Vai tavs darbs izturēs uguni?

”Katrs lai pielūko, kā viņš to [ēku] ceļ.” (1. KORINTIEŠIEM 3:10)

1. Kādas Dievam uzticīgo kristiešu cerības ir saistītas ar cilvēkiem, kas var kļūt par Kristus mācekļiem?

DZĪVESBIEDRI kristieši vēro savu jaundzimušo bērnu. Valstības sludinātājs redz dedzību un interesi Bībeles skolnieka sejas izteiksmē. Kristiešu draudzes vecākais, teikdams runu sapulcē, pamana kādu ieinteresētu cilvēku, kas cenšas atrast nosauktos pantus savā Bībelē. Tās ir situācijas, kad rodas cerība. Uzticamie Jehovas kalpi cer un jautā sev: ”Vai šis cilvēks mīlēs Jehovu un kļūs par Jehovas kalpu, vai viņš paliks uzticīgs Dievam?” Vēlamais rezultāts, protams, nerodas pats no sevis. Lai cilvēks būtu uzticīgs Dieva kalps, ir nepieciešams darbs.

2. Kādiem vārdiem apustulis Pāvils atgādināja ebreju tautības kristiešiem, ka mācīšana ir svarīgs darbs, un uz kādu pašpārbaudi Pāvila dotais padoms var pamudināt mūs?

² Apustulis Pāvils, kurš pats bija prasmīgs skolotājs, uzsvēra, cik nozīmīgs darbs ir mācekļu gatavošana, kad rakstīja: ”Laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca.” (Ebrejiem 5:12.) Kristieši, kam Pāvils rakstīja šos vārdus, bija ticīgi jau diezgan ilgu laiku, taču viņu garīgā izaugsme bija pavisam niecīga. Viņi nespēja mācīt citus, vēl sliktāk — viņiem pašiem bija jāatgādina pamatpatiesības. Mēs rīkojamies pareizi, ja laiku pa laikam novērtējam, kādas ir mūsu spējas mācīt, un pārdomājam, kas būtu darāms labāk. Mūsu darbs ir saistīts ar cilvēku dzīvību. Tāpēc mums jādomā, ko mēs varētu darīt labāk.

3. a) Ar ko apustulis Pāvils salīdzināja Kristus mācekļu gatavošanu? b) Kāda izcila privilēģija ir mums, kristiešiem, kas piedalās garīgajā celtniecībā?

³ Pāvils reiz minēja kādu ilustrāciju, kurā mācekļu gatavošanu viņš salīdzināja ar ēkas celtniecību. Viņš ievadīja šo ilustrāciju ar vārdiem: ”Mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aŗamais tīrums, Dieva celtne.” (1. Korintiešiem 3:9.) Mēs darām darbu, kas saistīts ar cilvēkiem, — mēs palīdzam viņiem kļūt par Kristus mācekļiem. Mēs strādājam kopā ar To, ”kas visu ir uzcēlis”. (Ebrejiem 3:4.) Tā ir izcila privilēģija! Bet pievērsīsim uzmanību tam, kā Dieva iedvesmotais padoms, ko Pāvils iekļāva vēstulē korintiešiem, var palīdzēt mums būt prasmīgākiem sava darba darītājiem. Sevišķu uzmanību mēs veltīsim ”mācītprasmei”. (2. Timotejam 4:2, NW.)

Nepieciešams pareizs pamats

4. a) Kāda bija Pāvila vieta kristīgajā celtniecības darbā? b) Kāpēc var teikt, ka gan Jēzus, gan viņa klausītāji zināja, cik svarīgs ir labs pamats?

⁴ Lai celtne būtu stabila un izturīga, tai nepieciešams labs pamats. Pāvils rakstīja: ”Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu.” (1. Korintiešiem 3:10.) Jēzus Kristus izmantoja līdzīgu ilustrāciju, kad viņš stāstīja par kādu ēku, kas izturēja vētru, jo tās cēlējs bija izvēlējies stipru pamatu. (Lūkas 6:47—49.) Jēzus zināja, cik svarīgs ir labs pamats. Viņš redzēja, kā Jehova liek pamatus pašai Zemei.a (Salamana Pamācības 8:29—31.) Cilvēki, kas klausījās Jēzū, arī zināja, cik svarīgs ir labs pamats. Plūdus un zemestrīces, kas mēdza piemeklēt Palestīnu, varēja izturēt vienīgi tās ēkas, kurām bija stiprs pamats. Bet par kādu pamatu runāja Pāvils?

5. Kas ir kristiešu draudzes pamats, un kas par to tika pravietots?

⁵ Pāvils rakstīja: ”Citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti Jēzus Kristus.” (1. Korintiešiem 3:11.) Pāvils nebija pirmais, kas Jēzu salīdzināja ar pamatu. Jesajas 28:16 bija pravietots: ”Tādēļ saka Dievs tas Kungs: ”Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūŗa akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots.”” Jehova jau sen bija paredzējis, ka viņa Dēls kļūs par kristiešu draudzes pamatu. (Psalms 118:22; Efeziešiem 2:19—22; 1. Pētera 2:4—6.)

6. Kā Pāvils lika pareizo pamatu Korintas kristiešos?

⁶ Bet kas ir katra kristieša pamats? Kā teica Pāvils, patiesam kristietim nevar būt neviens cits pamats kā vien tas, par kuru ir runāts Dieva Rakstos, proti, Jēzus Kristus. Pāvils, bez šaubām, lika tieši šo pamatu. Kad Pāvils atradās Korintā, kur cilvēki ļoti cienīja filozofiju, viņš nemēģināja atstāt uz citiem iespaidu ar pasaulīgu gudrību. Pāvils sludināja nonāvēto Kristu, kas tautām bija ”ģeķība”. (1. Korintiešiem 1:23.) Pāvils mācīja, ka Jēzus ir galvenā persona Jehovas nodomu īstenošanā. (2. Korintiešiem 1:20; Kolosiešiem 2:2, 3.)

7. Ko mēs varam mācīties no tā, ka Pāvils sevi nosauca par ”gudru namdari”?

⁷ Pāvils rakstīja, ka viņš māca ”kā gudrs namdaris”. Šāds apgalvojums nebija augstprātības izpausme. Pāvils tikai atzina, ka Jehova ir devis viņam brīnišķīgu dāvanu — iespēju organizēt un vadīt darbu. (1. Korintiešiem 12:28.) Mums nav brīnumaino dāvanu, kādas tika dotas pirmā gadsimta kristiešiem. Un mēs droši vien neuzskatām sevi par apdāvinātiem skolotājiem. Tomēr lielā mērā mēs esam šādi skolotāji. Jehova mums palīdz ar savu svēto garu. (Salīdzināt Lūkas 12:11, 12.) Mums ir Jehovas mīlestība un viņa Rakstu pamatmācību zināšanas. Šīs ir patiesi brīnišķīgas dāvanas, ko mēs varam lietot, mācīdami citus. Izmantosim tās, lai liktu pienācīgu pamatu.

8. Kā mēs liekam Kristu par pamatu topošajiem mācekļiem?

⁸ Likdami Kristu par pamatu, mēs viņu neattēlojam kā bezpalīdzīgu zīdaini silītē vai kā Jehovas līdzinieku trīsvienībā. Šādi nebībeliski priekšstati ir pamats, ko liek viltus kristieši. Mēs mācām, ka Kristus ir izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, ka viņš ir atdevis savu pilnīgā cilvēka dzīvību mūsu labā un ka tagad viņš ir Jehovas ieceltais Ķēniņš, kas valda debesīs. (Romiešiem 5:8; Atklāsmes 11:15.) Tāpat mēs cenšamies pamudināt savus skolniekus staigāt Jēzus pēdās un veidot tādas īpašības, kādas ir viņam. (1. Pētera 2:21.) Mēs vēlamies, lai skolniekus dziļi iespaidotu Jēzus dedzība kalpošanā, drosme, ar kādu viņš izturēja pārbaudījumus, iejūtība pret vienkāršiem un nomāktiem cilvēkiem un žēlsirdība pret grēciniekiem, kurus nospiež vainas apziņas nasta. Jēzus tiešām ir lielisks pamats. Bet kas jādara pēc tam, kad pamats ir ielikts?

Celšanai nepieciešami pareizi materiāli

9. Kā izpaudās Pāvila rūpes par tiem cilvēkiem, kas pieņēma viņa sludināto patiesību?

⁹ Pāvils rakstīja: ”Ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un kāds kuŗa darbs ir, to uguns pārbaudīs.” (1. Korintiešiem 3:12, 13.) Ko nozīmē šie Pāvila vārdi? Padomāsim par kontekstu. Pāvils galvenokārt bija pamata licējs. Misionāra ceļojumos viņš apmeklēja vienu pilsētu pēc otras un sludināja daudziem cilvēkiem, kas par Kristu neko nebija dzirdējuši. (Romiešiem 15:20.) Kad cilvēki pieņēma Pāvila mācīto patiesību, tika izveidotas draudzes. Pāvils ļoti rūpējās par šiem Dievam uzticīgajiem cilvēkiem. (2. Korintiešiem 11:28, 29.) Bet viņš nevarēja ilgi uzkavēties vienā vietā. Pēc 18 mēnešiem, ko Pāvils, likdams pamatu, bija pavadījis Korintā, viņš devās prom, lai sludinātu citās pilsētās. Tomēr viņu ļoti interesēja, kā citi turpināja darbu, ko viņš bija iesācis Korintā. (Apustuļu darbi 18:8—11; 1. Korintiešiem 3:6.)

10., 11. a) Kādus atšķirīgus celtniecības materiālus pretstatīja Pāvils? b) Kādas ēkas droši vien bija senajā Korintā? c) Kādas ēkas labāk iztur uguni, un kas no Pāvila minētā salīdzinājuma būtu jāmācās kristiešiem, kuri gatavo mācekļus?

¹⁰ Daži no tiem, kas Korintā cēla uz Pāvila liktā pamata, šķiet, strādāja pavisam slikti. Lai norādītu uz radušos problēmu, Pāvils minēja divu veidu celtniecības materiālus — zeltu, sudrabu un dārgakmeņus viņš pretstatīja kokam, sienam un salmiem. Ēku var uzcelt no labiem, izturīgiem un ugunsdrošiem materiāliem, un to var steigšus sasliet no nevērtīgiem, neizturīgiem un viegli uzliesmojošiem materiāliem. Tādā lielā pilsētā, kāda bija Korinta, bez šaubām, bija gan viena, gan otra veida celtnes. Pilsētā bija iespaidīgi tempļi, kas bija celti no milzīgiem, dārgiem akmens bluķiem un, iespējams, izgreznoti vai pārklāti ar zeltu un sudrabu.b Šīs pamatīgās celtnes majestātiski pacēlās virs tuvējām būdām un tirgus nojumēm, kas sastāvēja no vienkārša koka rāmja un salmu jumta.

¹¹ Kas notiktu, ja šādas ēkas skartu uguns? Atbilde uz šo jautājumu Pāvila laikā bija tikpat skaidra kā mūsdienās. Pāris gadsimtus iepriekš, 146. gadā p.m.ē., romiešu ģenerālis Mummijs bija iekarojis un aizdedzinājis Korintu. Daudzas ēkas no koka un salmiem tika pilnībā iznīcinātas. Bet kas notika ar pamatīgajām akmens celtnēm, kuras bija izrotātas ar zeltu un sudrabu? Tās, bez šaubām, bija palikušas. Tie korintieši, kas mācījās no Pāvila, droši vien katru dienu gāja garām šādiem akmens namiem, kas lepni bija izturējuši visas nelaimes, kuru dēļ to necilie kaimiņi jau sen bija nolīdzināti līdz ar zemi. Pāvils ļoti labi izcēla galveno. Kad mācām cilvēkus, mums jāuzskata sevi par celtniekiem. Mums jāceļ no labākajiem un izturīgākajiem materiāliem, kādi mums ir pieejami. Ja mēs tā darīsim, būs lielāka iespējamība, ka mūsu darbs pastāvēs. Bet kas ir šie izturīgie materiāli, un kāpēc tie jāizmanto?

Vai tavs darbs izturēs uguni?

12. Kādā ziņā daži Korintas kristieši cēla pavirši?

¹² Pāvils uzskatīja, ka daži Korintas kristieši ceļ nekvalitatīvi. Vēstule korintiešiem ļauj secināt, ka draudzē bija radusies šķelšanās un draudzes locekļi sajūsminājās par personībām, kaut gan tas apdraudēja draudzes vienotību. Vieni teica: ”Es turos pie Pāvila,” — citi: ”Es pie Apolla.” Daži acīmredzot bija pārāk augstās domās par savu gudrību. Likumsakarīgs iznākums bija miesīga domāšana, garīga brieduma trūkums, ”naids un ķildas”. (1. Korintiešiem 1:12; 3:1—4, 18.) Šādas negatīvas iezīmes noteikti ietekmēja to, kā tika mācīta draudze un cilvēki, kam korintieši sludināja. Tāpēc mācekļu gatavošana bija kļuvusi pavirša, draudzes locekļi it kā cēla no nekvalitatīviem materiāliem. Šāds darbs nevarēja izturēt ”uguni”. Bet kas ir uguns, ko minēja Pāvils?

13. Kas Pāvila izmantotajā ilustrācijā tiek attēlots ar uguni, un kas visiem kristiešiem ir jāapzinās?

¹³ Uguns ir ticības pārbaudījumi, kam mēs visi esam pakļauti. (Jāņa 15:20; Jēkaba 1:2, 3.) Mums jāzina tas pats, kas bija jāzina kristiešiem Korintā, proti, visiem, kam mēs mācām patiesību, būs pārbaudījumi. Ja mēs mācīsim slikti, iznākums būs bēdīgs. Pāvils brīdināja: ”Ja kāda darbs, ko tas cēlis, pastāvēs, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.”c (1. Korintiešiem 3:14, 15.)

14. a) Kādu zaudējumu var ciest kristieši, kas gatavo mācekļus, un kā viņi tomēr var tikt izglābti it kā ”caur uguni”? b) Ko mēs varam darīt, lai iespējamība ciest šādu zaudējumu būtu pēc iespējas mazāka?

¹⁴ Šie vārdi liek labi padomāt. Ir ļoti sāpīgi redzēt, kā cilvēks, kura labā ir daudz darīts, lai viņš kļūtu par mācekli, padodas kārdinājumam vai neiztur vajāšanas un galu galā pamet patiesības ceļu. Pāvils to atzina, sacīdams, ka mēs šādos gadījumos ciešam zaudējumu. Mūsu izjūtas var būt tik sāpīgas, ka izglābšanās tiek raksturota ar vārdiem ”kā caur uguni” — tas liek domāt par cilvēku, kas visu zaudējis ugunsgrēkā un pats tik tikko izglābies. Kas mums būtu jādara, lai iespējamība ciest šādu zaudējumu būtu pēc iespējas mazāka? Mums jāceļ no izturīgiem materiāliem. Ja mēs mācām cilvēkus tā, lai zināšanas skartu viņu sirdi, ja mēs palīdzam viņiem apzināties, cik vērtīgas ir tādas kristīgas īpašības kā gudrība, spriestspēja, bijība pret Jehovu un patiesa ticība, tad mēs ceļam no izturīgiem, ugunsdrošiem materiāliem. (Psalms 19:10, 11; Salamana Pamācības 3:13—15; 1. Pētera 1:6, 7.) Cilvēki, kas izveidos šīs īpašības, turpinās pildīt Dieva gribu un varēs cerēt uz mūžīgu dzīvi. (1. Jāņa 2:17.) Bet kā lai mēs izmantojam principus, kas ietverti Pāvila minētajā ilustrācijā?

15. Kas mums jādara, lai, mācot Bībeles skolniekus, mūsu darbs nebūtu paviršs?

¹⁵ Kad mācām Bībeles skolniekus, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam viņu uzmanību vērst vairāk uz cilvēkiem kā uz Dievu Jehovu. Mēs nevēlamies, lai tie, kas mācās Bībeli, uzskatītu, ka visa gudrība nāk no mums. Mēs vēlamies, lai viņi grieztos pēc vadības pie Jehovas, viņa Rakstiem un viņa organizācijas. Tāpēc, atbildot uz jautājumiem, mēs nevis piedāvājam savus uzskatus, bet mācām cilvēkiem meklēt atbildes ar Bībeles un ”uzticīgā un gudrā kalpa” sagādātās literatūras palīdzību. (Mateja 24:45—47.) Tāpat mēs cenšamies nebūt aizbildnieciski pret saviem Bībeles skolniekiem. Mums nevis jābūt piesardzīgiem, kad citi interesējas par mūsu Bībeles skolniekiem, bet gluži otrādi — jāmudina viņi ”atdarīt” savu sirdi un labi iepazīt pēc iespējas vairāk draudzes locekļu. (2. Korintiešiem 6:12, 13.)

16. Kā draudžu vecākie var celt no ugunsdrošiem materiāliem?

¹⁶ Būtiska nozīme mācekļu gatavošanā ir arī draudzes vecākajiem. Mācīdami draudzi, viņi cenšas celt no ugunsdrošiem materiāliem. Viņu spējas mācīt, pieredze un personības mēdz būt ļoti atšķirīgas, taču viņi neizmanto šīs atšķirības, lai veidotu savu piekritēju grupas. (Salīdzināt Apustuļu darbi 20:29, 30.) Mums nav precīzu ziņu par to, kāpēc daži Korintā teica: ”Es turos pie Pāvila,” — un daži: ”Es pie Apolla.” Taču mēs varam būt droši, ka šie Dievam uzticīgie draudžu vecākie nebija tie, kas veicināja šķelšanos draudzē. Pāvils šādus izteikumus neuzskatīja par glaimojošiem, viņš tos apņēmīgi noraidīja. (1. Korintiešiem 3:5—7.) Mūsdienās ir tāpat — vecākie patur prātā, ka viņi gana ”Dieva ganāmo pulku”. (1. Pētera 5:2.) Tas nav kāda cilvēka ganāmpulks. Tāpēc draudžu vecākie nepieļauj, ka viens cilvēks sāktu valdīt pār ganāmpulku vai pārējiem vecākajiem. Ja vecākos vada pazemīga vēlēšanās kalpot draudzei, sasniegt tās locekļu sirdi un palīdzēt avīm, lai tās var kalpot Jehovam no visas sirds, tad viņi ceļ no ugunsdrošiem materiāliem.

17. Ko dara kristīgi vecāki, lai celtu no ugunsdrošiem materiāliem?

¹⁷ Šajā rakstā apskatītie jautājumi interesē arī kristīgus vecākus. Vecāki ļoti vēlas, lai viņu bērni dzīvotu mūžīgi. Tieši tāpēc viņi tik daudz dara, lai Dieva Rakstu principi paliktu bērnu sirdī. (5. Mozus 6:6, 7.) Viņi vēlas panākt, lai bērniem patiesība būtu nevis likumu kopums vai faktu savirknējums, bet gan pilnvērtīgs, bagāts un iepriecinošs dzīvesveids. (1. Timotejam 1:11, NW.) Lai bērni kļūtu par uzticamiem Kristus mācekļiem, mīloši vecāki izmanto ugunsdrošus materiālus. Viņi pacietīgi nodarbojas ar saviem bērniem — palīdz bērniem atbrīvoties no tām īpašībām, kuras Jehova ienīst, un attīstīt tās īpašības, kuras Jehovam ir patīkamas. (Galatiešiem 5:22.)

Kas ir atbildīgs par iznākumu?

18. Kāpēc mācekļa atteikšanās no veselīgās mācības ne vienmēr nozīmē to, ka vainīgi ir cilvēki, kas viņu mācījuši?

¹⁸ Pārdomājot iepriekš minētos faktus, rodas kāds būtisks jautājums. Ja nu cilvēks, kam mēs esam centušies palīdzēt, atkrīt no patiesības? Vai tas nozīmē, ka mēs esam slikti mācījuši, ka mēs esam cēluši no nekvalitatīviem materiāliem? Ne vienmēr. Pāvila vārdi, bez šaubām, atgādina mums, ka gatavot mācekļus ir ļoti atbildīgs uzdevums. Mēs vēlamies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai celtu labi. Taču Dieva Rakstos nav teikts, ka mums jāuzņemas visa atbildība un jānes vainas apziņas nasta, ja cilvēki, kam mēs cenšamies palīdzēt, novēršas no patiesības. Iznākumu ietekmē arī citi faktori, ne tikai mūsu padarītais darbs. Pat par skolotāju, kas ir slikti paveicis savu darbu, Pāvils teica: ”Tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts.” (1. Korintiešiem 3:15.) Šāds skolotājs tomēr tiks izglābts, lai gan tiek teikts, ka kristīgā personība, ko viņš ir centies izveidot savā skolniekā, ”sadegs” ugunij līdzīgā pārbaudījumā. Ko mēs no tā secinām? Mēs, protams, secinām, ka galveno atbildību par skolnieka lēmumiem un vēlēšanos vai nevēlēšanos rīkoties taisnīgi Jehova prasa no paša skolnieka.

19. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

¹⁹ Ārkārtīgi liela nozīme ir personīgajai jeb indivīda atbildībai. Jautājums par personīgo atbildību attiecas uz mums visiem. Bet kas Bībelē ir sacīts par šo jautājumu? Par to tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

◻ Kas ir patieso kristiešu ”pamats”, un kā tas tiek ielikts?

◻ Ko mēs mācāmies, domājot par dažādiem celtniecības materiāliem?

◻ Kas ir ”uguns”, un kāpēc daži tās dēļ ’cieš zaudējumus’?

◻ Kas jādara draudžu vecākajiem, bērnu vecākiem un kristiešiem, kas māca Bībeli citiem, lai viņi celtu no ugunsdrošiem materiāliem?

[Attēls 9. lpp.]

Daudzās senajās pilsētās ugunsdrošas akmens ēkas stāvēja blakus daudz nedrošākām celtnēm