No imperatora pielūgsmes līdz patiesajai pielūgsmei

PASTĀSTĪJIS ISAMU SUGIURA

Kaut arī 1945. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka Otrajā pasaules karā Japāna zaudēs, mēs tomēr ticējām, ka sacelsies kamikadze (”dievu vējš”) un sakaus ienaidnieku. Par kamikadzi sauc taifūnu, kas divas reizes, 1274. un 1281. gadā, pie Japānas krastiem iznīcināja lielu daļu mongoļu flotes, piespiežot iebrucējus bēgt.

TĀPĒC tad, kad 1945. gada 15. augustā imperators Hirohito paziņoja tautai, ka Japāna padodas sabiedroto karaspēkam, simt miljonu cilvēku, kas bija pilnībā padevīgi imperatoram, zaudēja cerības. Tajā laikā es biju skolas puika, un arī manas cerības bija sagrautas. ”Ja imperators nav dzīvais Dievs, tad kurš ir?” es biju neizpratnē. ”Uz ko man paļauties?”

Īstenībā Japānas sakāve Otrajā pasaules karā man un tūkstošiem citu japāņu deva iespēju uzzināt par patieso Dievu, Jehovu. Taču, pirms es stāstu, kādas izmaiņas man bija jāizdara, ļaujiet jūs iepazīstināt ar manu reliģisko audzināšanu.

Reliģiskās audzināšanas ietekme

Es piedzimu 1932. gada 16. jūnijā Nagojas pilsētā un ģimenē biju jaunākais no četriem dēliem. Tēvs strādāja pilsētā par mērnieku. Māte bija dedzīga sintoistu sektas tenrikjo piekritēja, un mans vecākais brālis bija izmācījies par tenrikjo skolotāju. Mums ar māti bija ļoti tuvas attiecības, un, iedama uz svētnīcu, viņa ņēma mani līdz.

Man iemācīja noliekt galvu un lūgt. Tenrikjo reliģija māca ticēt radītājam, ko sauc par Tenri O no Mikoto, un vēl desmit mazākām dievībām. Tajā tika praktizēta dziedināšana ar ticību un īpaši tika akcentēts, cik svarīgi ir palīdzēt citiem un nodarboties ar reliģisko mācību izplatīšanu.

Es biju ļoti zinātkārs zēns. Lūkodamies naksnīgajās debesīs, es mēdzu apbrīnot mēnesi un neskaitāmās zvaigznes un domāt, cik tālu Visums plešas aiz mana redzesloka. Man šķita aizraujoši novērot, kā aug baklažāni un gurķi, ko biju iestādījis nelielajā dārziņā aiz mājas. Dabas vērošana stiprināja manu ticību Dievam.

Kara gadi

Tā kā sākumskolā es mācījos no 1939. līdz 1945. gadam, mācību laiks sakrita ar Otro pasaules karu. Skolā daudz uzmanības tika pievērsts imperatora pielūgsmei, kas ir sintoisma būtiska sastāvdaļa. Mums tika mācīts shushin, kurā ietilpa tikumiskā audzināšana ar nacionālistisku un militāru ievirzi. Piedalījāmies karoga pacelšanas ceremonijās, dziedājām valsts himnu, studējām valsts lēmumus par izglītību un godinājām imperatora fotoattēlu — tā bija mūsu skolas ikdiena.

Mēs arī gājām uz vietējo sintoistu svētnīcu, lai no Dieva lūgtu uzvaru imperatora armijai. Divi mani brāļi tolaik pildīja militāro dienestu. Nacionāli reliģiskās propagandas ietekmēts, es ar prieku uzņēmu ziņas par japāņu armijas panākumiem.

Nagoja bija Japānas lidmašīnu rūpniecības centrs, tāpēc šī pilsēta kļuva par ASV gaisa karaspēka uzlidojumu galveno mērķi. Dienā bumbvedēji ”Boeing B-29 ”Superfortress”” ierindā lidoja virs pilsētas aptuveni 9000 metru augstumā un fabrikas rajonā meta simtiem tonnu bumbu. Naktī ar prožektoru palīdzību varēja saskatīt bumbvedējus, kas lidoja tikai 1300 metru virs pilsētas. Daudzkārtējie uzlidojumi, kuros tika mestas degbumbas, dzīvojamos rajonus pārvērta liesmās. Nagoja vien kara pēdējos deviņos mēnešos pieredzēja 54 uzlidojumus, kuros ļoti daudzi cieta un vairāk nekā 7700 cilvēku gāja bojā.

Papildus tam karakuģi sāka bombardēt desmit piekrastes pilsētas, un cilvēki runāja par Amerikas Savienoto Valstu karaspēka iespējamo izcelšanos Tokijas tuvumā. Sievietes un zēnus apmācīja cīnīties ar bambusa šķēpiem, lai viņi varētu aizsargāt savu zemi. Mūsu sauklis bija ”Ichioku Sougyokusai”, kas nozīmē ”Labāk 100 miljonu nāve nekā padošanās”.

1945. gada 7. augustā kādā laikrakstā bija publicēts raksts ”Uz Hirosimu ir nomesta jauna veida bumba”. Pēc divām dienām tāda pati bumba tika nomesta uz Nagasaki. Tās bija atombumbas, un vēlāk mēs uzzinājām, ka kopējais upuru skaits bija vairāk nekā 300 000. 15. augustā, atgriezušies no mācību pārgājiena, kurā bijām devušies ar koka ieročiem, mēs dzirdējām imperatora runu un viņa paziņojumu par Japānas kapitulāciju. Šī ziņa mūs satrieca — mēs taču bijām pilnīgi pārliecināti, ka uzvarēsim.

Iegūstu jaunu cerību

Kad amerikāņi sāka Japānas okupāciju, mēs beidzot pieņēmām faktu, ka Amerikas Savienotās Valstis karā ir uzvarējušas. Valstī tika nodibināta demokrātija, un jaunā konstitūcija garantēja pielūgsmes brīvību. Dzīves apstākļi bija ļoti grūti, trūka pārtikas. Nepietiekama uztura dēļ 1946. gadā nomira mans tēvs.

Tajā laikā mūsu skolā sāka mācīt angļu valodu un radiostacijā NHK tika izveidots raidījums, kas bija veltīts angļu valodas apguvei. Piecus gadus es ik dienas to klausījos ar mācību grāmatu rokās. Raidījuma ietekmē man radās sapnis kādu dienu aizbraukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tā kā sintoisms un budisms man bija sagādājis vilšanos, es sāku domāt, vai nebūtu iespējams, ka patiesība par Dievu ir atrodama rietumu reliģijās.

1951. gada aprīļa sākumā es satiku Sargtorņa biedrības misionāri Greisu Gregoriju. Viņa stāvēja Nagojas dzelzceļa stacijas priekšā un piedāvāja Sargtorni angļu valodā un brošūru par kādu bībelisku tēmu japāņu valodā. Man ļoti patika pazemība, ar kādu viņa darīja šo darbu. Es iegādājos abas publikācijas un labprāt pieņēmu uzaicinājumu studēt Bībeli. Apsolījos atnākt pēc dažām dienām uz viņas mājām, lai uzsāktu studijas.

Kad biju apsēdies vilcienā un atvēris Sargtorni, mans skatiens apstājās pie vārda ”Jehova”, ar kuru sākās ievadraksts. Nekad iepriekš šo vārdu nebiju redzējis. Īsti neticēju, ka atradīšu to savā mazajā angļu-japāņu vārdnīcā, bet šis vārds tur bija! ”Jehova.., Bībeles Dievs.” Tātad es sāku iepazīt kristietības Dievu!

Pirmoreiz ieradies misionāru mājā, es uzzināju, ka pēc pāris nedēļām toreizējais Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents Neitans Nors lasīs bībelisku lekciju. Kopā ar savu sekretāru Miltonu Henšelu viņš bija atbraucis uz Japānu un ciemojās arī Nagojā. Kaut arī par Bībeli zināju pavisam maz, runa man ļoti patika, un starp misionāriem un citiem klātesošajiem es jutos ļoti labi.

Aptuveni divu mēnešu laikā studijās, ko vadīja Greisa, es apguvu pamatpatiesības par Jehovu, Jēzu Kristu, izpirkumu, Sātanu Velnu, Harmagedonu un paradīzi uz zemes. Labā vēsts par Valstību bija tieši tas, ko biju meklējis. Līdz ar studiju uzsākšanu es sāku apmeklēt arī draudzes sapulces. Man ļoti patika draudzīgā gaisotne, kāda valdīja sapulcēs, kur misionāri brīvi kontaktējās ar japāņiem un sēdēja kopā ar tiem uz tatami (salmu mašām).

1951. gada oktobrī Nakanosimas zālē (Osakā) notika pirmā rajona kopsanāksme Japānā. Tolaik visā Japānā bija mazāk nekā 300 liecinieku, taču kopsanāksmi apmeklēja apmēram 300 cilvēku, no kuriem gandrīz 50 bija misionāri. Es pat nedaudz piedalījos programmā. Kopsanāksmē redzētais un dzirdētais mani tik dziļi iespaidoja, ka sirdī nolēmu kalpot Jehovam visu savu mūžu. Nākamajā dienā es tiku kristīts pirtī, kas atradās līdzās zālei.

Prieks, ko sniedz pioniera kalpošana

Es gribēju kļūt par pionieri, kā tiek saukti Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāji, bet arī jutu pienākumu palīdzēt savai ģimenei materiālā ziņā. Kad saņēmu drosmi runāt par šo vēlēšanos ar savu priekšnieku, viņš, man par pārsteigumu, atbildēja: ”Ja tas tevi darīs laimīgu, es ar prieku palīdzēšu.” Strādājot tikai divas dienas nedēļā, man joprojām bija iespējams palīdzēt mātei segt saimniecības izdevumus. Es jutos gluži kā putns, kas ir izlaists no krātiņa.

Apstākļiem vēl vairāk uzlabojoties, 1954. gada 1. augustā es sāku kalpot par pionieri teritorijā, kas atradās aiz Nagojas dzelzceļa stacijas, — pāris minūšu gājumā no vietas, kur pirmo reizi biju saticis Greisu. Pēc dažiem mēnešiem saņēmu norīkojumu doties uz rietumiem un kalpot par speciālo pionieri Kjusju salā, Bepu pilsētā. Par manu partneri tika norīkots Cutomu Miuraa. Tajā laikā uz visas salas nebija nevienas Jehovas liecinieku draudzes, bet tagad to ir vairāki simti un tās ir iedalītas 22 rajonos.

Ieskats tajā, kāda būs dzīve jaunajā pasaulē

Kad 1956. gada aprīlī brālis Nors atkal ieradās Japānā, viņš man palūdza balsī nolasīt pāris rindkopas no Sargtorņa angļu valodā. Iemeslu viņš nepaskaidroja, bet pēc dažiem mēnešiem es saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas misionāru skolas 29. klasē. Tā paša gada novembrī ar sajūsmu devos ceļā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tā īstenodams savu seno sapni. Pēc tam pāris mēnešus dzīvoju un strādāju kopā ar lielo Bruklinas Bēteles ģimeni, un pa šo laiku mana ticība Jehovas redzamajai organizācijai kļuva vēl stiprāka.

1957. gada februārī brālis Nors mani un vēl divus studentus aizveda uz Ņujorkas štata ziemeļiem — uz Sautlānsingu, kur atradās Gileādas skola. Nākamie pieci mēneši, kurus pavadīju Gileādas skolā, saņemot pamācības no Jehovas Rakstiem un dzīvojot kopā ar citiem studentiem ļoti skaistā vietā, sniedza man ieskatu tajā, kāda būs dzīve paradīzē uz zemes. Kopumā mēs bijām 103 studenti, un 10 no mums, mani ieskaitot, saņēma norīkojumu kalpot Japānā.

Augstu novērtēju savus uzdevumus

Kad 1957. gada oktobrī atgriezos Japānā, valstī bija apmēram 860 liecinieku. Es tiku norīkots kalpot par rajona pārraugu, bet sākumā pāris dienas pavadīju Nagojā, kur Adrians Tompsons mani sagatavoja šī uzdevuma veikšanai. Mans rajons aptvēra teritoriju no Simidzu, kas atrodas netālu no Fudzi kalna, līdz Sikoku salai, un tajā ietilpa tādas lielas pilsētas kā Kioto, Osaka, Kobe un Hirosima.

1961. gadā es saņēmu uzdevumu kalpot par apgabala pārraugu. Man bija jāceļo no sniegotās Hokaido salas Japānas ziemeļos līdz subtropiskajai Okinavas salai un pat uz Isigaki salām, kas atrodas netālu no Taivanas; tas ir ceļš aptuveni 3000 kilometru garumā.

Tad 1963. gadā mani uzaicināja ierasties Bruklinas Bētelē un apmeklēt desmit mēnešu ilgu mācību kursu Gileādas skolā. Mācību laikā brālis Nors īpaši uzsvēra, cik nozīmīgi ir veidot pareizu attieksmi pret ikvienu uzdevumu. Viņš teica, ka tīrīt tualetes ir tikpat svarīgs darbs kā strādāt birojā. Ja tualetes nebūs tīras, viņš sacīja, tas iespaidos visu Bēteles ģimeni un tās darbu. Vēlāk, kad strādāju Japānas Bētelē, manu darbu vidū bija arī tualešu tīrīšana, un tad es atcerējos šo padomu.

Pēc atgriešanās Japānā man atkal uzticēja ceļojošā pārrauga pienākumus. Pagāja pāris gadi, un 1966. gadā es apprecējos ar Junko Ivasaki — speciālo pionieri, kas kalpoja Macue pilsētā. Toreizējais filiāles pārraugs Loids Berijs mums teica sirsnīgu kāzu runu. Turpmāk mēs apmeklējām draudzes kopā ar Junko.

Mūsu pienākumi mainījās, kad 1968. gadā mani uzaicināja strādāt par tulkotāju Tokijas filiāles birojā. Bētelē trūka brīvu istabu, tāpēc mēs dzīvojām Sumidas rajonā, un es regulāri braukāju uz Bēteli, bet Junko šī Tokijas rajona draudzē kalpoja par speciālo pionieri. Ar laiku bija nepieciešama plašāka filiāle. Tāpēc 1970. gadā Numadzu pilsētā, kas atrodas netālu no Fudzi, tika nopirkta zeme. Uz tās tika uzcelta trīsstāvu fabrika un dzīvojamā ēka. Pirms celtniecības darbu sākšanās vairākas ēkas, kas bija uz šī zemes gabala, tika izmantotas Ķēniņvalsts kalpošanas skolas organizēšanai, kurā tika piedāvāta papildu apmācība draudžu vecākajiem. Es šajā skolā biju skolotājs, bet Junko gatavoja studentiem maltītes. Mums bija prieks redzēt, kā simtiem kristiešu ieguva zināšanas, kas viņiem bija nepieciešamas kalpošanā.

Kādu pēcpusdienu es saņēmu steidzamu telegrammu. Mana māte bija ievietota slimnīcā, un nebija cerību, ka viņa izdzīvos. Ar ātrvilcienu nokļuvis līdz Nagojai, es steidzos uz slimnīcu. Māte bija bez samaņas, tomēr es pavadīju nakti viņai blakus. Viņa nomira agri no rīta. Atceļā uz Numadzu es nespēju valdīt asaras, atcerēdamies grūtības, kas viņai bija jāpiedzīvo, un viņas mīlestību pret mani. Ja tāds būs Jehovas prāts, es viņu atkal satikšu, kad notiks augšāmcelšana.

Nepagāja ilgs laiks, un filiāles telpās Numadzu atkal kļuva par šauru. Tad Ebinā tika nopirkts septiņu hektāru liels zemes gabals, un 1978. gadā sākās jauna filiāles kompleksa celtniecība. Tagad visu gruntsgabalu aizņem fabrika un dzīvojamās ēkas; turpat ir uzcelta arī kopsanāksmju zāle ar 2800 sēdvietām. Pēdējais projekts — divas 13 stāvu dzīvojamās ēkas un piecstāvu ēka, kurā ir izveidota automašīnu stāvvieta un tiek sniegti dažādi pakalpojumi, — tika īstenots šī gada sākumā. Šobrīd mūsu Bēteles ģimenē mēs esam aptuveni 530 cilvēku, bet paplašinātajās telpās pietiks vietas apmēram 900 cilvēkiem.

Daudz iemeslu priekam

Cik saviļņojoši ir redzēt piepildāmies Bībeles pravietojumu, ka ’sīkākais kļūs par varenu tautu’! (Jesajas 60:22.) Atceros, kā 1951. gadā viens no maniem brāļiem pavaicāja: ”Cik Japānā ir liecinieku?”

”Apmēram 260,” es atbildēju.

”Tik vien?” viņa balsī bija jūtams noniecinājums.

Toreiz es domāju: ”Laiks rādīs, cik daudz cilvēku šajā budisma un sintoisma zemē Jehova pievienos savai pielūgsmei.” Un Jehova ir devis atbildi uz šo jautājumu! Šobrīd visā Japānā vairs nav teritorijas, kur netiktu sludināts, un patiesās pielūgsmes atbalstītāju skaits ir pieaudzis līdz vairāk nekā 222 000, bet draudžu skaits — līdz 3800!

Pilnas slodzes kalpošanā pavadītie manas dzīves 44 gadi, no kuriem 32 kalpoju kopā ar savu mīļo sievu, ir bijuši sevišķi laimīgi. 25 gadus esmu nostrādājis Bētelē, tulkošanas nodaļā. 1979. gada septembrī man piedāvāja kļūt arī par Jehovas liecinieku Japānas filiāles komitejas locekli.

Tā ir bijusi priekšrocība un svētība, ka esmu varējis sniegt kaut nelielu ieguldījumu tajā, lai patiesīgi un mieru mīloši cilvēki sāktu pielūgt Jehovu. Daudzi ir rīkojušies tāpat kā es — pārtraukuši godināt imperatoru un sākuši pielūgt vienīgo patieso Dievu, Jehovu. Es no sirds vēlos vēl daudziem palīdzēt nostāties Jehovas pusē un iemantot mūžīgu dzīvi viņa mierīgajā, jaunajā pasaulē. (Atklāsmes 22:17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 29. lpp.]

Galvenā uzmanība skolā bija koncentrēta uz imperatora pielūgsmi

[Norāde par autortiesībām]

The Mainichi Newspapers

[Attēli 29. lpp.]

Ņujorkā kopā ar brāli Frencu

[Attēli 29. lpp.]

Mēs ar Junko

[Attēls 31. lpp.]

Darbs tulkošanas nodaļā