Kāpēc ir izveidojusies uzticības krīze?
”VAI tad mūsdienās vispār kādam var uzticēties?” Varbūt jums ir gadījies dzirdēt šādu jautājumu, ko uzdod kāds vīlies cilvēks. Varbūt pat jums personīgi ir nācies tā jautāt, kad notikumu pavērsiens dzīvē ir sagādājis nepatīkamus pārdzīvojumus.
Nenoliedzami, cilvēkiem visā pasaulē trūkst uzticības dažādām institūcijām un citiem cilvēkiem. Turklāt bieži vien uzticības trūkums ir pilnīgi pamatots. Vai gan kāds gaida, ka lielākā daļa politiķu izpildīs visus savus pirmsvēlēšanu solījumus? Kā noskaidrojās 1990. gadā veiktā 1000 studentu aptaujā Vācijā, tikai 16,5 procenti studentu bija pārliecināti, ka politiķi var atrisināt pasaules problēmas, bet divreiz vairāk studentu par to nopietni šaubījās. Vairākums aptaujāto sacīja, ka netic ne politiķu spējai atrisināt problēmas, ne arī viņu gatavībai to darīt.
Laikrakstā Stuttgarter Nachrichten ar nožēlu tika konstatēts: ”Pārāk daudziem politiķiem pirmajā vietā ir viņu pašu intereses; vēlētāju interesēm viņi labākajā gadījumā pievērš uzmanību tikai pēc tam.” Citās zemēs cilvēki ir līdzīgās domās. Par kādu valsti laikrakstā The European bija teikts: ”Jauniešu galēji skeptiskajai attieksmei pret politiķiem ir dibināts iemesls, un šāda attieksme ir ne tikai jauniešiem, bet arī gados vecākiem cilvēkiem.” Laikrakstā bija atzīmēts, ka ”vēlētāji balsojot regulāri liek politiskajām partijām atkāpties no ieņemamajiem amatiem”. Un tajā pašā izdevumā varēja lasīt šādus vārdus: ”Ikviens, kas [šajā zemē] pavada kādu laiku jauniešu vidū, tūlīt ievēro, ka viņi nevienam neuzticas un jūtas kā no laivas izmesti.” Taču bez sabiedrības uzticības demokrātiska valdība neko lielu nevar sasniegt. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs reiz izteicās: ”Darboties spējīgas valdības pamats ir sabiedrības uzticība.”
Bet varbūt cilvēki uzticas finansu pasaulei? Pēkšņas ekonomiskās krīzes un ātras peļņas gūšanas plāni, kas beidzas ar krahu, daudzus ir padarījuši ārkārtīgi piesardzīgus. Kad 1997. gada oktobrī bija vērojamas nekontrolējamas svārstības pasaules vērtspapīru tirgū, kāds žurnāls rakstīja par ”neiedomājamu, brīžiem neizskaidrojamu uzticības trūkumu” un par ”neuzticēšanās epidēmiju”. Kā bija norādīts tajā pašā žurnālā, kādā Āzijas valstī ”uzticības līmenis ir tik zems, ka pat valdības pastāvēšana.. šķiet apdraudēta”. Nobeigumā bija konstatēts acīm redzamais: ”Ekonomika ir atkarīga no uzticības.”
Īpašu uzticību nevieš arī reliģija. Vācu reliģiskajā žurnālā Christ in der Gegenwart bija lasāms skumjš atzinums: ”Cilvēku uzticība baznīcai kļūst arvien mazāka un mazāka.” Laikā no 1986. līdz 1992. gadam to vāciešu skaits, kuriem bija liela vai vismaz samērā liela uzticība baznīcai, bija samazinājies no 40 līdz 33 procentiem. Bijušajā Austrumvācijā šādu cilvēku bija mazāk nekā 20 procenti. Turpretī to cilvēku skaits, kuriem nebija gandrīz nekādas vai vispār nekādas uzticības baznīcai, bija pieaudzis no 56 līdz 66 procentiem bijušajā Rietumvācijā un līdz 71 procentam bijušajā Austrumvācijā.
Tagad ir skaidrs, ka politika, finansu aprindas un reliģija — trīs cilvēku sabiedrības pīlāri — nav vienīgās sfēras, kas arvien vairāk zaudē cilvēku uzticību. To pašu var teikt par tiesu sistēmu. Kriminālkodeksu nepilnības, grūtības ar likumības nodrošināšanu un apšaubāmi tiesu lēmumi ir nopietni iedragājuši cilvēku uzticību tieslietu sistēmai. Kā bija atzīmēts žurnālā Time, ”vilšanās, ko izjūt iedzīvotāji un policisti, ir tik liela, ka viņi vairs neuzticas sistēmai, kas atkārtoti ļauj bīstamiem noziedzniekiem ļoti drīz atgriezties brīvībā”. Tā kā policisti reizēm tiek apvainoti korupcijā un nežēlībā, strauji ir mazinājusies arī uzticība policijai.
Pārtrauktas miera sarunas un lauzti pamieri liecina par uzticības trūkumu starptautiskajā politikā. Bils Ričardsons, ASV pastāvīgais pārstāvis Apvienoto Nāciju Organizācijā, norādīja uz galveno šķērsli, kas neļauj nodrošināt mieru Tuvajos Austrumos, vienkārši teikdams: ”Pietrūkst savstarpējas uzticības.”
Daudzi neuzticas pat tuviem radiem un draugiem — cilvēkiem, pie kuriem mēs mēdzam griezties grūtā brīdī, cerēdami uz sapratni un mierinājumu. Situācija ir ļoti līdzīga tai, ko aprakstīja ebreju pravietis Miha: ”Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu! Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm!” (Mihas 7:5.)
Laika zīme
Nesen kādā izdevumā tika citēti vācu psihologa Artura Fišera vārdi: ”Cilvēku ticība sabiedrības attīstībai un savai personīgajai nākotnei visās sfērās ir strauji kritusies. Jaunieši apšauba sabiedrības institūciju spēju viņiem palīdzēt. Viņiem faktiski nav nekādas uzticības politiskām, reliģiskām vai jebkādām citām organizācijām.” Tāpēc sociologs Ulrihs Beks runā par ”šaubu kultūru”, kurā tiek apšaubītas tradicionālās autoritātes, iekārtojumi un speciālistu viedokļi.
Šādā kultūrā cilvēki mēdz noslēgties sevī, noraidīt jebkādas autoritātes un dzīvot paši pēc savām normām, pieņemot lēmumus neatkarīgi no citu padomiem un norādījumiem. Ir tādi, kas kļūst pārlieku aizdomīgi, varbūt pat neiejūtīgi pret tiem, kuriem, viņuprāt, vairs nevar uzticēties. Šādas attieksmes dēļ rodas nelabvēlīga gaisotne, kas aprakstīta Bībelē: ”Pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, nemīļi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2. Timotejam 3:1—5; Salamana Pamācības 18:1.) Tik tiešām, mūsdienās vērojamā uzticības krīze ir mūsu laika zīme — ’pēdējo dienu’ pazīme.
Pasaulē, kurā valda uzticības krīze un kurā ir ļoti daudz tādu cilvēku kā tikko aprakstītie, dzīve nevar sagādāt patiesu prieku. Bet vai ir reāli domāt, ka situācija varētu mainīties? Vai pašreizējo uzticības krīzi ir iespējams pārvarēt? Kā un kad tas varētu notikt?