ar sapratni un jāpiedod viņiem. Piemēram, kristietis varbūt atsevišķu reizi ir ļāvies dusmu uzliesmojumam, tāpat kā tas notika Barnabas un Pāvila starpā. (Apustuļu darbi 15:36—40, NW.) Vai arī kāds no mūsu brāļiem ir bijis piekusis un tāpēc ir izteicis skarbus un asus vārdus. Šādos gadījumos mēs, parādot mīlestību un izmantojot Bībeles padomu, varam nepievērst uzmanību ticības biedra kļūmei, saglabāt ar viņu tuvas attiecības un turpināt kopā ar viņu dzīvot un strādāt. (Mateja 5:23—25; 6:14; 7:1—5; 1. Pētera 4:8.) Saprotams, Pāvils nerunāja par šāda veida problēmām, kad viņš rakstīja Otro vēstuli tesaloniķiešiem.

2. Pāvila norādījumi neattiecas uz situāciju, kurā kāds kristietis pēc savas iniciatīvas ir izlēmis ierobežot ciešu saskarsmi ar citu, kura uzvedība vai attieksme nav laba. Tāds varētu būt kristietis ar pārmērīgu noslieci uz izklaidēšanos vai arī uz materiālo labumu iegūšanu. Tāpat vecāki var ierobežot laiku, ko viņu bērns pavada kopā ar draugu, kas neciena vecāku varu, spēlējoties ir rupjš vai bīstami pārgalvīgs vai arī nenopietni izturas pret kalpošanu Dievam. Tikko minētajās situācijās lēmumi ir jāpieņem personiski, pārdomājot to, kas rakstīts Salamana Pamācībās 13:20: ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs, bet kas ir draugos ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.” (Salīdzināt 1. Korintiešiem 15:33.)

3. Par daudz nopietnākiem pārkāpumiem Pāvils rakstīja korintiešiem, pieminot cilvēku, kas smagi grēko un nevēlas to nožēlot. Tādi grēcinieki, kas nevēlas nožēlot grēkus, bija jāizslēdz no draudzes. Šāds ’ļaunais’ bija it kā jānodod Sātanam. Pēc tam uzticīgajiem kristiešiem bija jāizvairās no ciešiem kontaktiem ar izslēgtajiem ’ļaunajiem’ — apustulis Jānis mudināja ar viņiem pat nesveicināties. (1. Korintiešiem 5:1—13; 2. Jāņa 9—11.) Arī šis gadījums tomēr neatbilst situācijai, par kuru rakstīts 2. Tesaloniķiešiem 3:14.

Situācija ar ’nekārtīgajiem’, kas minēta Otrajā vēstulē tesaloniķiešiem, atšķiras no trīs iepriekš pārrunātajiem gadījumiem. Pāvils rakstīja, ka viņi joprojām ir ’brāļi’ — tam būtu jāatspoguļojas mūsu attieksmē pret šādiem ticības biedriem, un viņi kā brāļi būtu arī jāpamāca. Tātad šāda problēma ar ’nekārtīgajiem’ brāļiem nebija vienkārši nenozīmīgas personiskas nesaskaņas kristiešu starpā, bet nebija arī tik smags nodarījums, ka draudzes vecākajiem būtu bijis jāsāk domāt par izslēgšanu, kā tas bija jādara Pāvilam saistībā ar kāda Korintas draudzes kristieša amorālo rīcību. ’Nekārtīgie’ nebija izdarījuši smagu grēku, kādā bija vainojams cilvēks, kas tika izslēgts no Korintas draudzes.

Tomēr ’nekārtīgie’ Tesalonikā nebija bez vainas, jo viņi lielā mērā bija novirzījušies no kristīgajām prasībām. Viņi negribēja strādāt — varbūt tam par iemeslu bija viņu iedomas, ka nupat jau esot jāatgriežas Kristum, bet varbūt viņi vienkārši bija slinki. Šie kristieši arī traucēja draudzes mieru, ’jaucoties tajā, kas uz tiem neattiecās’. Acīmredzot draudzes vecākie viņiem jau vairākkārt bija devuši atbilstošus Bībeles padomus, kā to savā pirmajā vēstulē bija ieteicis darīt Pāvils. (Salamana Pamācības 6:6—11; 10:4, 5; 12:11, 24; 24:30—34.) Tomēr šie cilvēki stūrgalvīgi turpināja ar savu rīcību darīt negodu draudzei, turklāt tā pastāvēja briesmas, ka viņu attieksmi varētu pārņemt citi kristieši. Tāpēc kristiešu draudzes vecākais Pāvils, neminot vainīgos vārdā, publiski pievērsa uzmanību tam, kā viņi ar savu nekārtīgumu traucē citus, un parādīja, cik nepareiza ir šāda rīcība.

Pāvils arī darīja draudzei zināmu, ka katram kristietim personiski būtu pareizi ’iezīmēt’ ’nekārtīgos’. Tas nozīmēja, ka katram draudzes loceklim bija jāpārdomā un jāpatur prātā, kuru cilvēku rīcība atbilst tam negatīvajam piemēram, no kā draudze publiski tika brīdināta. Pāvils pamācīja, lai kristieši ’atrautos no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo’. Tas noteikti nevarētu nozīmēt, ka no šāda cilvēka būtu bijis pilnībā jāizvairās, jo Pāvils teica arī turpmāk viņu ’pamācīt kā brāli’. Ar ’iezīmēto’ cilvēku visiem arī turpmāk bija jātiekas draudzes sapulcēs un, iespējams, arī kalpošanā. Bija cerība, ka brālis atsauksies uz pamācībām un vairs netraucēs draudzes mieru.

Kādā veidā no šāda cilvēka būtu ’jāatraujas’? Var secināt, ka padoms dots attiecībā uz biedrošanos. (Salīdzināt Galatiešiem 2:12.) Ja ar šo cilvēku tiek pārtraukti sociālie kontakti un ar viņu vairs nevēlas kopā izklaidēties, tas var palīdzēt viņam saprast, ka cilvēkiem ar augstiem principiem nepatīk viņa rīcība. Pat ja viņš nesāktu izjust kaunu un mainīties, tad vismaz būtu mazāka iespējamība, ka citus draudzē ietekmētu šī cilvēka nepareizā nostāja un rīcība. Visiem tomēr jāturpina koncentrēt savas domas uz pozitīvo. Pāvils deva padomu: ”Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet, labu darīdami.” (2. Tesaloniķiešiem 3:13.)

Bez šaubām, šis apustuļa padoms nedod mums nekādas tiesības noniecināt vai tiesāt mūsu brāļus, kam gadās izdarīt kādu kļūmi. Padoms tiek dots ar mērķi, lai mēs palīdzētu cilvēkam, kas ar savu rīcību ir sācis traucēt draudzes mieru un ir manāmi novirzījies no kristīgajām prasībām.

Pāvils nenoteica sīkus noteikumus un neizveidoja sarežģītu procedūru. Taču ir saprotams, ka vecākajiem vispirms ir jādod ’nekārtīgajam’ draudzes loceklim vajadzīgie padomi un jācenšas viņam palīdzēt. Ja šiem centieniem nav rezultātu un cilvēks tīšuprāt nemaina savu nepareizo dzīvesveidu, kas traucē draudzes mieru un kas var ietekmēt arī citus, vecākie var nolemt, ka ir jābrīdina draudze un ir jāsagatavo runa par to, kāpēc no šādas rīcības jāvairās. Runā neviens netiks saukts vārdā, taču brīdinošā runa palīdzēs aizsargāt draudzi, jo kristieši, kam būs vajadzīgā atbildības sajūta, pievērsīs īpašu uzmanību tam, lai mazāk pavadītu laiku kopā ar tādu draudzes locekli, kuram acīm redzami piemīt šāds nekārtīgums.

Jācer, ka pēc kāda laika kristietis nokaunēsies par savu dzīvesveidu un tas viņu pamudinās veikt vajadzīgās izmaiņas. Kad vecākie un pārējie draudzē redz šīs izmaiņas, viņi var katrs personiski izlemt turpmāk vairs neatturēties no tuvākas draudzēšanās ar šo cilvēku.

Kopsavilkumā var teikt, ka vecākajiem ir jāuzņemas iniciatīva, lai sniegtu ’nekārtīgajam’ cilvēkam padomus un palīdzību. Ja viņš savā rīcībā nesaskata neko nepareizu un turpina negatīvi ietekmēt citus, vecākie var izlemt, ka būtu jābrīdina draudze. Viņi sagatavos runu, kas izskaidro Bībeles viedokli attiecīgajā jautājumā — vai tā būtu tuva draudzība ar neticīgu pretējā dzimuma cilvēku vai arī kāda cita nepareiza rīcība. (1. Korintiešiem 7:39; 2. Korintiešiem 6:14.) Draudzes uzmanība tiks pievērsta pastāvošajai problēmai, un katrs kristietis personiski var izlemt, vai viņš ierobežos savus kontaktus ar cilvēkiem, par kuriem viņš skaidri zina, ka tie dzīvo ’nekārtīgi’, taču kuri joprojām ir viņa brāļi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 31. lpp.]

Kristiešu vecākie pamāca ’nekārtīgos’, taču patur prātā, ka viņi ir ticības biedri