Viņi pildīja Jehovas gribu
Piedodot tiek glābta dzīvība
DESMIT Jēkaba dēlus, kas stāvēja Ēģiptes pārvaldnieka priekšā, vienoja briesmīgs noslēpums. Pirms daudziem gadiem viņi bija pārdevuši verdzībā savu pusbrāli Jāzepu, bet tēvam bija nolēmuši pateikt, ka to ir nogalinājis plēsīgs zvērs. (1. Mozus 37:18—35.)
Kopš tā laika bija pagājuši apmēram 20 gadi, un viņu zemē valdīja liels bads, kas bija piespiedis šos desmit vīrus doties uz Ēģipti, lai pirktu labību. Bet brāļiem negāja tik gludi, kā viņi bija iecerējuši. Ēģiptes pārvaldnieks, kas bija noteicējs arī pār visiem labības krājumiem, brāļus apsūdzēja, ka tie esot izlūki. Vienu brāli viņš ieslodzīja un pieprasīja, lai pārējie dodas uz savu zemi un atgriežas ar jaunāko brāli Benjamīnu. Kad brāļi to bija izdarījuši, Ēģiptes pārvaldnieks visu izkārtoja tā, lai rastos iemesls Benjamīnu ieslodzīt. (1. Mozus 42:1—44:12.)
Jūda, viens no Jēkaba dēliem, to negribēja pieļaut. Jūda pastāstīja pārvaldniekam, ka viņu tēvs nomirs, ja viņi pārradīsies mājās bez Benjamīna. Tad notika kaut kas tāds, ko nebija gaidījis nedz Jūda, nedz kāds cits no viņa ceļa biedriem. Pavēlējis visiem, izņemot Jēkaba dēlus, atstāt telpu, pārvaldnieks sāka skaļi raudāt. Nedaudz atguvies, viņš sacīja: ”Es esmu Jāzeps!” (1. Mozus 44:18—45:3.)
Žēlsirdība un atbrīvošana
”Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?” Jāzeps vaicāja saviem pusbrāļiem. Bet atbildes nebija. Jāzepa pusbrāļi bija kā valodu zaudējuši. Viņi nezināja, vai priecāties vai baiļoties. Pirms 20 gadiem, kad viņi bija daudz jaunāki, viņi taču bija pārdevuši šo vīru verdzībā. Jāzeps tagad viņus varēja apcietināt, aizsūtīt uz mājām bez pārtikas vai — bail pat iedomāties! — piespriest viņiem nāvessodu. Var saprast, kāpēc Jāzepa pusbrāļi ”nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot”. (1. Mozus 45:3.)
Taču Jāzeps nelika viņiem ilgi mocīties neziņā. ”Nāciet tuvāk klāt!” viņš aicināja. Brāļi paklausīja. Tad Jāzeps sacīja: ”Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuŗu jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.” (1. Mozus 45:4, 5.)
Jāzepa žēlsirdībai bija pamats. Viņš jau bija ievērojis, ka brāļi nožēlo agrāk izdarīto. Piemēram, kad Jāzeps apsūdzēja savus pusbrāļus, sacīdams, ka tie ir izlūki, viņš dzirdēja tos savā starpā runājam: ”Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; ..tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.” (1. Mozus 42:21.) Turklāt Jūda piedāvājās kļūt par vergu Benjamīna vietā, lai jaunietis varētu atgriezties pie tēva. (1. Mozus 44:33, 34.)
Tātad Jāzeps tiešām varēja parādīt žēlastību saviem pusbrāļiem. Viņš saprata, ka tā ir iespējams glābt dzīvību visiem ģimenes locekļiem. Šī iemesla dēļ viņš lika pusbrāļiem atgriezties pie tēva Jēkaba un tam sacīt: ”To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērni, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu.” (1. Mozus 45:9—11.)
Lielākais Jāzeps
Jēzu Kristu var saukt par Lielāko Jāzepu, jo notikumos, kas saistīti ar Jāzepu un ar Jēzu Kristu, var saskatīt daudz kā līdzīga. Tāpat kā pret Jāzepu, arī pret Jēzu slikti izturējās viņa brāļi — Ābrahāma pēcnācēji. (Salīdzināt Apustuļu darbi 2:14, 29, 37.) Tomēr viņi abi pieredzēja neparastas pārmaiņas. Jāzeps bija vergs, bet tad viņu negaidīti iecēla par Ēģiptes zemes pārvaldnieku; augstāks stāvoklis bija tikai faraonam. Savukārt Jēzu Jehova piecēla no mirušajiem un dāvāja viņam ļoti augstu stāvokli — pie savas labās rokas. (Apustuļu darbi 2:33, NW; Filipiešiem 2:9—11.)
Būdams Ēģiptes pārvaldnieks, Jāzeps varēja dot pārtiku visiem, kas ieradās Ēģiptē pirkt labību. Mūsdienās Lielākajam Jāzepam uz zemes ir uzticīgā un gudrā kalpa grupa, ar kuras starpniecību viņš dod garīgo uzturu ”savā laikā”. (Mateja 24:45—47; Lūkas 12:42—44.) Tiem, kas nāk pie Jēzus, patiešām ”vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps.., jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem”. (Atklāsmes 7:16, 17.)
Ko mēs varam mācīties
Jāzepa rīcība ir lielisks paraugs, kā paust žēlsirdību. Stingri pēc taisnīguma viņam būtu bijis jāsoda brāļi, kas viņu bija pārdevuši verdzībā. Bet siltas jūtas pret tiem varēja būt iemesls, kura dēļ Jāzeps būtu varējis neņemt vērā brāļu pārkāpumu. Taču Jāzeps nebija ne pārāk stingrs, ne pārāk maigs. Viņš pārbaudīja, vai brāļi nožēlo savu soli. Kad viņš pārliecinājās, ka brāļu nožēla ir patiesa, viņš tiem piedeva.
Arī mēs varam rīkoties līdzīgi Jāzepam. Ja redzam, ka cilvēks, kas ir grēkojis pret mums, sirdī ir patiešām mainījies, mums būtu viņam jāpiedod. Protams, mēs nekad nedrīkstam pieļaut, ka siltu jūtu dēļ mēs izliktos neredzam lielu pārkāpumu. Bet tāpat mēs nedrīkstam pieļaut, ka aizvainojums mums traucētu ievērot cilvēka rīcību, kas liecina par patiesu nožēlu. Tāpēc centīsimies ’cits citu panest un cits citam piedot’. (Kolosiešiem 3:13.) Tā mēs sekosim Dieva Jehovas priekšzīmei, kurš ’piedod labprāt’. (Psalms 86:5; Mihas 7:18, 19.)