No kā atkarīga patiesa laime?
CILVĒKIEM bija jābūt laimīgiem. Kāpēc mēs varam būt par to pārliecināti? Padomāsim, kā cilvēks tika radīts.
Dievs Jehova radīja pirmos divus cilvēkus ar spēju izjust laimi. Ādams un Ieva tika novietoti paradīzē — dārzā, kurā valdīja prieks; to sauca par Ēdenes dārzu. Radītājs bija sagādājis viņiem visu dzīvei nepieciešamo. Dārzā bija visādi koki, ”kuŗus bija jauki uzskatīt un no kuŗiem bija patīkami ēst”. (1. Mozus 2:9.) Ādams un Ieva bija veseli, spēcīgi un skaisti — viņi bija pilnīgi cilvēki un bija patiesi laimīgi.
Bet kāpēc pirmie cilvēki jutās laimīgi? Vai tāpēc, ka viņu mājvieta bija paradīze? Varbūt tāpēc, ka fiziskā ziņā viņi bija nevainojami? Protams, šīs Dieva dāvanas bija viens no iemesliem, kāpēc pirmie cilvēki priecājās par dzīvi. Bet viņu laime nebija atkarīga no šādiem ārējiem nosacījumiem. Ēdenes dārzs bija kaut kas vairāk nekā tikai brīnišķīgs parks. Tā bija svētnīca — vieta, kur pielūgt Dievu. Viņu mūžīgā laime bija atkarīga no viņu spējas nodibināt un saglabāt mīlestības pilnas attiecības ar Radītāju. Lai cilvēki būtu laimīgi, viņiem pirmām kārtām bija jābūt garīgiem. (Salīdzināt Mateja 5:3, NW.)
Garīgums ir laimes priekšnoteikums
Ādamam sākotnēji bija garīgas attiecības ar Dievu. Šajās attiecībās valdīja mīlestība, tās bija maigas, tādas pašas kā dēlam ar tēvu. (Lūkas 3:38.) Ēdenes dārzā Ādamam un Ievai bija ideāli apstākļi, kuros viņi varēja īstenot savu vēlēšanos pielūgt Dievu. Labprāt un ar mīlestību pakļaudamies Jehovam, Ādams un Ieva viņam sagādātu daudz lielāku godu un slavu, nekā jebkad varētu sagādāt dzīvnieku pasaules radījumi. Izmantojot savu saprātu, pirmie cilvēki varēja slavēt Dievu par tā brīnišķīgajām īpašībām un varēja atbalstīt Dieva augstāko varu. Viņi arī varēja visu laiku izjust Jehovas maigo un mīlestības pilno gādību.
Šīs tuvās attiecības ar Radītāju un viņa likumu ievērošana mūsu pirmvecākiem sniedza patiesu laimi. (Lūkas 11:28.) Ādamam un Ievai nebija jāpavada daudzi gadi kļūdās un izmēģinājumos, pirms viņi saprastu, no kā ir atkarīga laime. Viņi bija laimīgi jau no tā brīža, kad bija radīti. Pirmie cilvēki guva laimi no apziņas, ka atrodas mierā ar Dievu un pakļaujas viņa varai.
Taču Ādama un Ievas laime aprāvās brīdī, kad viņi nepaklausīja Dievam. Saceldamies viņi pārtrauca savas garīgās attiecības ar Jehovu. Viņi vairs nebija Dieva draugi. (1. Mozus 3:17—19.) Šķiet, ka no tās dienas, kad Ādams ar Ievu tika izraidīti no dārza, Jehova vairs nekad nesazinājās ar viņiem. Viņi zaudēja pilnību, izredzes dzīvot mūžīgi un paradīzes mājvietu. (1. Mozus 3:23.) Bet, galvenais, zaudējuši attiecības ar Dievu, viņi zaudēja iespēju būt laimīgiem.
Mēs varam izvēlēties
Ādams un Ieva viņiem vēl atlikušajā dzīves laikā nodeva pēcnācējiem savas cilvēciskās īpašības, savu iedzimto sirdsapziņu un spēju būt garīgiem. Cilvēce nenonāca tādā līmenī, kādā atrodas dzīvnieki. Mēs varam tikt samierināti ar Radītāju. (2. Korintiešiem 5:18.) Cilvēkiem kā saprātīgām būtnēm joprojām piemīt spēja izvēlēties — pakļauties Dievam vai ne. To varēja redzēt, kad daudzus gadsimtus pēc iepriekšminētajiem notikumiem Jehova jaunizveidotajai Izraēla tautai piedāvāja izvēlēties vai nu dzīvību, vai nāvi. Ar sava pārstāvja Mozus starpniecību Dievs teica: ”Es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” (5. Mozus 30:15—18.)
Pat tagad, tūkstošiem gadu pēc sākotnējās paradīzes zaudēšanas, cilvēki vēl arvien spēj izdarīt pareizo izvēli. Mūsos darbojas sirdsapziņa, un mēs spējam ievērot Dieva likumus. Bībelē minēts mūsu ”iekšķīgais” jeb ”iekšējais cilvēks”. (2. Korintiešiem 4:16; Romiešiem 7:22.) Šie vārdi atklāj, ka mums visiem ir iedzimtas spējas atspoguļot Dieva personību, domāt tā, kā domā Dievs, un būt garīgiem cilvēkiem.
Runādams par mūsu morālo dabu un sirdsapziņu, apustulis Pāvils sacīja: ”Ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz vai attaisno.” (Romiešiem 2:14, 15.)
Būtiskākais — Dieva sniegtā gudrība un pakļaušanās Dievam
Taču varētu jautāt: ”Ja jau mums visiem piemīt dabiska tieksme pielūgt Dievu un tas mūs dara patiesi laimīgus, kāpēc tad tik daudzi cilvēki ir nelaimīgi?” Tā notiek tāpēc, ka mums visiem jāaug garīgā ziņā, lai mēs būtu laimīgi. Cilvēki, kaut arī sākotnēji tika radīti pēc Dieva tēla, ir atsvešinājušies no sava Radītāja. (Efeziešiem 4:17, 18.) Tāpēc mums visiem kaut kas jādara, lai nodibinātu un saglabātu garīgas attiecības ar Dievu. Šādas attiecības neradīsies pašas no sevis.
Jēzus minēja divus svarīgus principus, kas palīdz attīstīt garīgumu. Mums ir jāapgūst precīzas zināšanas par Dievu un labprāt jāpakļaujas viņa gribai. (Jāņa 17:3.) Jēzus, citēdams Dieva Rakstus, teica šādus vārdus: ”Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Kādā citā reizē viņš sacīja: ”Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.” (Jāņa 4:34.) Mums nav jāpavada daudzi gadu desmiti, ar kļūdu un izmēģinājumu palīdzību meklējot laimi. Tā nav atkarīga no dzīves pieredzes. Tikai Dieva sniegta gudrība un pakļaušanās mūsu Radītājam var sagādāt dzīvē patiesu prieku. (Psalms 19:8, 9; Salamans Mācītājs 12:13.)
Jā, laime, ko dod Dieva piedāvātās gudrības izmantošana un labs stāvoklis Dieva priekšā, nav nesasniedzama. (Apustuļu darbi 17:26, 27.) Zināšanas par Jehovu un viņa nodomiem ir pieejamas ikvienam. Daudzās un dažādās valodās izdoto Bībeles eksemplāru skaits sniedzas miljardos, un tā joprojām ir pasaulē pati izplatītākā grāmata. Bībele jums var palīdzēt kļūt par Dieva draugu un būt patiesi laimīgam — tajā rakstīts: ”Svētīga [”Laimīga”, NW] tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (Psalms 144:15.)
[Papildmateriāls 6. lpp.]
Kas jādara, lai sasniegtu laimi
1. Novērtējiet un attīstiet garīgumu. Jēzus teica: ”Svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lūkas 11:28.)
2. Apzinieties, ka Dieva atzinība ir svarīgāka nekā bagātība vai greznība. Pāvils rakstīja: ”Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību..; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Timotejam 6:6—8.)
3. Centieties attīstīt sirdsapziņu, kas apmācīta ar Bībeles palīdzību, un klausiet tai. (Romiešiem 2:14, 15.)
4. Apņemieties pakļauties Dievam Jehovam, tā pievienojoties viņa tautai. Senatnē Dāvids rakstīja: ”Svētīga [”Laimīga”, NW] tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (Psalms 144:15.)
[Attēls 7. lpp.]
”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” (Mateja 5:3, NW)