Vai netaisnība ir nenovēršama?
”Par spīti visam.. ticu, ka cilvēkā dominē labais. Nav iespējams prātot tikai par nāvi, postu un haosu.” (Anna Franka.)
ANNA FRANKA, 15 gadu veca ebreju meitene, ierakstīja dienasgrāmatā šos rūgtos vārdus neilgi pirms savas nāves. Viņas ģimene vairāk nekā divus gadus slēpās kāda Amsterdamas nama bēniņos. Meitenes cerības uz labāku pasauli sagruva, kad viņu atrašanās vietu kāds ziņotājs atklāja nacistiem. 1945. gadā, tas ir, pēc nepilna gada, Anna nomira ar tīfu Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometnē. Līdzīgs liktenis piemeklēja sešus miljonus ebreju.
Hitlera velnišķīgais plāns iznīcināt veselu tautu ir visbriesmīgākā rasiskā netaisnība, kāda pieredzēta mūsu gadsimtā, bet tas nav vienīgais šādas netaisnības piemērs. 1994. gadā Ruandā tika noslepkavoti vairāk nekā pusmiljons tutsu tikai tāpēc, ka viņi piederēja pie ”nepareizās” cilts. Pirmā pasaules kara laikā apmēram miljons armēņu aizgāja bojā etniskā tīrīšanā.
Netaisnības daudzveidīgās izpausmes
Genocīds ir tikai viena netaisnības izpausme. Sociālās netaisnības dēļ piektajai daļai cilvēces visa dzīve jāpavada nomācošā nabadzībā. Vēl briesmīgāks ir fakts, par ko ziņo cilvēktiesību organizācija Anti-Slavery International: pēc tās aprēķiniem, vairāk nekā 200 000 000 cilvēku faktiski atrodas verdzībā. Iespējams, mūsdienās pasaulē ir vairāk vergu nekā jebkurā citā cilvēces vēstures posmā. Cilvēkus tagad nepārdod publiskās izsolēs, taču viņu darba apstākļi bieži vien ir sliktāki, nekā lielākoties bija vergiem pagātnē.
Tiesiskās netaisnības dēļ miljoniem cilvēku ir liegtas viņu pamattiesības. ”Gandrīz katru dienu kaut kur pasaulē notiek smagi cilvēktiesību pārkāpumi,” ziņojumā par 1996. gadu vēstī organizācija Amnesty International. ”Visbiežāk tie skar nabadzīgos un mazturīgos, īpaši sievietes, bērnus, vecus cilvēkus un bēgļus.” Ziņojumā bija sacīts: ”Dažās valstīs varas institūti praktiski nedarbojas un nav likumīga spēka, kas vājos aizsargātu no stiprajiem.”
1996. gadā desmitiem tūkstošu cilvēku vairāk nekā simt valstīs tika ieslodzīti un spīdzināti. Bet pēdējo gadu laikā simtiem tūkstošu cilvēku ir pazuduši bez vēsts — acīmredzot viņus ir nolaupījuši drošības spēki vai teroristu grupējumi. Daudzus no viņiem uzskata par mirušiem.
Kari, protams, paši par sevi ir netaisni, bet tagad netaisnība tajos ir kliedzoša. Mūsdienu karos iet bojā civiliedzīvotāji, kuru vidū ir arī sievietes un bērni. Tas nenotiek tikai tāpēc vien, ka bez izšķirības tiek bombardētas pilsētas. Sievietes un meitenes pastāvīgi tiek izvarotas militāro operāciju laikā, un daudzi nemiernieku grupējumi nolaupa bērnus, lai apmācītu tos par slepkavām. Komentējot šādas tendences, Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumā ”Bruņotie konflikti un bērni” bija teikts: ”Aizvien vairāk pasaules iedzīvotāju pilnīgi atsakās no morāles normām.”
Nav nekādu šaubu, ka atteikšanās no morāles normām ir radījusi pasauli, kurā valda netaisnība: rasiskā, sociālā, tiesiskā un ar karu saistītā netaisnība. Protams, tas nav nekāds jaunums. Vairāk nekā pirms divi tūkstoši piecsimt gadiem senebreju pravietis žēlojās: ”Bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.” (Habakuka 1:4.) Kaut arī netaisnība ir zēlusi vienmēr, 20. gadsimts netaisnības ziņā pārspēj visus iepriekšējos.
Vai jāraizējas par netaisnību?
Cilvēki raizējas par netaisnību, kad viņi paši no tās cieš. Cilvēkiem sāp netaisnība tāpēc, ka tā lielākajai cilvēces daļai atņem tiesības uz laimi. Un netaisnība uztrauc arī tāpēc, ka tā bieži izraisa asiņainus konfliktus, kas savukārt veicina netaisnību.
Miers un laime ir nesaraujami saistīti ar taisnību, bet netaisnība sagrauj cerības un laupa optimismu. Kā konstatēja Anna Franka, cilvēki nevar balstīt cerības uz nāvi, postu un haosu. Tāpat kā šī meitene, mēs visi ilgojamies pēc kaut kā labāka.
Šādas vēlēšanās vadīti, godprātīgi cilvēki ir mēģinājuši zināmā mērā panākt sabiedrībā taisnību. Ar tādu nolūku Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā, ko 1948. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, ir paziņots: ”Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem jāizturas citam pret citu brālības garā.”
Bez šaubām, tās ir cildenas domas, taču cilvēce vēl arvien ir tālu no lolotā mērķa — taisnīgas sabiedrības, kurā visiem būtu vienādas tiesības un ikviens izturētos pret citiem cilvēkiem kā pret saviem brāļiem. Ja tas tiktu īstenots, tad, kā minēts ANO deklarācijas preambulā, būtu radīts ”brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”.
Vai tiešām netaisnība ir iesakņojusies cilvēku sabiedrībā tik dziļi, ka to nekad nevarēs likvidēt? Vai arī tomēr tiks radīts stabils brīvības, taisnīguma un miera pamats? Kas to var izveidot un nodrošināt, lai visi gūtu no tā labumu?
[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]
UPI/Corbis-Bettmann