Kur var rast patiesu laimi?

DAUDZI cilvēki domā, ka viņi var būt laimīgi, ja iegūst daudz mantas. Bet kā tu domā? Lai gan manta noteikti var daudz ko dot, lai mēs justos laimīgi, tomēr tā nenodrošina laimi; tāpat materiālās ērtības nestiprina ticību un neapmierina garīgās vajadzības.

Kalna sprediķī Jēzus Kristus teica: ”Svētīgi garā nabagi [”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības”, NW], jo tiem pieder debesu valstība.” (Mateja 5:3.) Jēzus teica arī: ”Sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas 12:15.)

Daudzi meklē laimi neatļautās dzimumattiecībās un citos ’miesas darbos’. (Galatiešiem 5:19—21.) Taču nodošanās juteklīgām baudām nesagādā patiesu un ilgstošu laimi. Cilvēki, kas tā dara, neiemantos Dieva Valstību. (1. Korintiešiem 6:9, 10.)

Citi laimes meklējumos pievēršas savai iekšējai būtībai un cenšas vairot pašcieņu. Bibliotēkas un grāmatnīcas ir pilnas ar grāmatām, kas māca, kā pilnveidot sevi, tomēr šīs publikācijas nav devušas cilvēkiem ilgstošu laimi. Bet kur tad mēs varam atrast īstu laimi?

Lai mēs būtu patiesi laimīgi, jāapzinās, ka mums ir iedzimtas garīgas vajadzības. Jēzus sacīja: ”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” Protams, nebūtu nekāda labuma, ja mēs tikai saprastu, ka mums ir šīs vajadzības, bet neko nedarītu. Piemēram: kas notiktu ar maratonskrējēju, kurš, noskrējis distanci, neapmierinātu sava organisma prasību pēc ūdens? Vai drīz nesāktos viņa organisma dehidratācija un vai nerastos citas nopietnas sekas? Līdzīgi var notikt arī ar mums — ja mēs neapmierināsim savu vajadzību pēc garīgā uztura, mēs galu galā panīksim garīgā ziņā. Tā mēs zaudēsim prieku un laimi.

Jēzus pilnībā apzinājās, ka viņam ir garīgās vajadzības, un viņš pastāvīgi pētīja un pārdomāja Dieva Rakstus. Viņš viegli varēja atrast un nolasīt Svēto rakstu daļas, un viņš mācīja citiem darīt to pašu. (Lūkas 4:16—21; salīdzināt Efeziešiem 4:20, 21.) Turklāt sava debesu Tēva gribas pildīšanu Jēzus pielīdzināja ēdienam. Dieva gribas pildīšana viņu darīja ļoti laimīgu. (Jāņa 4:34.)

Jā, patiesu laimi nevar iegūt, krājot mantu; tāpat laime nav gūstama, ja izpatīkam pagrimušajai miesai. Īsta laime ir sirds stāvoklis, kas balstīts uz patiesu ticību un labām attiecībām ar Dievu Jehovu. Tāpēc psalmu sacerētājs Dāvids dziedāja: ”Svētīga [”Laimīga”, NW] tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (Psalms 144:15b.)

[Attēls 23. lpp.]

Ticība un labas attiecības ar Dievu tev sagādās patiesu laimi