Vai var ticēt tam, kas rakstīts Bībelē?

ĻOTI daudz cilvēku joprojām uzticas Bībelei. Piemēram, kādā no nesen veiktajām Gelapa aptaujām noskaidrojās, ka 80 procenti aptaujāto amerikāņu Bībeli uzskata par Dieva iedvesmotiem vārdiem. Varbūt valstī, kur jūs dzīvojat, šis skaitlis ir nedaudz mazāks. Tomēr viens ir skaidrs: cilvēki, kas uzticas Bībelei, gaida, ka baznīcā viņi uzzinās Bībeles mācības. Taču bieži vien tā nenotiek. Minēsim vienu piemēru — mācību par sodu, ko dvēsele saņem pēc nāves.

Vai Bībelē ir atrodama mācība par šķīstītavu vai mokām elles ugunīs? Daudzi kristīgās pasaules teologi mūsdienās uz šo jautājumu atbildētu noliedzoši. Izdevumā New Catholic Encyclopedia (”Jaunā katoļu enciklopēdija”) ir teikts: ”Galu galā jāsecina, ka katoļu mācība par šķīstītavu ir balstīta uz tradīciju, nevis uz Svētajiem rakstiem.” Kādā teoloģiskā vārdnīcā, runājot par elli, ir izteikts šāds atzinums: ”J[aunajā] D[erībā] mēs neatrodam, ka elles ugunis sākotnēji būtu bijušas sludinātas.” (A Dictionary of Christian Theology.)

Anglikāņu baznīcas doktrīnas komisija nesen radīja lielu ažiotāžu, piedāvādama vispār atteikties no mācības par elles ugunīm. Ličfīldas katedrāles dekāns Dr. Toms Raits izteicās, ka vecais priekšstats par elli ”ir padarījis Dievu par monstru un atstājis daudzos smeldzošas psiholoģiskas rētas”. Komisijas ziņojumā elle tiek raksturota kā ”pilnīga neesamība”.a Kaut kas līdzīgs ir teikts jau minētajā katoļu enciklopēdijā: ”Mūsdienu teoloģija par elli runā kā par atšķirtību no Dieva.”

Patiesībā mācība par šķīstītavu un elles ugunīm ir pretrunā ar Bībeles mācību par dvēseli. Bībelē bieži ir minēta dvēseles nāve. ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.) Bībelē ir teikts, ka mirušie nekā neapzinās un nejūt sāpes. ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.) Bībelē ir sacīts, ka mirušos gaida augšāmcelšana. Kad bija nomiris Jēzus draugs Lācars, Jēzus nāvi salīdzināja ar miegu. Lācara māsa Marta izteica pārliecību par Bībelē doto solījumu, sacīdama: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” Pieceldams Lācaru no mirušajiem, Jēzus apstiprināja, ka cilvēce var cerēt uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29; 11:11—14, 24, 44.)

Vēsturnieki atzīmē, ka mācība par nemirstīgu dvēseli kā atsevišķu cilvēka sastāvdaļu ir radusies nevis Bībeles, bet gan grieķu filozofijas ietekmē. New Catholic Encyclopedia ir norādīts, ka senebreji neuzskatīja cilvēku par materiāla ķermeņa un nemateriālas dvēseles savienojumu. Par senebreju uzskatiem enciklopēdijā ir sacīts: ”Kad dzīvības dvaša iekļuva pirmajā cilvēkā, ko Dievs bija izveidojis no zemes, cilvēks kļuva par ”dzīvu būtni” (1. Mo[zus] 2.7). Nāve netika uzskatīta par divu cilvēka sastāvdaļu šķiršanos, kā to attēloja grieķu filozofija; dzīvības dvaša iziet no cilvēka, un cilvēks kļūst par ”mirušu būtni” (3. Mo[zus] 21.11; 4. Mo[zus] 6.6; 19.13). Visos šajos gadījumos vārda ”būtne” vietā ir ebreju [nefeš], kas bieži tiek tulkots kā ”dvēsele”, bet būtībā apzīmē pašu cilvēku.”

Minētajā enciklopēdijā ir atzīmēts, ka pēdējā laikā katoļu teologi ”ir nonākuši pie uzskata, ka J[aunajā] D[erībā] netiek mācīta dvēseles nemirstība hellēnistiskā šī jēdziena izpratnē”. Tajā ir izteikts secinājums: ”Galējais problēmas risinājums ir meklējams ne tik daudz filozofiskos minējumos, kā pārdabiskajā Augšāmcelšanas dāvanā.”

Bībele vai tradīcijas?

Kā tas varēja notikt, ka nebībeliski priekšstati sajaucās ar baznīcas mācībām? Daudzas baznīcas apgalvo, ka Bībele ir viņu augstākā autoritāte. Piemēram, pavisam nesen pāvests Jānis Pāvils II izteicās, ka jāpanāk, lai Svētos rakstus ticīgie ”pieņemtu visā to patiesīgumā un uzskatītu par mūsu ticības augstāko noteicēju”. Bet tas ir vispāratzīts fakts, ka kristīgās pasaules mācības nav tādas pašas, kādas sludināja pirmā gadsimta kristieši. Lielākā daļa baznīcu uzskata, ka izmaiņas ir radušās, attīstoties baznīcas doktrīnai. Turklāt katoļu baznīca pauž nostāju, ka baznīcas tradīcijām ir tāds pats spēks kā Svētajiem rakstiem. New Catholic Encyclopedia ir sacīts, ka baznīca ”nevienu patiesību nepieņem tikai uz Svēto rakstu pamata, atšķirti no tradīcijas, vai tikai uz tradīcijas pamata, atšķirti no Svētajiem rakstiem”.

Tomēr vēsturiski fakti liecina, ka baznīcas ir aizstājušas Svēto rakstu mācības ar doktrīnām, kas balstītas tikai uz tradīcijām. Patiesībā daudzas baznīcas tagad apgalvo, ka Bībeles mācības ir nepareizas. Piemēram, New Catholic Encyclopedia ir lasāmi šādi vārdi: ”Daudzi apgalvojumi Bībelē gluži vienkārši nav patiesi, ja par tiem spriež, balstoties uz zināšanām mūsdienu zinātnes un vēstures jomā.” Apspriežot Bībeles mācību par to, ka mirušiem nav apziņas, enciklopēdijā ir teikts: ”Pat reliģiskā ziņā V[ecajā] D[erībā] ir redzamas nepilnīgas zināšanas par.. dzīvi pēc nāves.” Kā piemērs enciklopēdijā tiek minēts Psalms 6:6: ”Nāvē tevi vairs nepiemin! Kas gan pazemē Tevi slavēs?” Dažos protestantu semināros un koledžās vairs netiek mācīts, ka Bībele ir patiesa pilnīgi visos jautājumos. Savukārt katoļu baznīca uzskata, ka tai ir ”maģistērijs” jeb vara mācīt, kas tai dod tiesības skaidrot Bībeles mācības. Tomēr pilnīgi loģisks būtu jautājums: ”Kā rīkoties tad, ja skaidrojumi šķiet esam pretrunā ar Svētajiem rakstiem?”

Cik liela ir Svēto rakstu nozīme?

Jēzus vairākkārt citēja Svētos rakstus kā autoritatīvu avotu, un bieži viņš sāka runāt, sacīdams: ”Ir rakstīts.” (Mateja 4:4, 7, 10; Lūkas 19:46.) Runādams par laulību, Jēzus atsaucās nevis uz grieķu filozofiskajiem pieņēmumiem, bet uz 1. Mozus grāmatu, kur ir stāstīts par radīšanu. (1. Mozus 1:27; 2:24; Mateja 19:3—9.) Jēzus noteikti uzskatīja, ka Svētie raksti ir Dieva iedvesmoti un patiesi. Lūgšanā Dievam viņš sacīja: ”Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17.)b

Bībelē var lasīt nosodījuma vārdus, ar kādiem Jēzus vērsās pie sava laika reliģiskajiem vadītājiem: ”Dieva bausli atmetuši, jūs pildāt cilvēku ieražas. [..] ..atceldami Dieva vārdu ar jūsu ieražām.” (Marka 7:6—13, JD.) Arī apustulis Pāvils nepieļāva, ka viņa sludinātā mācība sajauktos ar grieķu filozofiju vai nepareizām tradīcijām. Viņš brīdināja: ”Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām.” (Kolosiešiem 2:8, LB-65r; 1. Korintiešiem 1:22, 23; 2:1—13.) Pāvils mudināja kristiešus turēties pie mācībām, kas bija balstītas uz Svētajiem rakstiem un bija pilnīgā saskaņā ar tiem. (2. Tesaloniķiešiem 2:13—15.) ”Visi šie raksti [Bībele] ir Dieva iedvesti un ir noderīgi,” norādīja Pāvils, ”lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16, 17, LB-65r.)

Pāvils paredzēja, ka ar laiku cilvēki atkāpsies no tā, kas ir teikts Svētajos rakstos. Viņš brīdināja Timoteju: ”Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, ..un novērsīs ausis no patiesības.” Tāpēc Pāvils mudināja Timoteju: ”Bet tu palieci skaidrā prātā visās lietās.” (2. Timotejam 4:3—5.) Kā tas ir izdarāms? Viens, kas ir nepieciešams, ir pareiza nostāja. Bībelē ir lietots kāds grieķu valodas vārds, kas parasti tiek tulkots ar tādiem vārdiem kā ”cildens” un ”labvēlīgs”. Kādā grieķu valodas vārdnīcā šis vārds ir skaidrots kā ’vēlēšanās kaut ko uzzināt un novērtēt godīgi’. Lūka lietoja šo vārdu, rakstīdams par cilvēkiem pirmā gadsimta Berojā, kuri klausījās, ko sludināja Pāvils. Pāvila sludinātā vēsts Berojas iedzīvotājiem bija kaut kas jauns, un viņi nevēlējās, ka viņus kāds pieviltu. Lūka uzslavēja berojiešus par viņu attieksmi, sacīdams: ”Šie bija cildenāki nekā tesalonīķieši. Viņi visai labprātīgi uzņēma vārdu, pētīdami ik dienas Rakstus, vai tas tā ir.” Berojieši bija ”cildenāki”, taču tas nenozīmēja, ka viņi bija noskaņoti skeptiski un nevēlējās nekam ticēt. Kad berojieši visu bija godīgi pārbaudījuši, ”daudzi no viņiem.. kļuva ticīgi”. (Apustuļu darbi 17:11, 12, JD.)

Kāpēc ir labi saskaņot savu dzīvi ar to, kas teikts Bībelē

Agrīnie kristieši bija pazīstami ar to, ka turējās pie Bībeles mācībām un parādīja pašaizliedzīgu mīlestību. Diemžēl mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo, ”izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami”. (2. Timotejam 3:5.) Neviens no mūsdienu kristietības veidiem, kas neatbilst sākotnējai kristietībai, nevar patiesi dziļi un labvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi. Šis fakts palīdz saprast, kāpēc kristīgajā pasaulē ir arvien vairāk vardarbības, netiklības, ģimenes dzīves problēmu un materiālisma. Dažās ”kristīgās” zemēs etniskos karos viens pret otru cīnās pat vienas reliģijas locekļi.

Vai labvēlīgā attieksme, kāda bija berojiešiem, mūsdienās vairs nav sastopama? Vai ir kāda cilvēku grupa, kas mūsdienās tic Bībelei un dzīvo saskaņā ar tās mācībām?

Encyclopedia Canadiana ir rakstīts, ka ”Jehovas liecinieku darbībā ir redzami centieni atdzīvināt un no jauna iedibināt sākotnējo kristietību, kādu praktizēja Jēzus un viņa mācekļi mūsu ēras pirmajā un otrajā gadsimtā”. New Catholic Encyclopedia par Jehovas lieciniekiem ir teikts: ”Viņi uzskata Bībeli par vienīgo ticības pamatu un uzvedības noteicēju.”

Tieši tāpēc Jehovas liecinieki visā pasaulē ir pazīstami ar savu garīgo spēku, miermīlību un prieku. Mēs aicinām savus lasītājus iepazīties tuvāk ar garīgi atsvaidzinošajām Bībeles mācībām. Zināšanas var vēl vairāk nostiprināt uzticību Bībelei un ticību Dievam. Ja domā par mūžīgām svētībām, kas nāk līdzi šādai ticībai, tad kļūst skaidrs, ka censties ir vērts.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 6. lpp.]

Apustulis Pāvils un citi kristieši sludināja tirgus laukumos

[Attēls 7. lpp.]

Jehovas liecinieki ”uzskata Bībeli par vienīgo ticības pamatu un uzvedības noteicēju”