Vai tev ir tāda ticība kā Ābrahāmam?

”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (LŪKAS 18:8)

1. Kāpēc mūsdienās ir grūti saglabāt stipru ticību?

MŪSDIENĀS nav viegli saglabāt stipru ticību. Pasaule ar visdažādākajiem līdzekļiem cenšas panākt, ka kristieši pamestu novārtā savu garīgumu un pievērstu uzmanību kaut kam citam. (Lūkas 21:34; 1. Jāņa 2:15, 16.) Karu, dabas katastrofu, slimību vai bada dēļ daudzu kristiešu dzīve būtībā ir cīņa par izdzīvošanu. (Lūkas 21:10, 11.) Daudzās valstīs lielākā sabiedrības daļa ir noskaņota laicīgi, tāpēc ikviens, kas dzīvo saskaņā ar savu ticību, tiek uzskatīts par nesaprātīgu cilvēku vai pat par fanātiķi. Daudzi kristieši tiek vajāti savas ticības dēļ. (Mateja 24:9.) Nav ne mazāko šaubu, ka pašlaik ir aktuāls jautājums, ko Jēzus uzdeva gandrīz pirms 2000 gadiem: ”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūkas 18:8.)

2. a) Kāpēc kristiešiem nepieciešama stipra ticība? b) Kāda cilvēka ticībai ir noderīgi pievērst uzmanību?

² Patiesība ir tāda, ka bez stipras ticības mēs nevaram dzīvot pilnvērtīgu dzīvi tagad un cerēt uz iespēju dzīvot mūžīgi nākotnē. Citēdams vārdus, ko Jehova bija teicis Habakukam, Pāvils rakstīja: ””Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.” [..] ..bez ticības nevar patikt [Dievam].” (Ebrejiem 10:38—11:6; Habakuka 2:4.) Timotejam Pāvils rakstīja: ”Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts.” (1. Timotejam 6:12.) Bet kā lai iegūst nelokāmu ticību? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir noderīgi padomāt par kādu cilvēku, kas dzīvoja pirms 4000 gadiem, — viņa ticība joprojām tiek augstu vērtēta trīs lielās reliģijās: islamā, jūdaismā un kristietībā. Minētais cilvēks ir Ābrahāms. Pacentīsimies noskaidrot, kādā ziņā Ābrahāma ticība bija izcila. Padomāsim, kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei.

Paklausība Dieva norādījumiem

3., 4. Kāpēc Tera ar savu ģimeni pārcēlās no Ūras uz Hāranu?

³ Par Ābrahāmu (vispirms saukts Ābrāms) mēs lasām jau pašā Bībeles sākumā. 1. Mozus 11:26 ir rakstīts, ka Tera ”dzemdināja Ābrāmu, Nahoru un Hāranu”. Tera ar savu ģimeni dzīvoja haldiešu Ūrā, plaukstošā pilsētā, kas atradās Mezopotāmijas dienvidos. Bet Teras ģimene nedzīvoja Ūrā visu laiku. ”Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu un dēla dēlu Latu, Hārana dēlu, un savu vedeklu Sāru, Ābrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no Kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Hāranai un apmetās tur.” (1. Mozus 11:31.) Arī Ābrahāma brālis Nahors ar savu ģimeni pārcēlās uz Hāranu. (1. Mozus 24:10, 15; 28:1, 2; 29:4.) Kāpēc Tera no plaukstošās Ūras pārcēlās uz tālo Hāranu?

⁴ Apmēram 2000 gadu pēc Ābrahāma nāves dievbijīgais Stefans, runādams jūdu sinedrija priekšā, paskaidroja, kāpēc Teras ģimene pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Viņš sacīja: ”Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotāmijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Hāranā, un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu. Tad viņš, aizgājis no haldiešu zemes, apmetās Hāranā.” (Apustuļu darbi 7:2—4.) Tera ar savu saimi pārcēlās uz Hāranu tāpēc, ka bija ņēmis vērā Jehovas gribu attiecībā uz Ābrahāmu.

5. Kurp un kāpēc Ābrahāms devās pēc tēva nāves?

⁵ Teras ģimene apmetās uz dzīvi jaunajā pilsētā. Daudzus gadus vēlāk Ābrahāms ar vārdiem ”mana zeme” apzīmēja Hāranu, nevis Ūru. (1. Mozus 24:4.) Bet Ābrahāms nepalika Hāranā visu mūžu. Uz to norādīja Stefans: ”Vēlāk, kad viņa [Ābrahāma] tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat.” (Apustuļu darbi 7:4.) Paklausīdams Jehovas norādījumam, Ābrahāms kopā ar Latu šķērsoja Eifratu un iegāja Kanaānā.a

6. Kādu solījumu Jehova deva Ābrahāmam?

⁶ Kādēļ Jehova Ābrahāmam lika doties uz Kanaānu? Tādēļ, lai īstenotos Dieva nodoms, kas bija saistīts ar šo uzticamo vīru. Jehova Ābrahāmam bija teicis: ”Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuŗu Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:1—3.) Ābrahāmam bija jākļūst par tēvu lielai tautai, kuru Jehova solīja sargāt un kurai bija jāiegūst savā īpašumā Kanaāna zeme. Tas bija brīnišķīgs apsolījums. Taču Ābrahāmam bija jāveic lielas izmaiņas savā dzīvē, lai viņš iemantotu apsolīto zemi.

7. Kādām izmaiņām bija jānotiek Ābrahāma dzīvē, lai viņš varētu pieredzēt Jehovas solījuma piepildīšanos?

⁷ Aiziet no Ūras Ābrahāmam nozīmēja pamest plaukstošu pilsētu un tēva radiniekus, kas tajos laikos nozīmēja zināmā mērā zaudēt drošību. Kad Ābrahāms aizgāja no Hāranas, viņš nošķīrās no tēva saimes, tātad arī no sava brāļa Nahora ģimenes, un devās uz nepazīstamu zemi. Dzīvodams Kanaānā, Ābrahāms nemeklēja patvērumu aiz pilsētu mūriem. Kāpēc ne? Tāpēc, ka neilgu laiku pēc Ābrahāma ierašanās Kanaāna zemē Jehova viņam teica: ”Pārstaigā zemi tās gaŗumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” (1. Mozus 13:17.) Ābrahāms, kuram toreiz bija 75 gadi, un viņa sieva Sāra, kurai bija 65 gadi, ņēma vērā šo norādījumu. ”Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs.” (Ebrejiem 11:9; 1. Mozus 12:4.)

Tāda pati ticība mūsdienās

8. Kas mums sevī jāveido, ņemot vērā Ābrahāma un citu senatnes liecinieku priekšzīmi?

⁸ Par Ābrahāmu un viņa ģimenes locekļiem ir rakstīts Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, kur ir minēts ”liels pulks liecinieku”, kas dzīvoja pirms kristiešiem. Norādījis uz šo Dieva kalpu ticību, Pāvils mudināja kristiešus ’nolikt visu smagumu un grēku [neticību], kas ap viņiem tinas’. (Ebrejiem 12:1.) Neticība tiešām var būt kā pinekļi. Tomēr patiesie kristieši mūsdienās, tāpat kā Pāvila dienās, ir spējuši izveidot stipru ticību — tādu ticību, kāda bija Ābrahāmam un citiem Dieva kalpiem senatnē. Pāvils par sevi un saviem ticības biedriem teica: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.” (Ebrejiem 10:39.)

9., 10. Kas liecina par to, ka mūsdienās daudziem ir tāda pati ticība kā Ābrahāmam?

⁹ Tiesa, pasaule nav tāda, kāda tā bija Ābrahāma laikā. Tomēr mēs kalpojam tam pašam ”Ābrahāma Dievam”, un viņš nemainās. (Apustuļu darbi 3:13; Maleahija 3:6.) Jehova ir pielūgsmes cienīgs tāpat, kā viņš bija pielūgsmes cienīgs Ābrahāma laikā. (Atklāsmes 4:11.) Daudz ir to cilvēku, kas veltī sevi Jehovam un, tāpat kā Ābrahāms, veic savā dzīvē visas izmaiņas, kuras nepieciešamas, lai varētu pildīt Dieva gribu. Pagājušajā gadā 316 092 cilvēki publiski apliecināja savu veltīšanos Dievam, kad tika kristīti ”Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. (Mateja 28:19.)

¹⁰ Lielākajai daļai no šiem kristiešiem nebija jādodas uz tālu svešu zemi, lai dzīvotu saskaņā ar savu veltīšanos. Bet daudzi no viņiem ir nogājuši diezgan tālu ceļu garīgā ziņā. Piemēram, Maurīcijā dzīvo Elsija, kas kādreiz nodarbojās ar buršanu. Visi no viņas baidījās. Kāda speciālā pioniere sāka studēt Bībeli ar Elsijas meitu, un tā Elsijai radās iespēja ’atgriezties no tumsas gaismā’. (Apustuļu darbi 26:18.) Pamanījusi, ka meitai mācības ļoti patīk, viņa piekrita studēt publikāciju Mana Bībeles stāstu grāmata. Ar viņu tika studēts trīs reizes nedēļā, jo viņai bija nepieciešams pastāvīgs atbalsts. Okultisms Elsijai nebija atnesis laimi, un viņas dzīvē bija daudz problēmu. Bet ar laiku viņa sekmīgi veica garo ceļu no dēmonisma uz patieso pielūgsmi. Kad cilvēki nāca pie Elsijas lūgt palīdzību, viņa tiem stāstīja, ka vienīgi Jehova var pasargāt no ļaunuma. Tagad Elsija ir kristīta Jehovas lieciniece, un 14 cilvēki no viņas radiem un draugiem ir pieņēmuši patiesību.

11. Ko savā dzīvē labprāt maina cilvēks, kas vēlas sevi veltīt Jehovam?

¹¹ Lielākajai daļai cilvēku, kas pagājušajā gadā veltīja savu dzīvi Dievam, nebija jāveic tik krasas izmaiņas. Tomēr viņi visi no garīgas nāves ir atgriezušies garīgā dzīvībā. (Efeziešiem 2:1.) Lai gan kristieši joprojām dzīvo pasaulē, viņi nepieder pie šīs pasaules. (Jāņa 17:15, 16.) Viņus, tāpat kā svaidītos kristiešus, kuru ”piederība ir debesīs”, var saukt par ’piedzīvotājiem un svešiniekiem’. (Filipiešiem 3:20; 1. Pētera 2:11.) Šie cilvēki ir saskaņojuši savu dzīvi ar Dieva normām, un uz šādu rīcību viņus ir pamudinājusi galvenokārt mīlestība pret Dievu un pret savu tuvāko. (Mateja 22:37—39.) Viņi nedzenas pēc savtīgiem, materiālistiskiem mērķiem un nejūt vajadzību meklēt savas dzīves piepildījumu šajā pasaulē. Viņi vērš savu skatienu uz apsolītajām ’jaunajām debesīm un jauno zemi, kur taisnība mājos’. (2. Pētera 3:13; 2. Korintiešiem 4:18.)

12. Kādi skaitļi par pagājušajā gadā paveikto darbu liecina, ka Jēzus savas klātbūtnes laikā ir atradis ”ticību virs zemes”?

¹² Kad Ābrahāms ieradās Kanaānā, viņš ar savu ģimeni varēja cerēt vienīgi uz Jehovas atbalstu un aizsardzību. Turpretī tie 316 092 cilvēki, kas nesen tika kristīti, nebūt nav vieni. Protams, Jehova viņus atbalsta un sargā ar savu garu, tāpat kā viņš sargāja Ābrahāmu. (Salamana Pamācības 18:10.) Bet Jehovas atbalsts ir jūtams arī sirsnīgajā, daudznacionālajā brāļu saimē, kas tagad ir pat lielāka par dažām pasaules tautām. (Jesajas 66:8.) Šīs tautas locekļi apliecina savu ticību, runādami par Dieva apsolījumiem ar citiem cilvēkiem, un pagājušajā gadā vislielākais sludinātāju skaits bija 5 888 650. (Marka 13:10.) Cenzdamies satikt ieinteresētus cilvēkus, viņi ir pavadījuši sludināšanā 1 186 666 708 stundas. Sludināšanas iznākums ir 4 302 852 Bībeles studijas, kuru laikā tiek sniegta palīdzība cilvēkiem, kas vēlas stiprināt savu ticību. Par šīs tautas locekļu dedzību liecina fakts, ka 698 781 no viņiem pastāvīgi vai arī vismaz vienu mēnesi kalpoja par pionieriem. (Dati par Jehovas liecinieku darbību pagājušajā gadā ir doti tabulā no 12. līdz 15. lappusei.) Minētie fakti ir skaidra atbilde uz Jēzus jautājumu: ”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Uzticīgi pārbaudījumos

13., 14. Kādas grūtības Ābrahāms un viņa ģimenes locekļi pieredzēja Kanaānā?

¹³ Ābrahāmam un viņa saimei Kanaānā reizēm bija pavisam grūta dzīve. Vismaz vienu reizi Kanaānā bija bads, kura dēļ Ābrahāms devās uz Ēģipti. Turklāt Ēģiptes faraons un Geraras (kas atradās netālu no Gazas) valdnieks vēlējās ņemt pie sevis Ābrahāma sievu Sāru. (1. Mozus 12:10—20; 20:1—18.) Reiz ceļojuma laikā izcēlās strīds starp Ābrahāma un Lata ganiem, tāpēc abas saimes devās katra uz savu pusi. Ābrahāms rīkojās ļoti nesavtīgi, ļaudams Latam pirmajam izvēlēties zemi, un Lats izvēlējās Jordānas apgabalu, kas šķita tik auglīgs un skaists kā Ēdenes dārzs. (1. Mozus 13:5—13.)

¹⁴ Vēlāk vietā, kur dzīvoja Lats, sākās karš starp tālās Elamas valdnieka sabiedrotajiem un piecu Sidimas ielejas pilsētu valdniekiem. Iebrucēji sakāva vietējo valdnieku karaspēku un aizveda sev līdzi daudz laupījuma un gūstekņu, arī Latu un viņa īpašumus. Ābrahāms, izdzirdējis par notikušo, bezbailīgi sekoja svešzemnieku karapulkam, un viņam izdevās atbrīvot Latu un tā saimi, kā arī atgūt to, kas bija nolaupīts vietējiem valdniekiem. (1. Mozus 14:1—16.) Taču tas nebija sliktākais, kas ar Latu notika, kamēr viņš dzīvoja Kanaānā. Kaut kādu apsvērumu dēļ viņš apmetās uz dzīvi Sodomā, kaut gan šīs pilsētas iedzīvotājiem bija ļoti amorālu cilvēku slava.b (2. Pētera 2:6—8.) Kad eņģeļi brīdināja Latu, ka pilsēta tiks iznīcināta, viņš kopā ar sievu un meitām metās bēgt. Tomēr Lata sieva neņēma vērā kādu īpašu norādījumu, ko bija devuši eņģeļi, tāpēc viņa pārvērtās par sāls stabu. Latam bija palikušas tikai viņa divas meitas, ar kurām kopā viņš dzīvoja kādā alā Coārā. (1. Mozus 19:1—30.) Notikušais, bez šaubām, ļoti uztrauca Ābrahāmu, jo Lats bija ieradies Kanaānā kā Ābrahāma saimes loceklis.

15. Kāda negatīva domāšana acīmredzot nebija radusies Ābrahāmam, kas pieredzēja daudz grūtību, dzīvodams teltīs svešā zemē?

¹⁵ Vai Ābrahāms kādreiz domāja, ka būtu bijis labāk, ja viņš un Lats dzīvotu drošībā Ūrā kopā ar tēva radiniekiem vai būtu palikuši Hāranā kopā ar viņa brāli Nahoru? Vai viņš nenožēloja, ka nav apmeties uz dzīvi nocietinātā pilsētā un dzīvo teltīs? Varbūt viņš šaubījās par to, vai ir bijis saprātīgi tik daudz ko upurēt un klejot pa svešu zemi? Apustulis Pāvils par Ābrahāmu un viņa ģimeni rakstīja šādus vārdus: ”Ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuŗas bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties.” (Ebrejiem 11:15.) Taču viņi negriezās atpakaļ. Lai kādas bija grūtības, viņi palika tur, kur Jehova viņiem lika būt.

Izturība mūsdienās

16., 17. a) Ar kādām grūtībām mūsdienās sastopas daudzi kristieši? b) Kāda pozitīva nostāja ir kristiešiem? Kāpēc?

¹⁶ Kristieši mūsdienās kalpo Dievam ar tādu pašu izturību. Kalpošana kristiešiem tiešām sagādā daudz prieka, tomēr viņu dzīve šajās pēdējās dienās nepavisam nav viegla. Kaut arī viņi dzīvo garīgajā paradīzē, viņi saskaras ar tām pašām ekonomiskajām grūtībām, ar kādām saskaras visi cilvēki. (Jesajas 11:6—9.) Daudzi kristieši ir cietuši karos, un daži ne savas vainas dēļ ir nonākuši galējā nabadzībā. Turklāt viņu dzīvi apgrūtina tas, ka viņi ir nepopulāra minoritāte. Daudzās zemēs viņi sludina labo vēsti cilvēkiem, kam tā lielākoties ir vienaldzīga. Ir arī tādas zemes, kur Dieva kalpiem uzbrūk cilvēki, kas viltīgi izmanto likumus un notiesā pat nevainīgus cilvēkus. (Psalms 94:20, 21.) Arī tajās zemēs, kur kristiešiem neviens neuzbrūk un daži pat slavē viņus par augstu morāles normu ievērošanu, viņi tomēr jūt, ka ir citādi nekā viņu skolas vai darba biedri, — kristieši šajā ziņā ir līdzīgi Ābrahāmam, kas dzīvoja teltīs, kaut gan citi cilvēki parasti dzīvoja pilsētās. Tas nemaz nav viegli — dzīvot pasaulē un nepiederēt pie tās. (Jāņa 17:14.)

¹⁷ Vai mēs tāpēc nožēlojam, ka esam veltījuši sevi Dievam? Vai mēs domājam, ka labāk būtu bijis palikt pasaulē un neatšķirties no apkārtējiem? Vai mums ir žēl tā, kas ir upurēts, kalpojot Jehovam? Nekā tamlīdzīga! Mēs neskatāmies atpakaļ ar ilgām, mēs apzināmies, ka nekas no tā, ko mēs esam upurējuši, nav pat salīdzināms ar svētībām, kādas mums ir tagad un būs nākotnē. (Lūkas 9:62; Filipiešiem 3:8.) Vai cilvēki pasaulē ir laimīgi? Daudzi no viņiem meklē atbildes uz jautājumiem, kuras mēs jau zinām. Cilvēki daudz cieš tāpēc, ka viņi neievēro norādījumus, ko Dievs mums dod ar Bībeles starpniecību. (Psalms 119:105.) Un ļoti daudz ir to cilvēku, kas ilgojas pēc patīkamām, draudzīgām attiecībām, kādas mums ir ar ticības biedriem. (Psalms 133:1; Kolosiešiem 3:14.)

18. Kas galu galā notiek, ja kristieši ir tikpat drosmīgi kā Ābrahāms?

¹⁸ Mums reizēm vajadzīga drosme, kāda bija Ābrahāmam, kad viņš dzinās pakaļ Lata sagūstītājiem. Bet, ja mēs esam drosmīgi, Jehova svētī mūsu pūles. Ziemeļīrijā, piemēram, daudzi cilvēki ir ļoti naidīgi noskaņoti reliģisku grupējumu vardarbīgās rīcības dēļ, un ir vajadzīga īsta drosme, lai saglabātu neitralitāti šādos apstākļos. Bet Dievam uzticīgie kristieši ir ņēmuši vērā vārdus, ko Jehova teica Jozuam: ”Esi stiprs un drošs! nebīsties un nebaiļojies! Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas 1:9; Psalms 27:14.) Drosme, ko kristieši Ziemeļīrijā ir saglabājuši daudzu gadu garumā, ir palīdzējusi viņiem izpelnīties cilvēku cieņu, tāpēc viņi netraucēti var sludināt visiem savas zemes iedzīvotājiem.

19. Ko kristieši vislabprātāk dara, un par ko viņi var būt pārliecināti, ja vienmēr seko Jehovas norādījumiem?

¹⁹ Mēs varam nešaubīties, ka jebkura situācija, kādā mēs nonākam, galu galā būs par godu Jehovam un nesīs mums ilgstošu labumu, ja vien mēs sekosim Jehovas norādījumiem. Lai kādas grūtības mums jāpieredz un lai kādi upuri mums jānes, mēs nevaram iedomāties neko labāku par iespēju kalpot Jehovam, būt kopā ar ticības biedriem un ar paļāvību gaidīt mūžīgu nākotni, ko Dievs ir apsolījis.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

◻ Kāpēc Dieva kalpiem nepieciešama stipra ticība?

◻ Kā izpaudās Ābrahāma stiprā ticība?

◻ Kāpēc cilvēkam, kas vēlas veltīt sevi Dievam, jāmaina sava dzīve?

◻ Kāpēc mēs, sastopoties ar daudzām grūtībām, tomēr esam priecīgi, ka varam kalpot Dievam?

[Attēli 7. lpp.]

Ābrahāms bija gatavs veikt lielas izmaiņas savā dzīvē, lai varētu pieredzēt viņam dotā apsolījuma īstenošanos

[Attēli 9. lpp.]

Fakti liecina, ka Jēzus savas klātbūtnes laikā ir atradis ”ticību virs zemes”