Esmu pateicīga par ilgo mūžu, kas pavadīts kalpošanā Jehovam

PASTĀSTĪJUSI OTĪLIJA MIDLANDE

Deviņpadsmitā gadsimta beigās Rietumnorvēģijā, Kopervikas ostā, cits citam līdzās stāvēja buru kuģi. Tajās dienās strādnieki un zirgi ielās vilka ratus. Cilvēki lietoja petrolejas lampas un balti nokrāsotās mājas apkurināja ar malku un koksu. Tur tad arī 1898. gada jūnijā es piedzimu, un biju otrā no pieciem bērniem.

TĒVS bija bez darba, un tāpēc viņš 1905. gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pēc trim gadiem viņš atgriezās, un viņa ceļasoma bija pilna ar jaukām dāvanām bērniem, zīda audumiem un citām mantām, kas bija domātas mātei. Bet vērtīgākais no visa, ko viņš atveda, bija Čārlza Teiza Rasela sarakstītā grāmatu sērija ar nosaukumu ”Iedziļināšanās Rakstos”.

Tēvs sāka draugiem un radiniekiem stāstīt, ko bija no šīm grāmatām uzzinājis. Sapulcēs, kas notika vietējā kapelā, viņš ar Bībeles palīdzību paskaidroja, ka tādas degošas elles nav. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) 1909. gadā, kad bija pagājis gads kopš tēva atgriešanās no Amerikas Savienotajām Valstīm, Norvēģijā ieradās brālis Rasels un uzstājās ar runām Bergenā un Kristiānijā, kas ir tagadējā Oslo. Tēvs devās uz Bergenu, lai viņā klausītos.

Vairākums cilvēku tēvu apsūdzēja viltus mācību izplatīšanā. Man tēva bija žēl, un es palīdzēju viņam izplatīt Bībeles bukletus mūsu kaimiņiem. 1912. gadā es bukletu par elli iedevu mācītāja meitai. Viņa mani un tēvu nozākāja. Es jutos nepatīkami pārsteigta, ka mācītāja meita lieto tik neķītru valodu!

Šad tad mūs Kopervikā apciemoja arī citi Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus; viens no tiem bija Teodors Simonsens — apdāvināts orators. Es mēdzu ielūgt cilvēkus uz runām, ko viņš teica pie mums mājās. Pirms runas viņš spēlēja cītaru un dziedāja; arī runas noslēgumā viņš dziedāja dziesmu. Mēs pret viņu izjutām dziļu cieņu.

Vēl mūsu mājās ciemojās kolportiere jeb pilnas slodzes kalpotāja Anna Andersena. Viņa ceļoja (visbiežāk ar velosipēdu) no pilsētas uz pilsētu pa visu Norvēģiju, izplatīdama bībelisko literatūru. Kādreiz viņa bija bijusi Pestīšanas armijas virsniece, un pazina Kopervikā dažus šīs organizācijas virsniekus. Viņi atļāva savā pulcēšanās vietā Annai uzstāties ar runu par Bībeles tēmu, un es uzaicināju cilvēkus atnākt un to noklausīties.

Vēl viens kolportieris, kas apmeklēja mūs Kopervikā, bija Karls Gunbergs. Šis kautrīgais, klusais un tajā pašā laikā humora pilnais vīrs periodiski kalpoja arī par tulkotāju filiāles birojā Oslo. Pēc vairākiem gadiem mēs tur strādājām kopā.

Reliģisko uzskatu ietekme

Tajos gados lielākā daļa cilvēku ne tikai stipri ticēja Dievam un Bībelei, bet arī turējās pie tādiem tradicionāliem uzskatiem kā ticība elles ugunīm un trīsvienībai. Tāpēc, kad Bībeles pētnieki mācīja, ka šīs doktrīnas nav saskaņā ar Bībeli, tas cilvēkos izraisīja sašutumu. Mani bija ietekmējis mūsu kaimiņu izteiktais spēcīgais apvainojums, ka tēvs esot ķeceris. Reiz es viņam pat pateicu: ”Tas, ko tu māci, nav patiesība. Tā ir ķecerība!”

”Panāc pie manis, Otīlij,” viņš mani paaicināja, ”un paskaties, ko saka Bībele.” Pēc tam viņš man lasīja priekšā no Rakstiem. Iznākumā auga mana uzticība gan pret viņu, gan pret to, ko viņš mācīja. Tēvs mani mudināja lasīt ”Iedziļināšanos Rakstos”, un tāpēc 1914. gada vasarā es bieži sēdēju uzkalnītē, no kuras atklājās skats uz pilsētu, un lasīju.

1914. gada augustā cilvēki bija sadrūzmējušies pie vietējā laikraksta redakcijas ēkas un lasīja ziņu par Pirmā pasaules kara sākšanos. Pienāca tēvs un noskaidroja, kas notiek. ”Paldies Dievam!” viņš izsaucās. Viņš saprata — kara izcelšanās norāda, ka piepildās Bībeles pravietojumi, par kuriem viņš bija sludinājis. (Mateja 24:7.) Daudzi Bībeles pētnieki tolaik ticēja, ka viņi drīzumā tiks paņemti uz debesīm. Bet, kad tā nenotika, daži izjuta vilšanos.

Nostājos Bībeles patiesības pusē

1915. gadā, kad man bija 17 gadu, es pabeidzu vidusskolu un sāku strādāt kādā birojā. Tajā laikā es uzsāku regulāri lasīt Sargtorni. Sapulces Kopervikā regulāri sāka notikt tikai no 1918. gada. Sākumā mēs tās apmeklējām piecatā. Mēs lasījām tādas Sargtorņa biedrības publikācijas kā, piemēram, ”Iedziļināšanās Rakstos” un materiālu apspriedām ar jautājumu un atbilžu palīdzību. Kaut arī mana māte sarunās ar citiem slavēja Bībeles pētniekus, viņa tā arī nekad nekļuva par vienu no mums.

Birojā, kurā sāku strādāt 1918. gadā, es iepazinos ar Antonu Saltnesu, kuram varēju palīdzēt kļūt par Bībeles pētnieku. Tolaik es sāku pastāvīgi piedalīties kalpošanā un 1921. gadā tiku kristīta kopsanāksmē, kas notika Bergenā.

1925. gada maijā Ērebrū pilsētā (Zviedrija) notika kopsanāksme visu Skandināvijas valstu lieciniekiem. Tajā bija vairāk nekā 500 klātesošo, bija ieradies arī Sargtorņa biedrības prezidents Džozefs Raterfords. Aptuveni 30 cilvēku, to vidū arī es, uz kopsanāksmes norises vietu devāmies ar vilcienu no Oslo īpaši rezervētā vagonā.

Šajā kopsanāksmē tika paziņots, ka Kopenhāgenā (Dānija) tiks izveidots Ziemeļeiropas birojs, kura uzdevums būs rūpēties par sludināšanas darbu visā Skandināvijā un Baltijas valstīs. Pārraudzīt sludināšanu tika uzticēts Viljamam Dejam no Skotijas. Brāļiem viņš patika, un drīz vien viņš kļuva pazīstams ar vārdu Lielais Skots. Sākumā brālis Dejs nezināja nevienu no skandināvu valodām, tāpēc sapulču un kopsanāksmju laikā viņš mēdza sēdēt zāles beigās un noņemties ar bērniem, lai viņu vecāki varētu uzmanīgi klausīties, kas tiek runāts no paaugstinājuma.

1925. gada 1. marta Sargtorņa numurā tika apspriesta Atklāsmes grāmatas 12. nodaļa un tika paskaidrots, ka šajā nodaļā teiktais attiecas uz Dieva Valstības piedzimšanu un ka šī piedzimšana ir notikusi debesīs 1914. gadā. To saprast man nebija viegli, tāpēc lasīju šo rakstu vēl un vēl. Kad beigu beigās to sapratu, jutos bezgala laimīga.

Kad tiek precizēta dažādu Bībeles jautājumu sapratne, dažiem tas kļūst par klupšanas akmeni un viņi aiziet no Dieva tautas. Gadījumos, kad šādi precizējumi ir grūti saprotami, es vienmēr lasu materiālu atkal un atkal no jauna, cenšoties izsekot domu gaitai. Ja es tik un tā nesaprotu jauno skaidrojumu, tad gaidu papildu paskaidrojumus. Un jau kuro reizi esmu bijusi atalgota par izrādīto pacietību.

Kalpošana Bētelē

Dažus gadus es nostrādāju par grāmatvedi, sekretāri un filkes finansu kontrolieri. Tad 1928. gadā cilvēks, kas bija rūpējies par biedrības finanšu aprēķiniem, saslima un viņam bija jāpamet Bētele. Tā kā man bija pieredze šāda veida darbā, es tiku uzaicināta stāties viņa vietā. Kalpošanu Bētelē es uzsāku 1928. gada jūnijā. Laiku pa laikam mūs apmeklēja brālis Dejs un pārbaudīja manus rēķinus. Turklāt mūsu Bēteles ģimene uzņēmās vadību sludināšanā Oslo, kur tajā laikā mums bija tikai viena draudze.

Daži no mums palīdzēja brālim Sakshammeram, kas Bētelē bija atbildīgs par literatūras pārvadājumiem, iepakot un nosūtīt žurnālus ”Zelta laikmets” (tagad Atmostieties!). Starp tiem, kas piedāvāja savu palīdzību, bija arī brāļi Simonsens un Gunbergs. Mēs labi pavadījām laiku, jo strādājot parasti dziedājām dziesmas.

Pārliecināta par Valstības cerību

1935. gadā mēs sapratām, ka ”lielais pulks” nav otršķirīga debesu klase. Mēs uzzinājām, ka tas attēlo cilvēku grupu, kuri pārdzīvos lielās bēdas un kuriem ir iespēja dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Atklāsmes 7:9—14.) Balstoties uz šo jauno sapratni, daži no tiem, kas mēdza iebaudīt Atceres vakara simbolus, saprata, ka viņiem ir zemes cerība, un simbolus vairs nebaudīja.

Kaut arī es nekad neapšaubīju savu debesu cerību, es bieži vien domāju: ”Kāpēc Dievs grib mani?” Es nejutos tik lielas privilēģijas cienīga. Man — sīkai, biklai sievietei — šķita savādi domāt par sevi kā par ķēniņu, kas valda debesīs kopā ar Kristu. (2. Timotejam 2:11, 12; Atklāsmes 5:10.) Bet tad es pārdomāju apustuļa Pāvila vārdus, ka starp aicinātajiem ”nav daudz vareno”, bet ”kas nespēcīgs pasaulē, to ir Dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros”. (1. Korintiešiem 1:26, 27.)

Darbība Otrā pasaules kara laikā

1940. gada 9. aprīlī Norvēģijā iebruka Vācijas karaspēks, un drīz pēc tam valsts bija okupēta. Karš bija par iemeslu tam, ka daudzi sāka atsaukties uz Valstības vēsti. No 1940. gada oktobra līdz 1941. gada jūnijam mēs izplatījām vairāk nekā 272 000 grāmatu un brošūru. Tas nozīmē, ka ikviens no vairāk nekā 470 lieciniekiem, kas tajā laikā bija Norvēģijā, šajos deviņos mēnešos vidēji izplatīja vairāk nekā 570 grāmatu un brošūru!

1941. gada 8. jūlijā visus vadošos pārraugus apmeklēja gestapo un pateica: ja netiks pārtraukts sludināšanas darbs, viņi tiks izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Pieci vācu policisti ieradās Bētelē un konfiscēja lielu daļu Sargtorņa biedrības īpašuma. Bēteles ģimenes locekļi tika aizvesti un nopratināti, bet neviens no mums netika ieslodzīts cietumā. Visbeidzot 1941. gada 21. jūlijā biedrības ēka Inkognito ielā 28b tika konfiscēta un sludināšanas darbs — aizliegts. Es pārcēlos atpakaļ uz Koperviku un atradu sev maizes darbu.

Tajā laikā mans tēvs kalpoja par pionieri. Kādu dienu ieradās nacisti un pārmeklēja tēva mājas. Viņi atņēma visu tēva literatūru, Bībeles un Bībeles konkordances ieskaitot. Tas bija laiks, kad ar garīgo barību mums bija nabadzīgi. Tāpēc, lai saglabātu stipru savu garīgumu, mēs atkal un atkal studējām vecās grāmatas, piemēram, grāmatu ”Valdība”, un turpinājām sludināt.

Skumji, bet daudzviet starp brāļiem bija šķelšanās. Kamēr vieni uzskatīja, ka mums vajadzētu sludināt atklāti un iet pa mājām, citi domāja, ka būtu jādarbojas, ievērojot lielāku slepenību un sasniedzot cilvēkus citādos veidos. Un tā ievērojami brāļi, kuri iepriekš bija lieliski sadarbojušies un kurus mēs tik ļoti mīlējām, bija sastrīdējušies. Šī šķelšanās viņu starpā man sagādāja lielākās sirdssāpes, kādas jebkad esmu izjutusi, būdama lieciniece.

Darbības atjaunošana pēckara periodā

Pēc kara, 1945. gada vasarā, Norvēģijā ieradās brālis Dejs un vadīja sapulces Oslo, Šīenā un Bergenā. Viņš uzaicināja brāļus salīgt mieru un lūdza piecelties visus, kas ir ar mieru šādi rīkoties. Piecēlās visi! Pilnībā strīds bija izšķirts pēc toreizējā Sargtorņa biedrības prezidenta Neitana Nora apmeklējuma 1945. gada decembrī.

Pa to laiku, 1945. gada 17. jūlijā, es saņēmu no filiāles kalpotāja brāļa Enoka Ēmena telegrammu, kurā bija jautājums: ”Kad Jūs varat atgriezties Bētelē?” Daži teica, ka man vajadzētu palikt mājās un rūpēties par tēvu, kuram bija jau vairāk nekā 70 gadu. Bet tēvs mani mudināja atsākt kalpošanu Bētelē, un es tā arī izdarīju. 1946. gadā par mūsu filiāles pārraugu kļuva brālis no Amerikas Savienotajām Valstīm Mārvins Endersons, un sludināšanas darbs tika reorganizēts.

Vasaras brīvdienu laikā es parasti atgriezos Kopervikā, lai apciemotu ģimeni. Abi mani brāļi un abas māsas nekļuva par lieciniekiem, taču vienmēr pret mums ar tēvu izturējās draudzīgi. Viens no brāļiem strādāja par ostas kapteini un loču uzraugu, otrs — par skolotāju. Kaut arī man maz piederēja materiālā ziņā, tēvs mēdza viņiem teikt: ”Otīlija ir bagātāka par jums.” Un tas bija tiesa! Viņu iegūto nevarēja salīdzināt ar garīgajām vērtībām, kādas piederēja man! 1951. gadā, nodzīvojis 78 gadus, tēvs nomira. Mana māte bija jau mirusi 1928. gadā.

Īpašs notikums manā dzīvē bija Jehovas tautas starptautiskā kopsanāksme, kas 1953. gadā notika Ņujorkā. Tajā gadā sludinātāju skaits pa visu pasaules tīrumu bija pārsniedzis 500 000, un kopsanāksmē bija vairāk nekā 165 000 klātesošo! Pirms 1953. gada kopsanāksmes es nedēļu strādāju Bruklinas Bētelē — Jehovas zemes organizācijas galvenajā pārvaldē.

Daru tik, cik ir manos spēkos

Pēdējos gados kataraktas dēļ man ir pasliktinājusies redze. Ar stiprām brillēm un lupu es vēl mazliet varu lasīt tekstus, kas ir iespiesti lielā šriftā. Turklāt kristīgās māsas mani apciemo un divas reizes nedēļā lasa man priekšā, par ko esmu viņām ļoti pateicīga.

Arī mana sludināšana ir ierobežota. Vasarā kristīgās māsas šad tad izved mani braucamkrēslā laukā un pavada uz vietām, kur varu sludināt. Turklāt es pastāvīgi sūtu pa pastu žurnālus un brošūras uz Kopervikas skolām; viena no tām ir pamatskola, kurā mācījos gandrīz pirms 100 gadiem. Man ir prieks, ka vēl aizvien spēju regulāri piedalīties sludināšanā.

Laimīgā kārtā Bētelē, kas kopš 1983. gada atrodas ārpus Oslo, Itre Enebakas pilsētā, ēdamzāle un Ķēniņvalsts zāle atrodas tajā pašā stāvā, kur mana istaba. Tāpēc varu ierasties uz rīta pielūgsmi, ēdienreizēm un sapulcēm ar atbalsta rāmja palīdzību. Tāpat esmu laimīga, ka vēl aizvien varu tikt uz kopsanāksmēm. Un mani iepriecina tikšanās ar draugiem, kurus pazīstu jau garus gadus, kā arī ar jauniem brāļiem un māsām un daudziem jaukiem bērniem.

Saglabāt ticību līdz galam

Atrasties šeit, Bētelē, starp darbīgiem, patīkamiem un garīgi stipriem cilvēkiem ir svētība. Kad es uzsāku kalpot Bētelē, visa ģimene sastāvēja no cilvēkiem ar debesu cerību. (Filipiešiem 3:14.) Tagad no Bēteles visi, izņemot mani, ar prieku gaida mūžīgu dzīvi uz zemes.

Tā ir taisnība: mēs gaidījām, ka Jehova sāks rīkoties jau agrāk. Un tomēr man ir prieks redzēt, ka lielais pulks kļūst aizvien lielāks un lielāks. Kādu es esmu redzējusi pieaugumu! Manas kalpošanas sākumā visā pasaulē bija aptuveni 5000 sludinātāju. Tagad to ir vairāk nekā 5 400 000! Patiesi, esmu redzējusi, kā ’mazākais kļūst par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu’. (Jesajas 60:22.) Mums jāturpina gaidīt uz Jehovu, kā rakstīja pravietis Habakuks: ”Pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.” (Habakuka 2:3.)