Harisma. Slavēt cilvēkus vai godāt Dievu?

”VALDNIEKAM jābūt pārākam par saviem padotajiem — viņam jābūt patiešām labākam par padotajiem un savā ziņā tie jāsavaldzina,” tā rakstīja Ksenofonts, slavens grieķu karavadonis. Mūsdienās daudzi šādu spēju savaldzināt, spēju pievilkt sauktu par harismu.

Protams, ne visiem cilvēku valdniekiem piemīt harisma. Bet tie, kam šī spēja ir, izmanto šo spēju, lai izraisītu ļaužu masās pielūgsmei līdzīgu attieksmi pret sevi un lai manipulētu ar masām savu mērķu sasniegšanai. Droši vien vispazīstamākais piemērs no nesenas pagātnes ir Ādolfs Hitlers. ”[1933. gadā] gandrīz visu vāciešu acīs Hitlers bija ieguvis — vai arī drīz vien ieguva — īsta harismātiska līdera oreolu,” savā grāmatā The Rise and Fall of the Third Reich (”Trešā reiha sākums un gals”) rakstīja Viljams Šīrers. ”Viņi akli sekoja Hitleram visus nākamos divpadsmit vētrainos gadus, it kā tā spriedumi būtu bijuši dievišķas dabas.”

Arī reliģijas vēsturē ir bijuši daudzi harismātiski līderi, kas izraisījuši cilvēkos pielūgsmei līdzīgu attieksmi, taču viņi nesuši postu saviem sekotājiem. ”Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ,” brīdināja Jēzus. ”Jo tad daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, un tie pievils daudzus.” (Mateja 24:4, 5.) Harismātiskie viltus Kristi neparādījās tikai pirmajā gadsimtā vien. Mūsu gadsimta 70. gados Džims Džonss pasludināja sevi par ”Tautas tempļa mesiju”. Dž. Džonsu aprakstīja kā ”harismātisku garīdznieku”, kam piemīt ”dīvaina vara pār cilvēkiem”; 1978. gadā viņš izprovocēja vienu no lielākajām masu pašnāvībām vēsturē.a

Ir skaidri redzams, ka harisma var būt bīstama dāvana. Taču Bībelē ir runāts par citāda veida dāvanu vai dāvanām, ko dod Dievs, tā ir pieejama visiem un nāk par labu visiem. Grieķu valodas vārds, ar ko apzīmē šo dāvanu, ir karisma, un Bībelē tas parādās 17 reižu. Kāds grieķu valodas speciālists to skaidro šādi: ’labprātīgi dota dāvana, ko cilvēks nav nopelnījis, kaut kas tāds, kas tiek dots Dieva žēlastībā un ko cilvēks nekad nevarētu sasniegt vai iegūt pats saviem spēkiem’.

Tātad no Bībeles viedokļa karisma ir dāvana, kas saņemta ar Dieva žēlastību. Kādas ir dažas dāvanas, ko Dievs mums gādīgi devis? Kā mēs tās varam izmantot, lai slavētu viņu? Apskatīsim trīs no šīm žēlsirdībā dotajām dāvanām.

Mūžīga dzīve

Vislielākā dāvana neapšaubāmi ir mūžīgā dzīve. Pāvils Romas draudzei rakstīja: ”Grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana [karisma] ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Romiešiem 6:23, JD.) Ir vērts atzīmēt, ka ”alga” (nāve) ir tas, ko savas grēcīgās dabas dēļ esam nopelnījuši, kaut arī neesam gribējuši to nopelnīt. Savukārt mūžīgā dzīve, ko Dievs var dot, ir pilnīgi nepelnīta, to mēs nekad nespētu iegūt paši saviem spēkiem.

Šī dāvana, mūžīgā dzīve, ir jāvērtē ļoti augstu, un tajā jādalās ar citiem. Mēs varam palīdzēt cilvēkiem iepazīt Jehovu un viņam kalpot, un tā arī viņiem tiktu dāvāta mūžīga dzīve. Atklāsmes 22:17 sacīts: ”Gars un līgava saka: ”Nāc!” Un kas to dzird, lai saka: ”Nāc!” Kam slāpst lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”

Kā mēs varam citus vest pie dzīvības ūdens? Galvenokārt to var darīt, efektīvi lietojot savā kalpošanā Bībeli. Tiesa, daudzviet pasaulē cilvēki reti lasa vai domā par garīgo; tomēr vienmēr atrodas iespēja ’ierosināt kāda ausis’. (Jesajas 50:4.) Šajā ziņā mēs varam paļauties uz Bībeles pamudinošo spēku, ”jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs”. (Ebrejiem 4:12.) Dieva Raksti vai nu ar savu praktisko gudrību, vai ar tajos rodamo mierinājumu un cerību, vai arī ar dzīves jēgas izskaidrojumu var aizskart cilvēku sirdi un uzvest tos uz patiesības ceļa. (2. Timotejam 3:16, 17.)

Arī uz Bībeli balstīta literatūra mums palīdz sacīt: ”Nāc!” Pravietis Jesaja paredzēja, ka pašreizējā garīgās tumsības laikā Jehova ’uzlēks kā saule’ pār savu tautu. (Jesajas 60:2.) Sargtorņa biedrības publikācijas atspoguļo šo Jehovas svētību, un ik gadu ar to starpniecību tūkstošiem cilvēku nonāk pie Jehovas — garīgās gaismas Avota. Šajās publikācijās netiek godināti cilvēki. Kā paskaidrots Sargtorņa ievadā, ”Sargtorņa mērķis ir slavēt Dievu Jehovu — Visuma Suverēno Kungu. [..] Tas veicina ticību Dieva ieceltajam Ķēniņam, Jēzum Kristum, kurš tagad valda un kura izlietās asinis cilvēcei dod iespēju iegūt mūžīgu dzīvi.”

Kāda pilnas slodzes kristīgā kalpotāja, kurai ilgus gadus ir bijuši labi panākumi kalpošanā, sacīja šādus vārdus par to, kā Sargtornis un Atmostieties! palīdz cilvēkiem tuvoties Dievam: ”Kad mani Bībeles skolnieki sāk lasīt Sargtorni un Atmostieties! un viņiem tie iepatīkas, tad viņi sāk strauji augt garīgā ziņā. Pēc manām domām, žurnāli ir nenovērtējams palīglīdzeklis, kas ļauj cilvēkiem iepazīt Jehovu.”

Priekšrocības kalpošanā

Timotejs bija kristiešu māceklis, kas bija saņēmis vēl kādu dāvanu, kura pelna īpašu uzmanību. Apustulis Pāvils viņam teica: ”Nenicini dāvanu [karisma], kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri tev uzlika rokas.” (1. Timotejam 4:14.) Kas bija šī dāvana? Tā bija saistīta ar Timoteja iecelšanu par ceļojošo pārraugu — priekšrocību kalpošanā, pret kuru viņam bija jāizturas ar atbildības sajūtu. Turpat var lasīt, kā Pāvils mudināja Timoteju: ”Nododies lasīšanai, paskubināšanai, mācīšanai. Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. Timotejam 4:13, 16.)

Arī mūsdienās vecākajiem augstu jāvērtē savas priekšrocības kalpošanā. Kā norādīja Pāvils, to var darīt, piemēram, ’esot nomodā par mācību’. Vecākie necenšas līdzināties pasaules harismātiskajiem līderiem, viņi vērš uzmanību uz Dievu, nevis uz sevi. Jēzus, viņu Paraugs, bija izcils skolotājs, kam neapšaubāmi bija ārkārtīgi pievilcīga personība, taču Jēzus pazemīgi godāja savu Tēvu. ”Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis,” Jēzus paziņoja. (Jāņa 5:41; 7:16.)

Jēzus godāja savu debesu Tēvu ar to, ka mācīdams atsaucās uz Dieva Rakstiem. (Mateja 19:4—6; 22:31, 32, 37—40.) Tāpat Pāvils uzsvēra, ka vecākajiem nepieciešams ’turēties pie uzticamā mācības vārda’. (Titam 1:9, JD-1873.) Pilnībā balstīdami savas runas uz Bībeli, vecākie patiesībā saka tāpat kā Jēzus: ”Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis.” (Jāņa 14:10.)

Kā vecākie var ’turēties pie uzticamā vārda’? To viņi var darīt, ja, uzstādamies sapulcē ar runām un uzdevumiem, galveno uzmanību pievērš Dieva Rakstiem un izskaidro un uzsver izmantotos pantus. Satriecošu atgadījumu, kā arī anekdošu stāstīšana, it sevišķi, ja to dara pārāk bieži, var novērst klausītāju uzmanību no Dieva Rakstiem, un klausītāji tādā gadījumā ievēros tikai runātāja spējas. Bībeles panti ir tie, kas aizskar klausītāju sirdi un pamudina uz rīcību. (Psalms 19:8—10; 119:40; salīdzināt Lūkas 24:32.) Runas, kurās galvenais ir Bībele, neizceļ cilvēkus, bet godina Dievu.

Vēl viens veids, kā vecākie var kļūt par labākiem skolotājiem, ir mācīties citam no cita. Tāpat kā Pāvils palīdzēja Timotejam, arī viens vecākais var palīdzēt otram. ”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Salamana Pamācības 27:17; Filipiešiem 2:3.) Vecākie gūst labumu, ja pastāsta citiem vecākajiem par savām domām un ieteikumiem. Kāds nesen iecelts vecākais sacīja: ”Pieredzējis vecākais atvēlēja laiku, lai man parādītu, kā viņš izveido publisko runu. Gatavodamies viņš izmantoja retoriskus jautājumus, ilustrācijas, piemērus, īsus gadījumus, kā arī Bībeles vietas, ko bija rūpīgi izstudējis. Es no viņa iemācījos, kā piešķirt runai dažādību, lai izvairītos no sausas, monotonas uzstāšanās.”

Visiem, kam ir priekšrocības kalpošanā, — vecākajiem, kalpošanas palīgiem un pionieriem — augstu jāvērtē sava dāvana. Īsi pirms savas nāves Pāvils atgādināja Timotejam ’uzpūst Dieva dāvanas [karisma] liesmu, kas tam dota,’ — Timotejam bija dota īpaša gara dāvana. (2. Timotejam 1:6.) Izraēliešu mājās uguns iegūšanai bieži vien tika glabātas kvēlojošas ogles. Šādas ogles varēja uzpūst, lai tās liesmotu un dotu vairāk siltuma. Tātad mēs tiekam skubināti veicamajos uzdevumos ielikt visu sirdi, it kā uzpūst garīgo dāvanu liesmās, lai kāda garīgā dāvana mums būtu uzticēta.

Garīgās dāvanas, kurās jādalās

Pāvila mīlestība pret brāļiem Romā viņu pamudināja rakstīt: ”Es ilgojos jūs redzēt, lai jums varētu nest kādu gara velti [karisma], jums par stiprinājumu. Labāk sakot, lai, atrazdamies jūsu vidū, līdz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es — jūsējā, jūs manējā.” (Romiešiem 1:11, 12.) Pāvils uzskatīja mūsu spēju stiprināt citu ticību savstarpējās sarunās par garīgu dāvanu. Ja mēs dodam cits citam šādas garīgas dāvanas, mēs stiprinām ticību un uzmundrinām cits citu.

Tas tiešām ir vajadzīgs. Pašreizējā ļaunajā sistēmā, kurā dzīvojam, mēs visi kaut kādu iemeslu dēļ izjūtam spriedzi. Taču pastāvīgi savstarpēji uzmundrinājumi palīdz izturēt. Lai saglabātu garīgo spēku, ir svarīgi gan dot, gan ņemt. Tiesa, mums visiem laiku pa laikam nepieciešams uzmundrinājums, tomēr mēs visi varam arī stiprināt citus.

Ja mēs esam vērīgi un pamanām, ka daži kristieši ir nomākti, mēs varam ”tos, kam ir kādas bēdas, ..iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši”. (2. Korintiešiem 1:3—5.) Grieķu valodas vārds (paraklēsis), kas šeit tulkots ”iepriecināt”, burtiski nozīmē ’pasaukt pie sevis’. Ja vajadzības gadījumā mēs būsim blakus brālim vai māsai un palīdzēsim, tad mēs paši, bez šaubām, arī saņemsim mīlestības pilnu atbalstu, kad mums tas būs vajadzīgs. (Salamans Mācītājs 4:9, 10; salīdzināt Apustuļu darbi 9:36—41.)

Tāpat ļoti noderīgi ir mīlestības pilnie ganu apciemojumi, kuros dodas vecākie. Kaut gan ir gadījumi, kad vecākie kādu apciemo tādēļ, lai dotu Bībeles padomu īpašā jautājumā, lielākoties ganu apciemojumu nolūks ir uzmundrināt, ’stiprināt sirdis’. (Kolosiešiem 2:2.) Kad vecākie apciemo citus un stiprina to ticību, viņi patiešām dod garīgu dāvanu. Tāpat kā Pāvils, arī vecākie redzēs, ka viņi paši gūst no tādas došanas, un viņi ’ilgosies’ pēc brāļiem. (Romiešiem 1:11.)

Tā bija arī ar kādu vecāko Spānijā; viņš pastāstīja šādu gadījumu: ”Kādam 11 gadu vecam zēnam, vārdā Rikardo, kā likās, bija diezgan maza interese par sapulcēm un par draudzi vispār. Tāpēc es palūdzu Rikardo vecākiem atļauju apciemot viņu dēlu, un viņi ar prieku piekrita. Šī ģimene dzīvoja kalnos, apmēram stundas braucienā no manām mājām. Rikardo bija acīm redzami iepriecināts, ka es par viņu biju ieinteresējies, un nekavējoties atsaucās. Drīz vien zēns kļuva par nekristītu sludinātāju un aktīvu draudzes locekli. Tagad Rikardo vairs nav ierāvies sevī, bet ir dzīvespriecīgs zēns, kas labprāt draudzējas ar citiem. Draudzē daži vaicāja: ”Kas noticis ar Rikardo?” Šķita, ka viņi pirmoreiz ir ievērojuši zēnu. Pārdomājot toreizējo apciemojumu, kas visu izmainīja, es secinu, ka esmu ieguvis vairāk nekā Rikardo. Kad Rikardo ienāk Ķēniņvalsts zālē, viņa seja staro un viņš metas pāri zālei pie manis sasveicināties. Patiešām bija prieks redzēt viņa garīgo izaugsmi.”

Tādi ganu apciemojumi kā tikko pieminētais, bez šaubām, tiek bagātīgi svētīti. Tie atbilst Jēzus izsacītajam lūgumam: ”Gani manas avis.” (Jāņa 21:16.) Protams, vecākie nav vienīgie, kas var dot šādas garīgas dāvanas. Ikviens draudzes loceklis var paskubināt citus uz mīlestību un labiem darbiem. (Ebrejiem 10:23, 24.) Tāpat kā alpīnisti, kas rāpjas kalnos, ir savā starpā sasaistīti ar virvi, arī mēs esam vienoti ar garīgām saitēm. Mūsu vārdi un darbi neizbēgami ietekmē citus. Asa piezīme vai skarba kritika var atslābināt saites, kas mūs vieno. (Efeziešiem 4:29; Jēkaba 3:8.) Bet labi apdomāti uzmundrinājuma vārdi un mīlestības pilns atbalsts palīdz brāļiem izturēt grūtības. Tā mēs dodam garīgas dāvanas ar paliekošu vērtību. (Salamana Pamācības 12:25.)

Censties vairāk atspoguļot Dieva slavu

Ir skaidrs, ka visiem kristiešiem kaut kādā mērā ir harisma. Mums ir dāvāta neaprakstāmi dārgā cerība uz mūžīgu dzīvi. Mums ir arī tādas garīgas dāvanas, kurās varam dalīties ar citiem. Tāpat mēs varam censties iedvesmot un pamudināt citus, lai viņi tiektos pēc labiem mērķiem. Dažiem ir dotas papildu dāvanas, proti, priekšrocības kalpošanā. Visas šīs dāvanas ir Dieva žēlastības pierādījums. Tā kā jebkuru no tām ir devis Dievs, mums noteikti nav nekāda iemesla lepoties. (1. Korintiešiem 4:7.)

Mēs, būdami kristieši, darām pareizi, ja sev vaicājam: ”Vai es izmantošu jebkādu man dāvāto harismu, lai godātu Jehovu, ’katra laba devuma un katras pilnīgas dāvanas’ Devēju? (Jēkaba 1:17.) Vai es centīšos līdzināties Jēzum un kalpošu citiem, kā vien ļauj manas spējas un apstākļi?”

Apustulis Pēteris par mūsu pienākumiem sacīja šādus vārdus: ”Kādu katrs dāvanu [karisma] saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namtuŗi. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuŗu Dievs piešķiŗ, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 4:10, 11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

Corbis-Bettmann

UPI/Corbis-Bettmann