Filemons un Onēzims. Viņi kļuva par kristīgiem brāļiem

VIENĀ no Dieva iedvesmotajām vēstulēm, ko sarakstījis apustulis Pāvils, apskatīta problēma, kas pelnīja īpašu uzmanību un kas skāra divus vīriešus. Vienu no tiem sauca Filemons, bet otru — Onēzims. Kas bija šie vīrieši? Kāpēc Pāvils interesējās par viņiem?

Vēstules adresāts — Filemons — dzīvoja Mazāzijas pilsētā Kolosās. Pretēji citiem šajā apkaimē dzīvojošajiem kristiešiem, Filemons personīgi bija pazīstams ar Pāvilu — apustulis viņam bija sludinājis labo vēsti. (Kolosiešiem 1:1; 2:1.) Pāvils viņu uzskatīja par ’mīļo darba biedru’. Filemons pauda tādu ticību un mīlestību, ka varēja būt par priekšzīmi citiem. Viņš bija viesmīlīgs, un viņš bieži uzmundrināja pārējos kristiešus. Filemons acīmredzot bija arī materiāli diezgan nodrošināts cilvēks, jo viņa mājā pietika vietas, lai tur notiktu vietējās draudzes sapulces. Pastāv uzskats, ka Apfija un Arhips, kam tāpat adresēta šī vēstule, varēja būt Filemona sieva un dēls. Filemonam piederēja arī vismaz viens vergs — tas bija Onēzims. (Filemonam 1, 2, 5, 7, 19b, 22.)

Bēglis Romā

Bībelē nav teikts, kāpēc Onēzims atradās vairāk nekā 1400 kilometru no mājām un uzturējās pie Pāvila Romā, no kurienes tas ap 61. g. m.ē. rakstīja savu vēstuli Filemonam. Tomēr Pāvils sacīja Filemonam: ”Ja viņš [Onēzims] kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man.” (Filemonam 18.) Šie vārdi skaidri atklāj, ka Onēzimam draudēja nepatikšanas no viņa saimnieka Filemona. Pāvila vēstule bija rakstīta ar mērķi samierināt abus vīriešus.

Pastāv uzskats, ka Onēzims aizbēga pēc tam, kad bija apzadzis Filemonu ar nolūku dabūt naudu bēgšanai uz Romu. Viņš cerēja, ka tur varēs iejukt milzīgajos ļaužu pūļos un varēs dzīvot, neviena nepazīts.a Grieķu un romiešu pasaulē vergi, kas bēga prom, bija viena no lielākajām problēmām ne tikai vergu īpašniekiem, bet arī valdības iestādēm. Roma esot bijusi ”izdaudzināta ar to, ka tieši tajā parasti meklēja patvērumu” aizbēgušie vergi.

Kā Pāvils bija iepazinies ar Onēzimu? Bībelē tas nav rakstīts. Taču, kad jauniegūtā brīvība jau vairs nešķita tik neparasta, Onēzims droši vien atskārta, ka ir nokļuvis ļoti bīstamā situācijā. Romas pilsētā īpašas policijas vienības meklēja aizbēgušus vergus, jo pēc senatnē pastāvošajiem likumiem viņu pārkāpums bija ļoti smags. Gērhards Frīdrihs rakstīja, ka ”aizbēgušajiem vergiem, kas tika noķerti, pierē mēdza iededzināt zīmi. Bieži vien citiem vergiem par biedinājumu viņus spīdzināja.., meta arēnās mežonīgiem zvēriem vai arī sita krustā.” G. Frīdrihs domā, ka varbūt Onēzims pēc tam, kad nozagtā nauda bija izbeigusies un viņš nebija atradis ne drošu vietu, kur paslēpties, ne darbu, vērsās pēc aizsardzības un starpniecības pie Pāvila, par kuru bija dzirdējis Filemona mājā.

Citi uzskata, ka Onēzims ar nolūku bija devies pie sava saimnieka drauga, cerēdams, ka tas palīdzēs viņam atjaunot labas attiecības ar saimnieku, kas kādu pamatotu iemeslu dēļ uz viņu bija dusmīgs. Vēsturiski avoti liecina, ka ”vergi, kas bija nonākuši nepatikšanās, bieži meklēja glābiņu šādā veidā”. Ja tā bija noticis gadījumā ar Onēzimu, tad viņš bija zadzis ”visdrīzāk tādēļ, lai varētu nokļūt pie starpnieka Pāvila, nevis tādēļ, ka tas ietilpa viņa bēgšanas plānā”, raksta zinātnieks Braians Rapskī.

Pāvils palīdz

Lai kāds arī būtu bijis bēgšanas iemesls, Onēzims acīmredzot lūdza Pāvilam palīdzību, lai atjaunotu labas attiecības ar savu sadusmoto saimnieku. Nu Pāvilam bija jāatrisina grūts uzdevums. Viņa priekšā atradās vergs, kas agrāk nebija bijis ticīgs un kas tagad bija ar likumu sodāms bēglis. Vai apustulim jāmēģina viņam palīdzēt un jāuzstāj, lai apustuļa kristīgais draugs neizmantotu savas likumīgās tiesības un nepiespriestu bargu sodu aizbēgušajam? Kas Pāvilam bija jādara?

Kad Pāvils rakstīja Filemonam, aizbēgušais vergs droši vien jau kādu laiku bija uzturējies pie Pāvila. Tas bija bijis pietiekami ilgs laiks, lai Pāvils varētu teikt, ka Onēzims bija kļuvis par ”mīļoto brāli”. (Kolosiešiem 4:9.) ”Lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis važās,” tā Pāvils aprakstīja savas garīgās attiecības ar Onēzimu. Šādu iznākumu Filemons noteikti bija vismazāk gaidījis. Apustulis teica, ka vergs, kas pirms tam bija bijis ”nederīgs”, devās atpakaļceļā, būdams kristīgs brālis. Tagad Onēzims bija ”derīgs” — tā viņš dzīvoja saskaņā ar sava vārda nozīmi. (Filemonam 1, 10—12.)

Onēzims bija kļuvis ļoti noderīgs ieslodzītajam apustulim. Pāvils pat būtu vēlējies viņu paturēt pie sevis, bet tas ne tikai būtu bijis pretrunā ar likumiem, bet arī būtu ierobežojis Filemona tiesības. (Filemonam 13, 14.) Ap to pašu laiku uzrakstītā citā vēstulē draudzei, kas satikās Filemona namā, Pāvils nosauca Onēzimu par ”uzticamo un mīļoto brāli.., kas ir no jūsu vidus”. Tātad Onēzims jau bija apliecinājis, ka uz viņu var paļauties. (Kolosiešiem 4:7—9.)b

Pāvils mudināja Filemonu, lai tas laipni uzņemtu Onēzimu, bet viņš neizmantoja savu ietekmīgo apustuļa stāvokli, lai pavēlētu Filemonam tā rīkoties vai arī lai pavēlētu atbrīvot vergu. Ņemot vērā abu draudzību un abpusējo mīlestību, Pāvils bija pārliecināts, ka Filemons ’darīs vairāk’, nekā viņam tika lūgts. (Filemonam 21.) Ko varēja nozīmēt ”darīsi vairāk”, netiek sīki izskaidrots, taču tikai Filemonam bija tiesības izlemt, ko darīt ar Onēzimu. Pēc dažu domām, Pāvils ar šiem vārdiem izteica aplinku lūgumu ”nosūtīt bēgli atpakaļ, lai tas varētu palīdzēt Pāvilam, kā bija darījis agrāk”.

Vai Filemons uzklausīja Pāvila lūgumu par Onēzimu? Šķiet, nav pamata apšaubīt, ka uzklausīja, lai arī tādā veidā varēja izraisīt citu Kolosu vergu īpašnieku neapmierinātību, kuri labprātāk būtu redzējuši Onēzimu saņemam sodu viņu pašu vergu iebiedēšanai.

Onēzims — izmainījies cilvēks

Jebkurā gadījumā Onēzims atgriezās Kolosās, ieguvis jaunu personību. Viņa domāšanu bija pārveidojis labās vēsts spēks, un viņš noteikti kļuva par Kolosu kristiešu draudzes uzticamu locekli. Bībelē nav rakstīts, vai Filemons beigās atbrīvoja Onēzimu vai ne. Taču garīgā ziņā kādreizējais bēglis bija kļuvis par brīvu cilvēku. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 7:22.) Arī mūsu dienās notiek līdzīgas pārmaiņas. Ja cilvēki savā dzīvē izmanto Bībeles principus, mainās gan apstākļi, gan viņu pašu personība. Tie, ko sabiedrība iepriekš bija uzskatījusi par nekam nederīgiem, saņem palīdzību un kļūst par priekšzīmīgiem pilsoņiem.c

Kādas izmaiņas spēja panākt pievēršana patiesajai ticībai! Agrākais Onēzims Filemonam varbūt bija ”nederīgs”, turpretī jaunais Onēzims neapšaubāmi dzīvoja saskaņā ar sava vārda nozīmi un bija ”derīgs”. Tā noteikti bija svētība, ka Filemons un Onēzims bija kļuvuši par kristīgiem brāļiem.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 30. lpp.]

Vergi romiešu tiesībās

Saskaņā ar pirmajā gadsimtā m.ē. pastāvošo romiešu likumdošanu, vergi pilnīgi atradās savu saimnieku varā, pakļauti to untumiem, iegribām un garastāvoklim. Komentētājs Gērhards Frīdrihs raksta, ka ”ne faktiski, ne juridiski vergi nebija personas, bet lietas, ko īpašnieks varēja izmantot, kā vien patīk. [..] [Viņi] tika tika pielīdzināti mājlopiem un darbarīkiem, un uz viņiem neattiecās civiltiesības.” Vergi nevarēja saņemt nekādu likumīgu kompensāciju par pārciestajām netaisnībām. Viņiem bija tikai jāpilda saimnieka rīkojumi. Sadusmots saimnieks varēja sodīt vergu, cik vien nežēlīgi gribēja. Pat par niecīgu pārkāpumu vergus varēja sodīt ar nāvi.d

Bagātajās mājās varēja būt vairāki simti vergu, taču pat diezgan vienkāršās mājās saimniekiem piederēja divi vai trīs vergi. ”Mājās vergi veica visdažādākos darbus,” raksta zinātnieks Džons Bārklijs. ”Viņi strādāja par vārtsargiem, pavāriem, viesmīļiem, apkopējiem, izsūtāmajiem un sulaiņiem, verdzenes bija arī aukles un zīdītājas, turklāt lielākos un bagātākos namos bija arī noteiktiem darbiem īpaši apmācīti vergi. [..] Faktiski vergu dzīve mājās ļoti bija atkarīga no saimnieka attieksmes, un tā varēja būt divējāda: ja saimnieks bija nežēlīgs, tad vergiem bija jācieš neierobežota varmācība, bet, ja saimnieks bija laipns un devīgs, tad vergu dzīve bija apmierinoša un deva cerības nākotnei. Klasiskajā literatūrā ir aprakstīti gadījumi, kad pret vergiem izturējās nežēlīgi, bet tāpat pastāv daudz rakstisku liecību, ka starp dažiem vergu īpašniekiem un viņu vergiem valdīja sirsnīgas attiecības.”

[Zemsvītras piezīme]