Uzticamu paredzējumu meklējumos

NEILGI pēc tam, kad valdnieks, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Aleksandrs Lielais, 336. gadā p.m.ē. bija kāpis Maķedonijas tronī, viņš apmeklēja Delfu orākulu Grieķijas vidienē. Aleksandram bija godkārīgas nākotnes ieceres — viņš plānoja iekarot lielu tālaika pasaules daļu. Bet viņš gribēja saņemt dievišķu apliecinājumu, ka šis grandiozais pasākums izdosies. Kā vēstī nostāsts, dienā, kad Aleksandrs ieradās Delfos, ar orākulu neesot bijis atļauts runāt. Tomēr Aleksandrs, nevēlēdamies doties projām bez atbildes, esot palicis pie sava un piespiedis priesterieni izteikt paredzējumu. Viņa bezspēcībā izsaukusies: ”Ak, jaunekli, tu esi neuzvarams!” Jaunais valdnieks esot uztvēris šos vārdus kā labu zīmi, kas sola uzvarām vainagotu karagājienu.

Taču Aleksandrs būtu varējis iegūt daudz precīzākas ziņas par sava karagājiena iznākumu, ja būtu izpētījis vienā no Bībeles grāmatām — Daniēla grāmatā — atrodamos pravietojumus. Tajos ar apbrīnojamu precizitāti bija paredzēti viņa iekarojumi, kas tika veikti ļoti strauji. Pastāv uzskats, ka Aleksandram galu galā esot bijusi izdevība izlasīt, ko par viņu rakstīja Daniēls. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs vēstī, ka tad, kad Maķedonijas valdnieks iegāja Jeruzalemē, viņam esot parādīti Daniēla pravietojumi — domājams, Daniēla grāmatas 8. nodaļa. (Daniēla 8:5—8, 20, 21.) Iespējams, tieši tāpēc Aleksandra karaspēks pasaudzēja Jeruzalemi un to nenopostīja.

Cilvēkiem raksturīga vajadzība

Cilvēki vienmēr ir izjutuši vajadzību pēc uzticamiem nākotnes paredzējumiem — to var teikt gan par karaļiem, gan par vienkāršajiem ļaudīm, tā ir bijis senatnē, un tā ir mūsdienās. Tā kā mēs, cilvēki, esam saprātīgas būtnes, mēs pētījam pagātni, apzināmies tagadni un it īpaši interesējamies par nākotni. Kādā ķīniešu sakāmvārdā trāpīgi teikts: ”Ja kāds spēj paredzēt, kas notiks pēc trim dienām, tas būs bagāts tūkstoš gadus.”

Gadsimtu gaitā daudzi ir centušies ielūkoties nākotnē, ņemot talkā kaut ko tādu, ko viņi ir uzskatījuši par dievišķu. Tā rīkojās senie grieķi, kuriem bija daudzi svētie orākuli, piemēram, Delfos, Dēlā un Dodonē. Viņi mēdza turp doties, lai izvaicātu savus dievus par politiskiem un militāriem notikumiem, kā arī par jautājumiem, kas bija saistīti ar personīgo dzīvi — ar ceļojumiem, precībām un bērniem. Ar šādu paredzējumu palīdzību vadību no garīgās sfēras meklēja ne tikai valdnieki un karavadoņi, bet arī veselas ciltis un pilsētvalstis.

Kāds profesors atzīmēja, ka patlaban ir ”strauji savairojušās organizācijas, kas nodarbojas ar nākotnes prognozēšanu”. Tomēr daudzi neņem vērā vienīgo nemaldīgo pravietojumu avotu — Bībeli. Šie cilvēki nepieļauj ne mazāko iespēju, ka Bībeles pravietojumi varētu saturēt tieši to informāciju, ko viņi grib iegūt. Daži zinātnieki pat pielīdzina Bībeles pravietojumus seno orākulu pareģojumiem, un skeptiķiem mūsdienās parasti ir aizspriedumi pret Bībelē lasāmajiem pravietojumiem.

Aicinām jūs pašiem pārbaudīt faktus. Kas atklājas, rūpīgi salīdzinot Bībelē ietvertos paredzējumus un pareģojumus, ko ir izteikuši cilvēki? Vai Bībeles pravietojumiem var uzticēties vairāk nekā senatnes orākulu pareģojumiem? Un vai uz Bībeles pravietojumiem var paļauties tik lielā mērā, lai ļautu tiem būtiski ietekmēt savu dzīvi?

[Attēls 3. lpp.]

Bībelē bija paredzēti Aleksandra straujie iekarojumi

[Norāde par autortiesībām]

Cortesía del Museo del Prado, Madride (Spānija)

[Attēls 4. lpp.]

Maķedonijas Aleksandrs

[Norāde par autortiesībām]

Musei Capitolini, Roma

[Norāde par attēla autortiesībām 2. lpp.]

VĀKS: karavadonis Tits un Maķedonijas Aleksandrs: Musei Capitolini, Roma