Kā risināt problēmas mierīgā ceļā

VARDARBĪBA ir gandrīz tikpat sena kā pati cilvēce. Lasot Bībeli, mēs uzzinām, ka vardarbība parādījās laikā, kad dzīvoja Kains — Ābela brālis un pirmo divu cilvēku vecākais dēls. Kad Dievs ar lielāku labvēlību pieņēma Ābela, nevis Kaina upuri, Kains ”iededzās bardzībā”. Kā viņš risināja radušos situāciju? ”Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” Dievs sodīja Kainu par šo noziegumu. (1. Mozus 4:5, 8—12.) Kains ar vardarbību neatrisināja radušos problēmu — viņa reputācija Radītāja acīs nekļuva labāka.

Kas mums būtu jādara, lai mēs nerīkotos tāpat kā Kains un nemēģinātu risināt problēmas ar fizisku spēku?

Vardarbības vietā — iecietība

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir noderīgi uzzināt par kādu vīrieti, kurš apmierināts bija noraudzījies, kā tiek nogalināts Stefans — pirmais no kristiešiem, kas mira mocekļa nāvē. (Apustuļu darbi 7:58; 8:1.) Sauls no Tarsas — tā sauca šo vīrieti — nepiekrita Stefana reliģiskajiem uzskatiem un atbalstīja slepkavību kā attaisnojamu līdzekli Stefana darbības apturēšanai. Sauls droši vien neķērās pie vardarbības visās dzīves situācijās. Bet viņš to uzskatīja par pieņemamu veidu, kā risināt problēmas. Kad bija nogalināts Stefans, Sauls ”postīja [kristiešu] draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā”. (Apustuļu darbi 8:3.)

Kā norāda Bībeles pētnieks Alberts Bārnss, grieķu valodas vārds, kas tulkots ar vārdu ”postīt”, tiek attiecināts uz postījumiem, kādus mēdz nodarīt mežonīgi zvēri, piemēram, lauvas un vilki. ”Sauls postīja kristiešu draudzi kā mežonīgs zvērs,” paskaidro Bārnss, ”šādi spēcīgi vārdi norāda uz dedzību un naidu, ar kādu viņš vajāja kristiešus.” Sauls, ”vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem”, devās uz Damasku, lai apcietinātu pēc iespējas vairāk Kristus sekotāju. Ceļā uz Damasku viņu uzrunāja augšāmceltais Jēzus, un pēc šī notikuma Sauls pievērsās kristietībai. (Apustuļu darbi 9:1—19.)

Pēc tam Sauls izturējās pret cilvēkiem pavisam citādi. Par to liecina notikumi, kas risinājās 16 gadus vēlāk. Viņa draudzē Antiohijā bija ieradušies cilvēki, kas mudināja kristiešus ievērot Mozus bauslību. Šo cilvēku dēļ radās ”liels strīds”. Ar viņiem sarunājās arī Sauls, kas tad bija labāk pazīstams kā Pāvils. Acīmredzot sarunas reizēm norisinājās paaugstinātā tonī. Taču Pāvils neķērās pie vardarbības. Viņš piekrita draudzes lēmumam griezties ar šo jautājumu pie apustuļiem un Jeruzalemes draudzes vecākajiem. (Apustuļu darbi 15:1, 2.)

Arī Jeruzalemē vecāko sapulces laikā ”radās daudz pārrunu”. Kad visi bija pieklusuši, Pāvils izstāstīja, kādus brīnumainus darbus Dieva gars bija paveicis neapgraizīto ticīgo vidū. Pārrunājuši to, kas teikts Svētajos rakstos, apustuļi un Jeruzalemes draudzes vecākie vienprātīgi nosprieda lieki neapgrūtināt neapgraizītos ticīgos, tikai norādīt viņiem ”sargāties no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugtā un netiklības”. (Apustuļu darbi 15:3—29.) Pāvils tiešām bija izmainījies. Viņš bija iemācījies risināt strīdīgus jautājumus bez vardarbības.

Kā pretoties vardarbīgām tieksmēm

”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties,” Pāvils vēlāk rakstīja, ”bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus.” (2. Timotejam 2:24, 25.) Pāvils mudināja Timoteju, kas bija gados jaunāks draudzes pārraugs, risināt sarežģītus jautājumus mierīgi. Pāvils skatījās uz dzīvi reāli. Viņš zināja, ka asas domstarpības var rasties arī starp kristiešiem. (Apustuļu darbi 15:37—41.) Tāpēc viņš deva kādu noderīgu padomu: ”Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Efeziešiem 4:26.) Brīžos, kad ir aizskartas jūtas, labāk ir savaldīt dusmas, nevis eksplodēt nevaldāmā niknumā. Bet kā lai iemācās savaldīties?

Mūsdienās tas nav viegli izdarāms. ”Zemiskums ir modē,” atzīst Dr. Debora Protrova-Stita, Hārvarda universitātes Veselības fakultātes dekāna vietniece. ”Patiesībā iemaņas, kas nepieciešamas labai sadzīvošanai, — spēja sarunāties, panākt kompromisu, būt iejūtīgam, piedot — parasti tiek piedēvētas mīkstčauļiem.” Bet minētās ir tieši tās cilvēciskās īpašības, kas palīdz savaldīt tieksmi uz vardarbību, kāda varētu rasties cilvēkā.

Pēc pievēršanās kristietībai Pāvils bija iemācījies, kā būtu labāk rīkoties gadījumos, kad viedokļi atšķiras. Viņš saskaņoja savu rīcību ar Bībeles mācībām. Tā kā Pāvils bija labi izglītots jūdaisma likumu pazinējs, viņš pārzināja Ebreju rakstus. Viņš noteikti zināja Rakstu vietas, kurās bija runāts par savaldību un iecietību. Piemēram: ”Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem!” ”Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaŗo pilsētas.” ”Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuŗas mūŗi ir sagrauti.” (Salamana Pamācības 3:31; 16:32; 25:28.) Tomēr šīs zināšanas Pāvilam nebija traucējušas izmantot vardarbīgas metodes cīņā ar kristiešiem. (Galatiešiem 1:13, 14.) Bet kā Pāvils, kļuvis par kristieti, iemācījās atrisināt strīdīgus jautājumus ar saprātīgu spriedumu un pārliecināšanas, nevis vardarbības palīdzību?

Atbilde uz šo jautājumu ir redzama Pāvila vārdos: ”Esiet sekotāji man kā es Kristum!” (1. Korintiešiem 11:1, JD.) Pāvils ar atzinību novērtēja visu, ko Jēzus Kristus bija darījis viņa labā. (1. Timotejam 1:13, 14.) Kristus bija rādījis priekšzīmi, kurai Pāvils vēlējās sekot. Pāvils zināja, cik daudz Jēzus bija cietis grēcīgu cilvēku labā. (Ebrejiem 2:18; 5:8—10.) Viņš varēja apliecināt, ka Jēzus dzīvē piepildījās pravietojums, ko par Mesiju bija izteicis Jesaja: ”Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” (Jesajas 53:7.) Apustulis Pēteris rakstīja: ”Viņš [Jēzus] zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu.” (1. Pētera 2:23, 24.)

Sapratis, kā Jēzus Kristus rīkojās sarežģītās situācijās, Pāvils mainījās. Vēlāk viņš mudināja ticības biedrus: ”Cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13.) Tomēr nepietiek tikai atzīt, ka vardarbība nav pieļaujama. Pateicība par visu, ko Jehova un Jēzus Kristus ir darījuši mūsu labā, dod pamudinājumu, kas nepieciešams, lai pārvarētu noslieci uz vardarbību.

Vai tas ir iespējams?

Šāds spēcīgs pamudinājums bija vajadzīgs kādam vīrietim Japānā. Viņa tēvs, būdams karavīrs un ātras dabas cilvēks, ļoti nežēlīgi izturējās pret savas ģimenes locekļiem. Tā kā dēls cieta tēva nežēlības dēļ un redzēja, kā cieš māte, viņā pašā izveidojās nosliece uz vardarbību. Viņš nēsāja divus dažāda garuma samuraju zobenus, kurus lika lietā, kad bija jārisina problēmas vai kādam jāpiedraud.

Kad šī vīrieša sieva sāka studēt Bībeli, viņš sēdēja un klausījās, taču neuztvēra notiekošo nopietni. Bet vīrieša nostāja mainījās, kad viņš izlasīja brošūru ar nosaukumu ”Šī Valstības labā vēsts”a. Viņš pats paskaidro, kāpēc tā notika: ”Man kļuva kauns, kad es izlasīju apakšnodaļas ”Kristus Jēzus” un ”Izpirkuma maksa”. Kaut arī mans dzīves veids bija slikts, man tomēr patika būt labam pret tiem, ar ko es varēju sadzīvot. Man patika iepriecināt savus draugus, taču es to darīju tikai tādā mērā, lai tas neietekmētu manu dzīvi. Dieva Dēls Jēzus bija gatavs atdot savu dzīvību par visiem cilvēkiem, arī par tādiem kā es. Es biju apjucis, man bija tāda sajūta, it kā es būtu dabūjis belzienu pa galvu.”

Vīrietis pārtrauca saieties ar saviem draugiem un drīz sāka mācīties Teokrātiskās kalpošanas skolā kādā no Jehovas liecinieku draudzēm. Šajā skolā cilvēki mācās stāstīt par Bībeli citiem. Bet tas nebija vienīgais, ko minētais vīrietis iemācījās Teokrātiskās kalpošanas skolā. Viņš atceras: ”Jaunībā es ķēros pie draudiem un vardarbības tāpēc, ka nespēju cilvēkiem paskaidrot, kā es jūtos. Kad es biju iemācījies izteikt savas domas, es argumentēti sarunājos ar cilvēkiem, nevis ķēros pie rupja spēka.”

Vai šis vīrietis, tāpat kā Pāvils, ir padarījis Kristus dzīves ceļu par savējo? Viņa ticība tika pārbaudīta, kad bijušais draugs, ar kuru viņu saistīja brālības zvērests, negribēja pieļaut, ka viņš kļūtu par kristieti. ”Draugs” viņam iesita un nozākāja viņa Dievu — Jehovu. Vīrietis, kas kādreiz bija bijis nesavaldīgs, tagad saņēma sevi rokās un atvainojās, ka ir lauzis zvērestu. Viņa ”brālis”, lai gan neapmierināts, tomēr lika viņu mierā.

Kādreiz tik nežēlīgais vīrietis ir guvis virsroku pār savām vardarbīgajām tieksmēm un iemantojis daudz garīgu brāļu un māsu, kurus vieno mīlestība pret Dievu un tuvāko. (Kolosiešiem 3:14.) Kopš šis kristietis veltīja savu dzīvi Dievam, ir pagājis vairāk nekā 20 gadu, un tagad viņš ir Jehovas liecinieku ceļojošais pārraugs. Viņam noteikti lielu prieku sagādā iespēja ar Bībeles palīdzību pierādīt, ka cilvēki ar vardarbīgām tieksmēm spēj iemācīties, kā risināt domstarpības mierīgā ceļā, tāpat kā viņš to bija iemācījies. Turklāt viņam ir nenovērtējama privilēģija stāstīt citiem par laiku, kad pilnībā piepildīsies pravietojums: ”Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā, jo zeme būs tā Kunga atziņas pilna kā jūŗas dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.” (Jesajas 11:9.)

Jūs, tāpat kā apustulis Pāvils un šajā rakstā minētais cilvēks, kas kādreiz bija bijis nesavaldīgs, varat iemācīties, kā savaldīties izaicinošās situācijās un risināt problēmas mierīgā ceļā. Jehovas liecinieki, kas dzīvo jums tuvākajā apkaimē, labprāt jums palīdzēs.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Pāvils reāli skatījās uz dzīvi. Viņš zināja, ka asas domstarpības var rasties arī starp kristiešiem

[Attēls 7. lpp.]

Pateicība par to, ko Dievs ir darījis mūsu labā, veicina mierīgas attiecības